Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
17. decembris, 2014
Drukāt

Anda Līce: Vecie ļaudis kļūst par mājas atslēgām (17)

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Man nesen gadījās piedalīties sirsnīgā senioru godināšanā Ērgļos. Kā par brīnumu cienījamu vecumu sasniegušo pulkā bija arī daži kungi. Laimīgas tās ģimenes, kurās ir ne tikai vecmāmiņa, bet arī vectētiņš, Latvijā gan vairākumā gadījumu sievietes paliek pēdējās, uz kurām turas gan ģimene, gan tas, ko saucam par mājām. Pa ceļam uz Ērgļiem krāšņi apsarmojušajā ainavā es skaitīju lauku mājas un minēju, kas dzīvo tais mājās, kuru skursteņi vēl elpo.

Skumji, ka bieži vien vienīgās, uz kuru pleciem paliek lauki, ir babiņas, vacītes, vecmāmiņas. Vecie ļaudis kļūst par tādām kā mājas atslēgām, viņi ir vienīgie, kuri ar savām no ilgās skatīšanās saulē un dzīvē izbalojušām acīm redz tālu atpakaļ un var arī pateikt, kas būs uz priekšu, ja turpināsim dzīvot bezatbildīgi. Viņi ir katras apdzīvotas vietas sāls, jo laikos, kad jaunie tik bieži maina dzīves un piederības vietu, vecie glabā ģimenes tradīcijas, cilvēku likteņu stāstus, uztur radniecības un draudzības saites un, cik nu ir viņu spēkos, gādā, lai pasaulē aizklīdušie neatgrieztos emocionāli tukšā vietā. Viņi ir sarkans dzīpars, kas caurvij paaudzes. Mūsu zelta fonds. Runa, protams, nav par tiem, kas nav dalījušies mīlestībā un mūžu nodzīvojuši, iesprostoti savā egoismā. Runa nav par viņiem.

Gan pasaulē, gan ģimenē karu piedzīvojušie zina dzīvības un miera vērtību. Skrējienā pēc aizvien jauniem panākumiem mēs viņu balsis diemžēl neņemam nopietni. Šodien bieži dzird runājam par divu ātrumu Eiropu. Bet arī daudz mazākas savienības, ja tās nav balstītas uz kopējām vērtībām un taisnīgumu, piemēram, divu cilvēku kopdzīvi, sagaida ārdošs divu ātrumu stāsts, jo viena indivīda vēlme savu interešu vārdā upurēt otra cilvēka vērtības attiecības vienmēr sagrauj. Tāpēc mēs pat miera laikā nekādi netiekam laukā no drupām. Augu pasaulē neaugt un stāvēt uz vietas ir kaut kas neiedomājams, kamēr cilvēku sabiedrībā to var novērot ik uz soļa. Augt nozīmē ik pa laikam sevī kaut ko pārvērtēt un mainīt. Ja tas nenotiktu ar katru zemē sētu rudzu graudu, mēs nekad no tiem ne­izaudzētu jaunu maizi. Gan no grauda, gan cilvēka augšana prasa daudz pūļu.

Jaunības un miesas kults rada aizvien vairāk atstumto un sabiedrības attīstību strauji bremzē. Tik strauji, ka pat gados samērā jauni cilvēki aizvien biežāk izlido no dzīves trases. Un varbūt tikai tad viņi atceras babiņas, vacītes, vecmāmiņas, kuras, ja vien nav jau zem smiltīm, viņus gaida, piedod un samīļo tāpat kā senās bērnu dienās.

Pievienot komentāru

Komentāri (17)

  1. Es tik gribu pateikt Andai, ka arī citās valstīs ir vientuļi un veci cilvēki. Protams, ka katrā valstī ir atšķirības un nianses kā palīdz vai nodrošina pakalpojumus. Vienkārši, šis laikmets ir tik straujš, ka to veco cilvēku domāšana un izglītība nespēj tam tikt līdzi. Ir jārunā par mīlestību un egoisma izskaušanu, nevis dzimtas saknēm. Nav ko čīkstēt par tām tukšajām un pamestajām lauku mājām, kurās normāls mūsdienīgs cilvēks nevar dzīvot. Ne gāze, ne siltinājums, nejēdzīgi uzbūvētas krāsnis, nav normāls sanitārais mezgls, pagalmi dubļaini utt. Man nav žēl.

