Andai Līcei kultūršoks Vidzemē. Notiek apzināta cilvēku izdzīvošana no laukiem 64
Dzirdot pieminam izdzīvošanu, prātā vispirms nāk kari, katastrofas un ekstrēmi dabas apstākļi. Arī darba spēju zaudēšana, nožēlojamas pensijas un neizmaksātas algas. Taču šim vārdam var būt arī kāda pavisam cita nozīme. Cilvēku var ar nolūku izdzīvot no amata, mājas un valsts. Bet izdzīvot var arī valsti no pārējo valstu kopības, un to ar savu politiku spēj izdarīt pati valsts.
To, ko es redzu, nu jau diezgan ilgi dzīvojot laukos, var saukt par cilvēku apzinātu izdzīvošanu no Latvijas laukiem. Kopš Latvija ir Eiropas Savienības locekle, valsts savu nespēju un neprasmi, bet aizvien biežāk nevēlēšanos risināt problēmas aizbildina ar Briseles prasībām, krīzi un globalizāciju. Mazkustīgais, ar regulām apaudzētais pārvaldes aparāts un ne bez nodoma samudžinātā likumdošana ļauj plaukt noziedzībai, sākot ar sīko un vidējo zemnieku izspiešanu no tirgus un beidzot ar bērnu tirdzniecību, kas, izrādās, notiek adopcijas ietvaros. Var, protams, visā vainot valdību un Saeimu, tomēr nākas vien atzīt – sabiedrība kopumā ir dziļi degradējusies. “Mums vajadzētu jaunus cilvēkus ar jaunu domāšanu,” saka mācītājs Juris Cālītis. Kur tos ņemt laikā, kad tik daudzi jauni cilvēki ir prom un palikušajos valda milzīga apātija un vienaldzība?
Šoruden savā mīļajā Vidzemē nedēļu pēc valsts svētkiem piedzīvoju īstu kultūršoku – novada centra kultūras namā dokumentālā filma “Astoņas zvaigznes” pulcēja septiņus skatītājus! Viņu vidū nebija neviena domnieka, vidusskolas skolotāja un skolēna. Kā šādu attieksmi sasaistīt ar valsts simtgadi un Latvijas nākotni gan vietējā, gan visas valsts mērogā?
Vai par cilvēku izdzīvošanu no laukiem neliecina tas, ka jau gadiem ilgi tie, kuriem nav auto vai jaunu kāju, svētdienās un svētku dienās nevar izkustēt no savām mājām, jo vietējie autobusi nekursē. Manā pusē ir pat viens tāds, kam durvis jāver ar roku, un tas ne katram izdodas. Pieņemsim, ka tā ir Briseles augstprātīgā attieksme pret jaunuzņemtajām valstīm, bet kāda īstenībā ir pašas Latvijas politika? Ja viss būtu atkarīgs vienīgi no Briseles, tad salīdzinājumā ar Igauniju Latvija nebūtu tik kliba. Pieņemsim, ka vainīga ir Rīga, bet kāpēc tāds pamirums valda tik daudzviet provincē? Ir sajūta, ka viss iet mazumā. Katrai pašvaldībai ir jāuzdod sev jautājums: “Ko mēs varam darīt, lai novads neizmirst?” Ja neko nevar, tad jāiet no amata prom. Mani sajūsmināja ziņa, ka Balvos ir izveidots lielākais vēja zvanu ansamblis. Varbūt tieši Latgalei ir lielais uzdevums modināt visu Latviju?
