Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
2. aprīlis, 2013
Drukāt

Anda Līce: Daudz enerģijas aiziet siseņu ideoloģijas sludināšanai

Foto - LETAFoto - LETA

Man ir grūti skatīties Virdžīnijas Lejiņas videofilmas “Likteņa līdumnieki” daudzas epizodes, jo tās ir arī par manu likteni. Ja mani vecvecāki un mamma šodien būtu dzīvi, viņi teiktu – tas ir par mums. Līdzīgi ir ar Laura Gundara lugu “Pieskaries baltajam lācim!”. To nav viegli skatīties.

 

Tātad šie darbi katrs no savas puses trāpa desmitniekā, un izsūtīšana, tuvinieku zaudēšana, samocītā bērnība, aizkavētā jaunība un vergu darbā noraktais briedums sāp kā tikko nodarīts. Blakus vēsturnieku pētījumiem mums ir ļoti vajadzīgi emocionāli vēstījumi ne tikai lai atcerētos savu pagātni, bet arī lai saņemtu atbildes uz galvenajiem šodienas “kāpēc”.

Cik radošās enerģijas padomju laikā aizgāja komunistiskās ideoloģijas propagandai, tik tagad aiziet siseņu jeb patērētāju ideoloģijas sludināšanai, pie kuras pieder arī bezgalīgas izklaides un tukšums. Pagājušā gadsimta vēsture ir parūpējusies, lai mēs kļūtu par naudā nenopērkamu pieredžu mantiniekiem. Lai mums būtu no kā radīt Šekspīra un Ibsena cienīgus māk-slas darbus un lai mēs nejustos kā no caurbraucēju ratu pakaļas izkrituši. Bet ko darām mēs? Sevi piedrazojam gan ar pasaules, gan pašmāju “ugunsgrēkiem” un “eņģeļu mājām”, un, kā tautā saka, cenšamies no s… izspiest vasku. Vaimanājam par garīgu noplicināšanos, bet paši tajā piedalāmies.

Divreiz gadā (tautas sēru dienās) smuki safrizēti laba barojuma politiķi, bet ar tukšām acīm liek ziedus pie Brīvības pieminekļa, runā frāzes par mūžīgo piemiņu, taču pārējās gada dienās, dzīvodami nemitīgos kompromisos ar sirdsapziņu, rauj un plēš Latviju gabalos.

Kāda nākotne var būt tautai un valstij, ja tai ir tādi mantinieki, kas paši ieliek mantojumu šīs zemes tīkotāju rokās? Kāda jēga piemiņas sarīkojumos represētajiem teikt savas liecības, ja tās nedzird jaunatne? Ko gan tie, kas izbriduši pagājušo gadsimtu, vēl var pastāstīt viens otram? Varbūt ir gudrāk klusumā pieminēt likteņa biedrus un beidzot uzrakstīt to, ko neviens cits nevarēs pastāstīt? Lai vēlāk kādiem citiem ļaudīm būtu par ko rakstīt lugas un uzņemt filmas.

Varoņi ir jāmeklē ne tikai kaujas laukos. Varbūt varoņu gars bija klāt tad, kad mana vecāmamma palika neēdusi, jo atdeva man savu ūdenī vārīto prosas biezputru ar niecīgu kausētā sviesta actiņu vidū, lai dzimtenē varu atgriezties vismaz es? Bet varbūt varoņu gars stiprināja kādu no tavas dzimtas koka, kad viņš atteicās sadarboties ar pašu nelabo un nepārdeva savu godu par lēcu virumu vai trīsdesmit sudraba grašiem?

Lai arī kādā virzienā šodien nāktos šķērsot Latviju, skatiens joprojām atduras pret kādu māju drupām. It kā tās visu laiku kaut ko gaidītu. Drupas, zeme, vecie koki un debesis pār tiem gaida cilvēkus, kas atnāks un turpinās reiz tik skaisti iesākto vai varbūt tieši šo pagalmu izvēlēsies kādas dzimtas likteņu sāgas filmēšanai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+