×
Mobilā versija
Brīdinājums +23.2°C
Ritma, Ramona
Piektdiena, 20. jūlijs, 2018
29. marts, 2018
Drukāt

Anda Rožukalne: Sibīrijas ceļš nav beidzies (5)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kadrs no režisores Dzintras Gekas filmas "Tālā zeme Sibīrija", kas lieliski atgādina, ka nekas nav beidzies ar izsūtīto pieaugšanu, atgriešanos, aiziešanu no dzīves.

25. marts, kad godinām komunistiskā genocīda upuru piemiņu, katru gadu no jauna liek ieraudzīt, ko šī diena nozīmē. Arī mediji atgādina un izskaidro izpostīto dzīvju atcerēšanās jēgu, taču attieksmē vērojama sarežģīta kombinācija. To veido formālisms un emocijas, valsts pasākumu reportāžas un intīmas atmiņas. Šādi ieraugām ne tikai vēstures notikumus, bet arī Latvijas mediju dažādās kultūras.

Viss ir mainījies?

Divas režisores Dzintras Gekas filmas “Tālā zeme Sibīrija” par izsūtīto bērnu ceļojumu uz savām bērnības vietām, ko represiju atceres laikā rādīja Latvijas Televīzija, lieliski noder, lai atgādinātu, ka nekas nav beidzies ar izsūtīto pieaugšanu, atgriešanos, aiziešanu no dzīves. Sibīrijas bērni, tagad jau pusmūžā, dodas ceļā, un filmas piedāvā agrās bērnības vietu, cilvēku un atmiņu meklējumu hroniku. Monotonu ceļu, kurā atkal jāvēršas pie svešiem cilvēkiem, jāurda atmiņas…

Filmu labākā daļa ir līdz sāpīgumam detalizētais pietuvinājums ceļojuma dalībniekiem, viņu izjūtas, ko kadrā un aizkadrā izstāsta viens no varoņiem – aktieris un režisors Valdis Lūriņš. Mēs redzam cilvēkus, senas fotogrāfijas, vietas un romantiskas Sibīrijas ainavas. Lūriņa stāsts un ceļojuma notikumi ir tik parasti, ka filmas vairāk atgādina domubiedru grupas brauciena atmiņu video. Šī ikdienišķība attēlu padara mazāk sāpīgu, jo režisore saudzē savus likteņa biedrus. Parāda, bet katram ļauj doties tikai viņam vien zināmā brauciena pārdzīvojumā. Tā ir šo cilvēku dzīve, kas tiek izmantota, lai filmās stāstītu par visas tautas traģēdijām. Tāpēc stāsts vienlaikus ir mazliet atsvešināts, daudz kas tajā saprotams tikai ceļojuma dalībniekiem.

Dzintra Geka filmās stāsta par diviem ceļojumiem – negribēto ceļu projām, dzīvi tālu no savas zemes un tiekšanos sevi atrast atkal, braucot uz izsūtījuma vietām. Lai gan Valdis Lūriņš, savā agrās bērnības adresē pazīstamo māju neatradis, saka, ka “viss ir mainījies”, tā gluži nav. Unikāla ceļa grūtības, neziņa, sāpes – tās ir turpat.

Formāli, radoši un sirsnīgi

Interneta portālu saturs 25. martā nepārsteidz. Represiju atceres notikumi, ja par to vēstījusi ziņu aģentūra LETA, bija atspoguļoti gan “Delfu”, gan “TVNET” abās valodās. Ikgadējās piemiņas dienas ir daļa mūsu vēstures, bet žurnālistiem tādu notikumu parādīšana ir ļoti grūts uzdevums. Lielāko mediju intonācijā nebija formālas attieksmes pret represiju atceres dienu, redaktoru skatījumā tie bija paši galvenie Pūpolsvētdienas notikumi.

Vairāki mediji šogad bija varējuši atrast gan iedvesmu, gan radīt nozīmīgu saturu, kas veltīts izsūtītajiem. Žurnālā “Sestdiena” un digitālā formā “diena.lv” bija lasāms Annas Strapcānes vecmāmiņas stāsts. Sirsnīgs, unikālu detaļu piepildīts un ļoti labi uzrakstīts. Arī “Delfi” izcēlās ar sirsnīgumu, publicējot mazās meitenes Benitas Plezeres-Eglītes zīmējumus par ceļu uz Sibīriju un pierakstot skaisto zīmējumu autores atmiņas. Neparastie attēli, ko visu dienu varēja apskatīt portāla lietotāji, nāk no Okupācijas muzeja krājumiem. Šī publikācija parāda, cik svarīgi ir atdzīvināt arhīvu informāciju, izņemt to no plauktiem un padarīt par cilvēku pieredzes daļu. Tiktāl par profesionālu mediju darbu.

Visvieglāk ir ignorēt

Toties portāls “vesti.lv” krievu valodā ļoti skaidri parādīja savas vērtības – tajā nebija informācijas vai pārdomu par izsūtīšanas dienu. Šajā vietnē 25. marts ir diena, kad izsūtīšana saturā netiek pieminēta. Tā neeksistē, jo tiek apzināti izslēgta. To sauc par postpadomju mediju kultūru, kurai maz saiknes ar atbildīgumu un īstu mediju uzdevumiem. Tai nav nekāda sakara ar profesionālismu, bet gan ir viegli atpazīstama Krievijas propagandas vēsts, kurā padomju laiku kritika nav vēlama.

