Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
20. augusts, 2013
Drukāt

Anda Līce: Valsti no stagnācijas var izvest tikai ar darbu

Foto - LETAFoto - LETA

Zaļi, skaisti un no ļaudīm tukši ir Latvijas lauki. Skatoties dokumentālās filmas par Āfrikas tautām, kas apbrīnojami sīksti turas pie zemes (līdz ar to arī pie savas identitātes), kaut arī zeme ir pagalam neauglīga un izkaltusi, gribot negribot jājautā, kas liedz mums turēties pie savas zemes, kas taču nav tuksnešu, zemestrīču un kara izpostīta?

 

Zeme, kas gadu simtiem ir barojusi cilvēka miesu, garu un dvēseli un līdz ar to veidojusi darba, savstarpējo attiecību kultūru, šodien izrādās nevajadzīga un tādēļ pēc iespējas ātrāk par sviestmaizi pārdodama.

Visaugstākajā līmenī ieilgušās vienpusējās domāšanas sekas ir tās, ka mēs vairs neizprotam lietu kārtību. Ir maldīgi domāt, ka tikai mēs kopjam zemi, īstenībā tas ir abpusējs process – zeme kopj mūs, tikai tas notiek daudz nemanāmāk un visa mūža garumā. Sakņu jautājums attiecas vienādi kā uz cilvēkiem, tā kokiem, jo zeme ir visu mūsu dzīvotne. Iepriekšējās paaudzes savu nākotni nespēja iedomāties pilnīgi atrauti no zemes. Katram kaut kur (ja ne pašiem, tad radiem) piederēja kāds zemes pleķītis, uz kā stāvēt, kur atgriezties, dziedināties un atgūties.

Neviena tauta nevar dzīvot no maizes vien. Nav pamata tautai pārmest ticības trūkumu nākotnei, ja pašai valsts vadībai nav skaidra nākotnes redzējuma un ticība sniedzas tikai līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām.

Ar sociāli un morāli pazemotiem ļaudīm, ar santīmus vērtiem varas mierinājumiem par ekonomisko izaugsmi, nesodāmiem valsts izlaupītājiem un pērkamām tiesām mēs bez kartes un buras savā laivelē bezpalīdzīgi kuļājamies lielo kuģu saceltajos plurālisma un relatīvisma viļņos.

Pagājušā gadsimta pamatīgi sakompromitēto jēdzienu valsts “ideoloģija” divdesmit pirmais gadsimts ir atmiekšķējis pilnīgi un veiksmīgi aizstāj ar neskaitāmām masu izklaides formām, kurām ar kultūru ir visai mazs sakars. Nav brīnums, ka Dziesmu un deju svētki paceļas pāri līdzenumam kā kalnu virsotne. Mūsu Fudži kalns un mūsu Kilimandžāro. Vai mūsu valsts vadītāji nezina vai negrib zināt, kas īstenībā notiek un kas vairs nenotiek Latvijā? No rokām ir izslīdējis viss, ar ko tā pagājušajā gadsimtā ir lepojusies. Šķiet, tagad atvadas mājam Ķemeru sanatorijai un “Liepājas metalurgam”. Par kādu izaugsmi var būt runa, ja nav ražošanas un tiek nīdēta naturālā saimniecība? Valsti no stagnācijas var izvest tikai ar darbu. Šajā sakarā ir vērts uzklausīt ārzemēs strādājošo domas. Piemēram, Vācijā strādājošā latvieša Kārļa Krūmiņaprāt, Latvijā ir par daudz “gurķa ripinātāju” juristu, ekonomistu un baņķieru. Viņš saka: “Tas, ka visi strādā, ir lielākā Latvijas un Vācijas atšķirība. Tas ir tāpēc, ka cilvēki tur strādā, nevis domā, ka strādā. Darba kultūra ir pavisam atšķirīga.” Kad par to sāksim runāt mēs, Latvijā palikušie?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+