  2. Naivie!Viņi visi domā,ka būs””mūžamjauni””!

  3. Mīļš PALDIES par rakstu LĪCES kundzei!!! ĻOTI PATĪKAMI UN REIZĒ SKUMJI LASĪT TRĀPĪGOS KOMENTĀRUS!!! Varu vienīgi pievienoties!!! Vēlos teikt jau kuro reizi: CILVĒKI NESAPROT OTRU LĪDZ BRĪDIM, KAMĒR PAŠI “NEBAUDA” aprakstīto situāciju !!? KO var prasīt no cilvēka, lai viņš SAPROT lauku dzīvi, ja UZAUDZIS uz PILSĒTAS AKMEŅIEM… VELTI GAIDĪT IZMAIŅAS!!?

  4. Cik es saprotu, tie lauku cilvēki, kuri ir pametuši lauku bezcerību, lai godīgi strādātu, izglītotu bērnus un dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, tiek kauninati un nosodīti? Ja jau valstij vajadzīgi lauki un laucinieki, kāpēc uz daudziem pagastiem pat asfaltēta ceļa nav, nav autobusu satiksmes, nav skolu, pasta nodaļu? Viss tas nelabajos padomju laikos taču bija! Kā lai no turienes bērnus palaiž skolā?

  5. Visa problēma ir tajā apstāklī ka visi grib būt bagāti un uzreiz, par jebkuru cenu, pat zaudējot dzīvību par morāli nerunāsim.Strādāt un dzīvot laukos protams grūt,i jo sabiedrībā ir radīta izkropļota dzīves vērtību skala.Tā turpinot maz atlika, ka skursteņi laukos nekūpēs ļoti plašās teritorijās,sabiedrībai jāmainās ,jāsāk domāt.

    • Cilvēki negrib būt bagāti, viņi vienkārši vēlas dzīvot cilvēcīgi… Ja ar savu smagu un grūtu darbu laukos jauns cilvēks nespēj nopelnīt pat pieticību, ir nekrietni runāt par tieksmi pēc bagātības!

  6. ĻOTI gribu teikt PALDIES ANDAI LĪCEI PAR ŠO RAKSTU .[Gan no grauda ,gan cilvēka augšana prasa daudz pūļu ] , vai nav patiesi vārdi ? Es šai Ziemassvētku klusajā gaidīšanas laikā arī daudz pārdomāju un jūtos laimīga ,ka man ir divas mīļas mazmeitiņas ,kuras mani sauc par memmīti un viņu mamma ir mana meita ,kurai vārs ir ANDA . Man dzīvē ir paveicies – esmu ļoti laimīga un lūdzu Dievu ,lai viņš visus sarga.Lai Dievs svētī un sargā ANDU LĪCI – JAUKUS ZIEMASSVĒTKUS UN LAIMĪGU JAUNO GADU !

  7. Dvēseli aizkustinošs raksts, kas sāpīgi un saulaini ataino šo seno ligzdu un mājvietu sargātājus,
    latviskuma glabātājus savā TĒVZSMĪTĒ!!!

  8. Ir skumji, ka vienīgā veco cilvēku vērtība ir būt par “mājas atslēgām” (netikai laukos, bet arī dažviet pilsētā). Kas ir izdarīts, lai lauku tantes un onkuļi būtu laimīgi un dzīvotu normālu un pilnvērtīgu dzīvi nevis vientulīgā garlaicībā mizotu sev pusdienām kartupeļus? Vientulība, depresija un nabadzība ir vinu ikdiena. Daži 40 gadus nostrādāja kolhozā, audzināja un baroja mūsdienu politiķus. Un kāda ir pateicība? Kādi ir sociālie pabalsti? Kamēr tā paša vecuma tantes un onkuļi Amerikā un Rietum Eiropā iet uz teijāteri, dančiem, brauc kurīzos un visādi citādi izbauda dzīves pēdējās minūtes. Jaunie dzīvos tur, kur ir un būs darbs un normāla infrastruktūra. Ir nožēlojami apelēt pie zūdošajām lauku kultūras vērtībām bez reāla finansiāla atbalsta. Ja jau Latvijai šis vērtības ir tik svarīgas, tad ar skumjās gaidošu lauku tanti pie sliekšņa vien/vairs nepietiks.