Tomēr “vesti.lv” ziņu svētdiena nav mierīga. Tajā ir dramatizēta ziņa, veidota no lietišķas informācijas par kara tehnikas pārvietošanos, tāpēc virsrakstā komentēta ar vārdiem “Latvijiešiem liek pabīdīties malā”. Satraukumu redakcijā radījis tāds sīkums kā Rīgas praida datuma nosaukšana. Ziņu autoriem pieticis enerģijas sūkstīties par to, kā žurnāls “Times”, kura vāki unikālā veidā dokumentē vēsturi, esot “izsmējis” Putinu “muļķīgā” fotogrāfijā. Portāls nepārsteidz, jo stāsta par Latvijas Krievu partijas personībām, palīdzot šim politiskajam spēkam gatavoties vēlēšanām. Visu dienu tas ignorē patiešām īstus notikumus, piemēram, lielo uguns nelaimi Sibīrijas lielveikalā.

Man nav iebildumu pret “vesti.lv” un preses brīvības izpausmēm, kas ne vienmēr ir patīkamas. Bet izsūtīšanu nepieminēšana, ignorēšana ļauj atpazīt šī medija mērķus. Rādīt un stāstīt negrib, melot par šo vēstures lappusi drosmes nepietiek, tad nu izvēlēta pārbiedēta klusēšana, slēpta aiz mazvērtīga satura virknes. Jānovērš taču uzmanība!

Medijs, kurš cīnās par izdzīvošanu, deportāciju sakarā varētu radīt saturu, kas citiem nav pa spēkam, jo neizvērtētu vēstures detaļu vēl ir ļoti daudz. Teiksim, atklāt kādu izsūtīšanu veikušo pēcteču stāstu. Vai šie notikumi atstāja pēdas arī represēšanas pavēļu izpildītāju ģimenēs? Vai ļaunos darbus paveikušie saviem bērniem stāstīja par šo savu pieredzi? Kas bija represijām nolemto glābēji, par kādiem pirms gada stāstīja Latvijas Radio projektā. Kā runāt ar tiem, kas represijas vēlas aizmirst un salīdzina ar tagadējo emigrāciju?

Tie ir jautājumi, kurus rada izsūtīšanu ritualizētā pieminēšana. Tēmas, ko varētu skart jebkurš medijs. Citādi jau daudzus gadus 25. marts ir stāsts par izdzīvojušajiem un Sibīrijā palikušajiem. Nozīmīgs un svēts stāsts! Tomēr vienpusīgs, diezgan virspusējs, pieskaņots datumam un pēc tā piemirsts. Atmiņu dienās pavisam maz uzzinām par to, ko dažādu sabiedrības grupu pārstāvji domā par represijām. Manuprāt, esam tik stipri, lai spētu uzklausīt arī vienaldzību, ignorēšanu, sagrozītas versijas. Ne jau lai uzreiz visu pieņemtu, bet lai ieraudzītu ap­stākļus un raksturus, kas radīja un uzturēja varas zvērības. Lai pievienotu zināmajiem stāstiem jaunus aspektus. Tad vismaz būtu par ko diskutēt.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze Atbildēt

    kas arī bija jāpierāda.

  2. Sib-Īrijas ceļu jāturpina! Sākot ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par 23 tūkstošiem cilvēku, radio „Baltkom” ēterā paudis Latvijas Universitātes profesors, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.

  3. =Anda Rožukalne: Sibīrijas ceļš nav beidzies =un tā ir taisnība. Taisnība, kamēr čekas stukačus, aģentus turēs maisos – būs pārliecība – čekas aģenti strādā un pie tam vareni ar ordeņiem, ja spēj noturēt maisus aizvērtus.
    Gribētu rīt redzēt Saeimas balsojumu – izbērt, slēpt un lai katrs no 100 deputātiem saka savu vārdu un neslēpjas zem frāzēm – mēs nezinām, tur kāda tur ”komisija” , balsošanas kartiņa ”pazudusi”, biju tad aizņemts ar telefona zvanu ( no Kremļa?), kafeinīcā, pēkšņā ”komandējumā ”…
    Man teikts – tas jau it kā pieņemts, bet tur kaut kāda komisija un vel tur…Tā ir čekistu veiksmīga darbība, lai slēptu savu ietekmi Latvijas sabiedrībā. Pēc šodienas notikumiem tas var arī izdoties, ja Saeimas partijas nolems čekistus paslēpt un neko aiz ”iemesla” nedarīt.

    Atbildei – savulaik Dievs izsauca Mozu uz Sinaja kalnu un deva skaidru norādi par dzīves normām un nekādas tur komisijas, apspriešanas, datu aizsardzības un vel un vel iemeslu to neievērot…

  4. Latviešu valodā rakstošie mediji jau rīkojas tieši tāpat. Vairāk nekā 30 gadus tiek klusēts par 80.to gadu notikumiem. Tajā laikā čekā darbojās ļoti aktīvi un vajāto arī bija ļoti daudz. Par to joprojām pilnīgs klusums.
    Varbūt jāsāk rakstīt, kaut vai bezpersoniski, neminot cilvēku uzvārdus, atzīstot pašu citādi domājošo vajāšanas faktu.

Draugiem Facebook Twitter Google+