Anda Līce: Ziņa par dzejnieka Imanta Auziņa aiziešanu mūžībā pazib tikai titros 0
Patērētāju sabiedrībai vienā pusē aug preču, otrā – atkritumu kalni, un ir tikai laika jautājums, kurā brīdī sabiedrība tajos noslīks. Lai mēs pēc iespējas ātrāk un vairāk materiālo vērtību mestu laukā, diendienā rūpējas reklāma. Līdzīgi notiek arī ar nemateriālajām lietām, piemēram, ar vēsturisko pieredzi.
Par tās atmešanu gādā cilvēki ar zemu intelektuālo un emocionālo provi. Pagājušais gadsimts ar vēsturisko pieredzi ir piebāzts kā kūtsaugša ar sienu, un tikai mūsu pašu ziņā ir, vai vērtīgais siens tur tā arī gulēs, līdz sapelēs. Pelēt sāk arī pagājušajā gadsimtā zārdotais kultūras siens. Vai nav nožēlojami, ka televīzijas “Panorāmā” ziņa par dzejnieka Imanta Auziņa, daudzuprāt – viena no izcilākajiem padomju un mūslaiku intelektuāļiem, aiziešanu mūžībā pazibēja tikai titros? Tas, ka dzīvojam, neapzinoties, uz cik bieza kultūrslāņa stāvam, ir viena no mankurtisma izpausmēm.
Es klausos, kā par kolhoza laikiem stāsta kādreizējais Madonas rajona kolhoza “Sarkanais stars” priekšsēdētājs Jānis Rauda, un manī aug pārliecība, ka visas pašreizējās valsts ķibeles ir gluži loģisks mūsu vājās vēsturiskās atmiņas rezultāts. Es saku, ka par to laiku vajag uzrakstīt grāmatu, viņš atteic – tāda doma esot bijusi, taču, lasot un dzirdot spriedumus, ka tais laikos viss bijis izpostīts un nekā neesot bijis, viņš šo domu atmetis. Bet tieši tāpēc, ka sabiedrība sirgst ar amnēziju, ir jāliecina tiem, kas ne tikai atceras, bet ar savu prātu un rokām ir turējuši šo zemi ciet.
Kolektivizācija nebija iespējama, nesagraujot pirmās brīvvalsts lauksaimniecību un lauku dzīvesveidu. Arī mežonīgā privatizācija pēc neatkarības atjaunošanas varēja notikt, tikai iznīcinot cilvēkos vēl atlikušo godbijīgo attieksmi pret zemi un darbu. Nepilnā gadsimtā, turklāt miera laikā (!) lauki tika izpostīti divreiz.
Pateicoties daudzu cilvēku pašaizliedzīgam darbam un spējai izdzīvot ļaunas ideoloģijas spaidos, kolhozu beigu laiks stipri atšķīrās no to briesmīgā sākuma. Pie tā, ka to nezina mūsu bērni un mazbērni un nu jau sākam aizmirst arī paši, esam vainīgi mēs, kuru mūža lielāka daļa pieder pagājušajam gadsimtam. Nav bez mums neviena cita, kas nākamajām paaudzēm varētu pastāstīt patiesību.
Ir apriebies klausīties runas par to, ka viss ejot uz galu. Nācijai patlaban ir lielas problēmas ar asinsriti. Lai tajā neveidotos trombi, par visu vairāk ir vajadzīga patiesība visās lietās. Bet, lai to teiktu, ir jāraisās vaļā no šaubām, neticības un bailēm, acīs paturot vien atbildību cilvēku un Dieva priekšā. Jautājums ir – ko šajā ziņā daru es un ko es vēl varu pagūt izdarīt? Par nākotni runājot, daudzi teic, ka tuneļa galā esot saredzama gaisma, taču neviens nezina, cik tas tunelis ir garš. Tuneli var krietni saīsināt, izstaigājot vēlreiz pagātni un no tās paņemot vērtīgāko.
