Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. augusts, 2013
Drukāt

Anda Līce: Pārdomas pēc Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju diskusijas LTV1

Foto - LETAFoto - LETA

Jādomā, daudzi kristieši, 21. augustā noskatījušies LTV1 Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju diskusiju “Misija – ticība”, par savas baznīcas vadītāju stāju jutās ne tikai pagalam nokaunējušies, bet līdz sirds dziļumiem aizskarti. Taču, iespējams, tikpat daudz bija arī to, kuri priecājās: “Re, kā mūsējais izlocījās!” Jo baznīca nav vientuļa sala cilvēcisko kaislību okeānā.


Robeža starp laicīgo un garīgo varu visos laikos ir bijusi grūti nosakāma, tāpēc arī viegli pārkāpjama, pēc vajadzības interpretējama un abpus griezīga. Ir tikai viens, kas šajā jautājumā visu noliek savā vietā. Ja starp abām varām stāv Kristus, nevis viņa interpretācija, tad par baznīcas godīgumu aizdomas nerodas. Kristietība nav nekāda viegla pastaiga jau ar to vien, ka kristietim, par baznīcas vadītājiem nemaz nerunājot, ir atbildība abu varu priekā. Nav brīnums, ka tik daudzi nonāk svētā glītuma gūstā, jo cilvēciski ir vāji. Un tad iekšējo uguni apdzēš ārējās izdarības un spožums, kas cilvēkus vienā mirklī spēj aizbaidīt no baznīcas. Nebūsim naivi, ja kādus politiķus reliģiskajos svētkos sēdina pirmajās rindās, bet garīdzniekus politisko partiju kongresos pirmajās rindās, tad tā ir abu varu saaugšana.

Minētās diskusijas sakarā man ir priekšlikums – 
baznīcas vadītājiem nākamreiz ņemt līdzi Bībeli un, kaut ko apgalvojot, likt roku uz tās, jo Dieva vārds taču ir ikviena ticīgā augstākais likums. Man nav saprotams, kā bez objektīva iemesla var neierasties uz raidījumu, kas vistiešākā veidā skar ne tikai tavu konfesiju, bet kristīgo baznīcu kopumā. Kas tas ir – bailes, lepnība, aizvainojums?

Par to, ka uzbrūkošā žurnālistika var nepatikt, nav šaubu. Gluži personiski var nepatikt arī viens vai otrs žurnālists. Tomēr tieši ar aso mēli žurnālisti patīkami atšķiras no politiķu un partiju PR veidotājiem. Diemžēl baznīcas cilvēki bieži vien ne ar ko neatšķiras no politikāņiem – tāpat izlokās, neatbild uz jautājumiem, ar liekvārdību novelk raidījuma laiku vai ir augstprātīgi.

Žurnālistiem ir tiesības uzdot vismuļķīgākos jautājumus, ja tas kaut par naga tiesu ved pie skaidrības un patiesības.

Ne jau žurnālisti grauj baznīcas autoritāti. Nekas un neviens tā nav spējis to paveikt tik lieliski, kā to visos laikos ir darījuši un arī šodien dara paši kristieši. Priesteris Andrejs Mediņš, runājot par to, kam būtu jāmainās baznīcas iekšienē, saka: “Vispirms jau tas ir mācītāja, priestera svētums. Es nesaku, ka viņi nav svēti, bet ne visi mēs pilnībā izdzīvojam šo savu aicinājumu kā priesteri.” Izdzīvot savu aicinājumu – tas ir svētīgs pamudinājums gan laicīgās, gan garīgās varas pārstāvētājiem, jo tikai tad var būt runa par uzticēšanos, kuras mums šodien trūkst visvairāk. Visas krīzes, kas tricina gan pasauli, gan Latviju, īstenībā ir uzticības krīzes sekas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+