Latvijā
Politika

Andis Kudors: Valodas prašana ir principa lieta 57


Andis Kudors
Andis Kudors
Foto – Timurs Subhankulovs

Nebūdams politiķis, Austrumeiropas politiskās pētniecības centra (APPC) direktors Andis Kudors neslēpj pilsonisko viedokli, ka aktīvi atbalsta pāreju uz mācībām Latvijas skolās tikai valsts valodā. Valodas reformu izglītībā kā programmas pamatpunktu arvien virzījusi Nacionālā apvienība, pie tās īstenošanas ķēries ministrs Kārlis Šadurskis, un skolu latviskošanai piekritusi valdošā koalīcija. Tā arī jāiet – ar apdomu uz priekšu.

Kudora kungs, cik nozīmīga Latvijai būs veicamā reforma pāriet uz izglītību latviešu valodā?

A. Kudors: No 2006. gada APPC pēta Krievijas ietekmi kaimiņvalstīs, arī Latvijā. Pirmais pētījums 2007. gadā parādīja, ka ar publiskās diplomātijas un toreiz tikko aktivizētās tautiešu politikas palīdzību, pieslēdzot medijus, Krievija cenšas kavēt sabiedrības saliedētību. Esam meklējuši, kas darāms pretī. Pārsvarā risinājumi meklējami iekšpolitikā. Vārīguma mazināšanā. Krievija gribējusi un tai daļēji izdevies izmantot sašķelto mediju telpu, politisko vidi un izglītību par labu saviem ārpolitiskajiem mērķiem. Uzskatu – pāriešana uz mācībām valsts valodā valsts finansētās skolās ir principiāli svarīgs solis mūsu iekšējai drošībai un normālai valsts attīstībai. Politisko procesu ietekmē no ārpuses – nesankcionēti to turpina darīt Krievija. Skolas valodas reformu plānoja no 1998. gada un daļēji realizēja 2004. gadā, kad 60% priekšmetu sāka pasniegt latviski. Bet vadošie politiķi satrūkās no asās reakcijas, no protestiem uz ielas. Diez vai sabijās pamatoti. Starp protestētājiem bija maz pieaugušo, lielākā daļa skolēnu, kas uz notiekošo nāca kā uz izklaidi. Štābos, protams, bija organizatori, uz ielas daži opozīcijas deputāti ar megafoniem trokšņa taisīšanai. Manā izpratnē pāreja uz apmācību latviski ir viens no efektīvākajiem pasākumiem, ko Latvija spēj veikt saliedētībā. Tas pats arī ar pāreju uz vienotāku informācijas telpu. Būdami bezgala jauki eiropieši, kautrējamies uzlikt apgrūtinājumus krievu kanālu netraucētai pārraidīšanai, un esam ļoti demokrātiski. Mēs taču esam 28. vietā pēc mediju brīvības indeksa, bet Krievija ap 150. vietu. Un baidāmies šo pozīciju zaudēt, kad preses brīvības ziņā pusslēgta valsts neierobežoti nāk iekšā trīs atvērtās valstīs, kur mīt daudz krievu valodas pratēju. Uz šejieni krievu kanāli raida, ko vēlas. Un vēlas ne jau sekmēt sabiedrības vienotību. Tas, ko Krievija darījusi ar tautiešu atbalsta fondiem – lielākoties devusi naudu vietējām organizācijām, kas veicinājušas šķelšanos, ne saliedēšanos. Uz šī fona mūsu soļi par vienotu izglītību būs vien asimetriska atbilde, kas neatrisinās visus jautājumus. Bet tamdēļ nevajag atkāpties vai nedarīt neko. Ja izglītība latviešu valodā jāievieš pakāpeniski – labi, darām tā. Pašu ieviešanu uzskatu par principiāli nozīmīgu – žēl, ka vēlu veiktu, bet labāk vēlu nekā nekad.

Jums iebildīs, ka 2011. gadā nacionālie spēki aicināja balsot par skolu latviskošanu, bet liela atbalsta parakstu vākšanā nebija.

Tā ir latviskās mentalitātes iezīme, kas daļēji nāk kā padomju mantojums. Latvieši – ne visi – baidās no konflikta, kas oponentam varētu nepatikt. Bet viedokļu konfrontācija nav nenormālība un nebūt ne katru reizi mums jāuzņemas atbildība par otras puses emocijām un pārdzīvojumiem.

Un vienā nacionālā valstī ir pilnīgi normāli, ka valsts valoda ir skolu un izglītības valoda, saprātīgā veidā ievērojot arī mazākumtautību vēlmes.