    • No ASV, 74 gadi. Nu neeju uz danchiem, kruuziem un teijaateriem. Biezhi mizoju kartupeljus un gaidu telefona zvanu no beerniem kas ir ap 1000 km attaalumaa. Latvijaa no Ludzas liidz Riigai cik? ap 250 km?

  9. Uzrakstīts skaisti,bet vai autore īsti grib izprast šo tautas traģēdiju un traģēdijas cēloņus.Esmu viens no šiem ļaudīm un skaudri apzinos savu prognozējamo dzīves noslēgumu.Soli pa solim esmu apzinājis šīs tautas traģēdijas cēloņus un apbrīnoju šīs traģēdijas autoru nepārvāramo tieksmi šo traģēdiju padziļināt,pieļaujot ka izbēgs no taisnās tiesas neskatoties uz to,ka daži autori jau ir to saņēmuši.

    • Un atkal mēs gaidam kaut ko no kāda cita, vai nebūtu beidzot laiks beigt žēloties un gausties, meklēt neesošas problēmas un vainīgos. Heroizējam ”nabaga laukos palikušās māmiņas”. Bet nesaprotam, ka tā ir šo cilvēku dzīve, kas nav ne par milimetru sliktāka salīdzinot ar jebkādas pilsētas vai citas valsts cilvēku dzīvi. Ja mēs mēram visu salīdzinot ar sevi, tad varbūt. Bet, piedodiet, Anda, šie cilvēki skaidrā prātā esot, nekad nepiekritīs mainīt savu dzīves nogali uz tādu, kādu kāds cits uzskata par labu esam. Nu beigsim vienreiz raudāt, katram sava laime un nelaime, un augt nenozīmē mūžīgi vaidēt. Cilvēkus vajag cienīt un uzmundrināt, nevis dzīt depresijā!

  10. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Noslaucīju asariņu! Nopietni.
    Ir labi, ka ir SAVU māju sajūta, pirmkārt jau tiem, tālumā aizklīdušajiem, arī vienam no maniem bērniem. Ja nebūtu šo, SAVAS MĀJAS sajūtu, ļoti iespējams, ka mūsu tautas labākie(?) pārstāvji nekad vairs neatgrieztos. Es runāju par tiem, kas ir aizbraukuši studēt tālo zemju universitātēs, tad atraduši labu, perspektīvu darbu un pagaidām(?) nevēlas atgriezties Latvijas greizo attiecību un vērtību valstī. Arī par tiem, kas uz ārzemēm ir braukuši STRĀDĀT.
    Ja par lauku vecmāmiņām. Esmu jau par to rakstījis un vēlreiz atkārtošos- Latvija ir daudz par lielu, mūsu dzīvesveids un infrastruktūra atbilst 19. gadsimtam vai 20. gadsimta pirmskara laikiem. To būtu jāsaprot valdībai, tautai kopumā un katrai vecmāmiņai atsevišķi. Lauki ir tukši, nav skolas, nav veikala, nav pasta, nav daktera, nav ceļu…. NAV, NAV un NAV un nekad vairs NEBŪS! Galvenais, NAV IEDZĪVOTĀJU un VALSTIJ NAV reāla NĀKOTNES redzējuma. Tai (valdībai) visu laiku galva smiltīs, runājam riņķī un apkārt, bet izeja ir tikai viena un tā ir rūgta, nepatīkama, neatbilstoša latvieša gadsimtos izkoptam dzīvesveidam.
    Šodien lauku viensētās var dzīvot tikai bagāti, saimniekot varoši ļaudis. Pārējiem būtu jādzīvo nelielos ciemos. Dzimtbūšanas laikos tās bija muižas. Smagi ir to apzināties, bet tā ir vienīgā izeja. Vai tas, ka šīs vecās māmuļas dzīvo pilnīgi nošķirtas no civilizācijas, ka viņām nav pat elementāru ērtību, ka laimējies ir tām, kurām tuvumā ir atsaucīgs kaimiņš, kurš var un vēlas (un var arī negribēt) izpalīdzēt kārtējā ārkārtas situācijā, ir valstiski, arī cilvēciski pareizs dzīves modelis.
    Domāju, ka katram pagastam vajadzētu apzināt savus vecos ļaudis, aprēķināt izmaksas un spert izšķirīgus soļus dzīves stila izmainīšanā. Valstij būtu jādomā par finansējuma avotu un jārīkojas!
    Uz skaisti aprakstītajiem kūpošajiem skursteņiem tālā lauku nostūrī var skatīties no auto loga, dzīve ir daudz skarbāka, sevišķi tiem, kas šos skursteņus kūpina.
    Priecīgus Ziemsvētkus visiem!

