Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Latvija sākās agrāk 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Vēsturē laika robežas ir visai nosacītas, jo laika plūdums, tāpat kā upe, ir nepārtraukts. Dažādu impēriju, valstu savienību un valstu nodibināšanas, to uzplaukuma un panīkuma robežas nav kā akmenī iecirstas. Mēs ne vienmēr varam strikti nošķirt pat sava mūža posmus. Pieturas zīmes dzīves plūdumā palīdz salikt atsevišķi spilgti notikumi, kurus pieņemam par robežzīmēm.

Šogad mēs sērfojam uz Latvijas valsts simtgades viļņa. Atjaunotās neatkarības gadi vispār atgādina nemitīgu viļņu gaidīšanu. Visvairāk gaidītie ir vēlēšanu viļņi, spēcīgs vilnis bija valodas referendums, iestāšanās Eiropas Savienībā. Mūs nemitīgi šūpo dažādu reformu viļņi. Mēs esam pieraduši dzīvot mūžīgā gaidīšanas režīmā, un ar to, šķiet, būtiski atšķiramies no pirmās brīvvalsts ļaudīm, kuri nevis kaut ko gaidīja, bet smagā darbā nieka divdesmit gados uzcēla tik bagātu valsti, ko iebrucēji nemaz nespēja uzreiz izlaupīt.

Latviešu nācija un valsts īstenībā aizsākās daudz agrāk nekā pirms simt gadiem, kā tas varbūt šķiet pirmajā acu uzmetienā. Tiem, kas par vēsturi īpaši neinteresējas (un tādu ir ļoti daudz), būs grūti izsekot daudzajiem bezvārda sīkajiem strautiņiem un avotiem, no kuriem mēs kļuvām par nāciju, tāpēc ir jāpopularizē vēsturnieku pētījumi par maz zināmo un aizmirsto pagātni, jākliedē mīti un spekulācijas, un jānorok nost ideoloģiju uzslāņojumi. Mani ļoti iepriecināja žurnāla “Domuzīme” šī gada pirmajā numurā publicētā diskusija “No vēstures izsvītrotie? Vācbaltiešu loma latviešu nācijas un valsts tapšanā” un somu žurnālistes Annas Stinas Nikenenas publikācija “Luters ziemeļvalstu labklājībā”. Ir bijis tik ilgs vēsturiskās apziņas pārrāvums, ka vairākas paaudzes tagad jūtas un rīkojas tā, it kā dzīvotu pilnīgi tukšā vietā, un tam, protams, ir nelāgas sekas.

Cik vien to ļauj vēstures avoti un mūsu cilvēku intelekts, ir jāpēta sākumi un jāiezīmē Latvijas vieta visas Eiropas kontekstā. Neļausim pārpurvoties apziņai un vēstures plūdumā necelsim aizsprostus, kā to upēs dara bebri. Aicinājumi skatīties tikai uz priekšu ir lāča pakalpojums nākamajām paaudzēm. Sakņu pētīšana, vai tās būtu dižkoka, savas dzimtas vai tautas saknes, ir laikietilpīgs un atbildīgs darbs, jo saknes neatrodas virspusē. Kaut arī novēlota, patiesības noskaidrošana šobrīd uz zemes dzīvojošajiem ļauj sajust un paust pateicību iepriekšējām paaudzēm.

Nekas nenotiek tāpat vien, bez kāda iemesla un nolūka. Ejot cauri Rīgas Lielajiem kapiem, mani ikreiz pārņem dīvains nemiers, un uzmācas bažīgs jautājums: “Vai, nododami aizmirstībai iepriekšējos gadsimtos Latvijā savu mūžu ieguldījušo vārdus, mēs nepazaudējam svētību nākamajiem laikiem?”

LA.lv