Kamēr vēl nebijām ES, nostrādāja latviešu uztraukums par Rietumu partneru kritiku. Starptautiskās organizācijas toreiz iebilda pret pilsonības vai valodas politiku lielā mērā dēļ Krievijas milzīgā pārsvara diplomātiskajās aktivitātēs. Mūsu diplomātija pieņēmusies spēkā, tomēr zemēs, kur mūs maz pazīst, Krievija visai sekmīgi veido stereotipus par mums. Valsts finansēta bilingvālā izglītība daudz kur nav pieņemta. Vācijā ir vācu skolas, Francijā franču, un mums jāstāsta savs stāsts, jādara savs darbs. Latviskai mentalitātei uzkrītoši arī tas, ka esam zaudējuši ticību, ka iespējams izdarīt ko lielu un mainīt lietas. Esam iemiguši, “lai paliek, kā ir”. Daudziem prātīgāk šķiet gaidīt kādu straumi, kas uzplūdos aizraus prom veco situāciju, bet tā reformas var arī nesagaidīt.

Tagad nacionālkonservatīvā koalīcija nolēmusi rīkoties skolu valodas politikā. Reformai būšot nepieciešama ceļa karte. Kādi ceļa stabiņi tur jāiezīmē?

Svarīgākais, lai nezūd uzstādītais mērķis, ka valsts finansē izglītību latviešu valodā. Kā to izpildīt, cik pakāpeniski, ar ko sākt – lai izpaužas speciālisti. Ceļa kartē noteikti jāatzīmē konkrēti termiņi, kad vidusskolā, pamatskolā, bērnudārzā notiek pāreja. Lai skolotāji, vecāki, skolēni zina, kad tā notiks, nevis gari spriež, ko varētu atlikt, ko ievilcināt.

Tas tiesa, ka konservatīvi noskaņotie politiķi jau agrāk iestājās par latviešu valodu Latvijas skolās, bet nu ietekmēta arī daļa liberāļu, kuri redz, ka daļā mazākumtautību skolu krītas izglītības kvalitāte. Tas nav skolēnu interesēs. Mēs varam pasaulei rādīt, cik liels Latvijā vispār ir atbalsts minoritāšu skolām, un reti kur ar mums varēs salīdzināties. Latvijas situācijā ar to esam pat pārspīlējuši. Bērniem jābūt kopā. Latviešiem ar krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem jāspēlē bumba, jāmācās kopā. Vienotība rodas ne tikai valodas zināšanu dēļ, bet arī no kopābūšanas. Protams, valodas prašana ir principa lieta. Kā Latvijas pilsonim man gribētos, lai politiķi iesākto atkal neatstāj pusratā, un sabiedrībai, kas ieinteresēta pārmaiņās, jāseko līdzi, vai apņemšanos pilda.

Bieži dzirdēti aizbildinājumi, ka vēl nav sagatavoti skolotāji un palīgmateriāli, ka nespēj par kaut ko vienoties.

Kad 2004. gadā īstenoja kompromisa reformu 60% un 40%, vajadzēja nospraust laika rāmi, kad lietas jānoved līdz galam. Tad varbūt jau būtu pārgājuši uz mācībām latviski. Tāpēc, dāmas un kungi, pilsoniskā sabiedrība, neguļam! Tie, kas šo uzskata par principiālu lietu, neļaujam meklēt aizbildinājumus, liekam valdībai darboties.

Latviešus stipri iekvēlina pretdarbība. Vērojumi liecina, ka Rīgas krievu skolas daži cenšas glabāt kā bastionu, kur sveši degunus nedrīkst bāzt, tur jāizaug “Saskaņas” elektorāta jaunai maiņai. Redzam skaitļus, kas nemaz nav optimistiski: 22% krievu skolu audzēkņu latviešu valodu prot ļoti vājā līmenī. Cik valstij lojāli pilsoņi izaudzināti skolās, grūti izsvērt, bet problēmas ir, ja 9. maijā uz pieminekli svinēt dodas veselām klasēm. Un izskanējuši pirmie politiskie paziņojumi, ka nolēmums par skolu latviskošanu ir provokatīvs.

Kā universitātes lektors redzu, ka cittautiešu labās valsts valodas zināšanas ir pārspīlējums. Jā, daļa zina augstā līmenī, bet nebūt ne visi – un studēt taču nāk skolu labākie absolventi. Par pretdarbību. Ja nav neviena idejiska pretinieka, nekādu domstarpību – laikam cilvēks ne ar ko nozīmīgu nenodarbojas. Sevišķi pārejas posmā, kad daudz nesakārtotu lietu. Jā, miers ir vērtība, bet vai par katru cenu? Un vai nepastāv vēl citas kategorijas, piemēram, taisnīgums? Ja uzskatām, ka darām pareizi, un es uzskatu, ka rīkosimies pareizi, turpinot un pabeidzot izglītības reformu, tad reakcija būs, bet tādēļ nav jāpiekāpjas tiem, kas grib ieturēt pastāvīgu sabiedrības šķelšanas kursu. Lietas jāsauc īstos vārdos. Partija “Saskaņa” izmanto krievu mediju ietekmi uz šejienes cittautiešu, pat dažu latviešu prātiem, savas nostājas kultivēšanai. Pat ja ne visi partijas biedri piekrīt tam, kas skan no RTR kanāla, viņi zināmā mērā tomēr pielāgojas tā vēstījumam. Jo zina, cik lielu sabiedrības daļu tas ietekmē – nav maz cittautiešu, kas informējas tikai Krievijas TV. Turpinot izglītības reformu, vidējā un ilgtermiņā kļūs mazāk cilvēku, kas dzīvo Krievijas informācijas telpā.