    • Ir 21.gadsimts un var sev maizi nopelnīt arī dziļos laukos ,aizvien vairāk cilvēku mūsdienu pasaulē strādā attālināti .Latvijā ir viens no ātrākiem internetiem pasaulē bet domāšana par strādāšanu attālināti laikam vislēnākā. Par ceļiem – ceļi nav tikai domāti tikai vietējo iedzīvotāju vajadzībām ,vai varbūt kāds gudrais izlēmis kokus no meža un graudus no lauka uz pilsētu aizgādāt ar lidojošo šķīvīti?.Par vecajiem cilvēkiem- ir tiešām ļoti vientuļi cilvēki un ir vecīši kuriem brīvdienās pilna māja,varbūt problēma ir pašā cilvēkā ,kāpēc viņš ir vientuļš

  11. Musu valdiba ar savu ,,talredzigo,,transporta politiku ir atstumusi lauciniekus mala-berni netiek pie vecakiem uz majam,uz darbu izbraukat irdargi jeb sabiedriska transporta nav vai tas kurse reti piem.reizi nedela .Personigo transportu ne visi laucinieki var atlauties ,kaut gan laukos ta ir gandriz pirma nepiecisamiba nevis komforts ka pilseta….kad musu valdiba-prezidents,premjers,ministri un parejie,kas tikusi pie,,liela katla un varisanas,,beidzot atceresies ari tautu-vienkarso tautu,pateicoties kurai un kuras del vini tur atrodas un tautu kas vinus baro ,bet pati ne reti staiga izsalkusi un skrandas…..???
    Bet drosi vien es esmu ka,,sauceja balss tuksnesi,,kaut ari dzivoju LATVIJA???

  12. Paldies ļoti cienījamajai rakstniecei Andai par iespēju izjust patiesi literāru baudu un ne tikai, protams, arī publicistikas vērtības! Paldies, Anda! Noliecu galvu Jūsu priekšā. Visdziļākajā cieņā un pateicībā Kaspars Kopenhāgenā.

  13. Reti patiess, aktuāls un soclāli vajadzīgs sauciens sabiedrības tuksnesī!

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (27)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Atlaist Saeimu vai atlaist vēlētājus?

Centrālā vēlēšanu komisija reģistrējusi parakstu vākšanai biedrības “Varu Latvijas tautai” atkārtoti iesniegto tautas nobalsošanas ierosinājumu par Saeimas atsaukšanu. Šādu parakstu vākšanu biedrība rosināja jau pagājušajā gadā, bet tā noslēdzās bez rezultāta šā gada 13. novembrī. Gada laikā bija izdevies savākt tikai 514 vēlētāju parakstu. Ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu var ne mazāk kā viena desmitā daļa jeb 155 224 vēlētāji. Diskutējot par šo iniciatīvu, sociālajos tīklos izskanējis arī tāds viedoklis: “Pat ja es piekristu, ka jāatlaiž šī Saeima, tomēr nav nekādas garantijas, ka tiks ievēlēts labāks parlaments, jo par to balsos tie paši vēlētāji, kas iepriekš.”

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+