Vai saskaņieši pēc valodu referenduma nepiekrita, ka Latvijā mūžam būt vienai valsts valodai? Bet pretdarbību var uzvarēt ar argumentiem. Ukrainā tikko pieņēma likumu par izglītību, un kritiķiem motivēja ukraiņu valodas mācīšanu skolās – jauniešus diskriminēja tad, kad valsts valodu nemācīja. Nezinot valodu, viņi nespēj konkurēt Ukrainas augstskolās un neattīsta profesionālo karjeru.

Tieši segregētā skolu vide izskatās pēc diskriminācijas, ja valsts valoda ir latviešu, bet daļa audzēkņu skolojas citā valodā. Tā apgrūtina studiju iespējas, sagatavotību darbam valsts sektorā. Mācoties vienā valodā, visiem iespējas ir vienādas. Sevišķi Rīgā krievu valoda ir pašpietiekama, identitātei nekas nenotiks, nebūs nekādas “krieviskā apspiešanas”. Tieši otrādi – ar pāreju uz vienotu izglītības sistēmu tiek atvērtas durvis! Valodas prasmes dēļ krievu jauniešiem durvis būs plaši vaļā!

Ja skatāmies Krievijas ārpolitikas koncepcijas, politiķu, publiskās diplomātijas īstenotāju izteikumus, viennozīmīgi secināms, ka krievu valodas izplatīšanu viņi neskata tikai kā kultūras popularizēšanu caur valodu. Mums saka – nevajag politizēt. Jā, nevajag, bet Krievija politizē krievu valodas izplatīšanu kā ārpolitikas mērķu sasniegšanas instrumentu. Saasināta reakcija no Krievijas ārpolitikas īstenotāju puses par krievu valodas statusu kaimiņvalstīs saistīta ne jau ar raizēm par valodas, kultūras iznīkšanu. 140 miljonu valsts spēj nodrošināt gan kultūras, gan valodas saglabāšanu. Tam nav apdraudējumu. Un mums liek uzņemties slogu būt līdzdalīgiem milzīgās kultūras glabāšanā? Nē, vēlreiz uzsvēršu, ko liecina pētījumi, – ar publiskās diplomātijas, tautiešu politikas un mediju ietekmi kaimiņvalsts visnotaļ mērķtiecīgi virza sabiedrību uz šķelšanas pusi. Tāpēc nevajag pārmēru uztraukties par Krievijas iespējamo reakciju tad, kad speram soļus savas valodas un kultūras sargāšānai. Protams, Latvijā politika jādara gudri un skaidrojot, kādi būs ieguvumi visiem, kad īstenos skolu valodas reformu. Turklāt ar latviešu valodas stiprināšanu mēs mazināsim Latvijas vārīgumu un uzņēmīgumu pret Krievijas izplatīto dezinformāciju un propagandu.

Maskava momentā reaģēja pēc Ukrainas izglītības likuma pieņemšanas. Pārkāpšot krievvalodīgo tiesības, vedīšot uz totālu ukrainizāciju. Ko Šadurska kungs lai atbild Krievijas ĀM kundzei Zahārovai, kad mūs apsūdzēs par krievu skolu likvidāciju?

Ap valodu referenduma laiku ministrs Edgars Rinkēvičs veiksmīgi atbildēja ministram Sergejam Lavrovam. Ieteica paskatīties, ko Vladimirs Putins sacījis par krievu valodas statusu un lielo lomu Krievijā. Krievijai patīk runāt, ka tā īstenos neatkarīgu ārpolitiku, nevienam nav tiesību uzspiest. Protams – kamēr ārpolitika neizvēršas par starptautisko tiesību normu pārkāpumu un par agresiju pret kaimiņzemēm. Bet respektējiet, ka arī citām valstīm ir neatkarīga ārējā politika un stratēģiskās izvēles. Tā ir zināma liekulība, ka to, ko Krievija dara savā valstī, citiem negrib ļaut, tostarp valodas politikā. Tāpēc Kārlim Šadurskim diez vai jāatbild uz visiem uzkliedzieniem, pamācībām, ja tādas būs no Krievijas ĀM puses.

Latvijā lielākās pilsētās un Latgales pierobežā ir samērā liels cittautiešu īpatsvars. Tie nav daži procenti krievu, ko viegli integrēt. Godprātīgi pašvaldību vadītāji pauž bažas, ka šajās vietās piedāvātās reformas varētu uztvert ne ar karojošu, bet tomēr neizpratni. Ja vēl no Rīgas pakūdīs, ka slēdz krievu skolas…

Tas norāda, cik situācija ielaista. Jo tas ir nevis kūdītāju uzkurināts, bet Latvijas pilsoņu dibināts satraukums. Amatpersonām vajadzēs daudz komunicēt. Lai nebūtu kā ar bomi pa pieri. Būs jābrauc, jārunā provinces pilsētās, kur dzīvo daudz cittautiešu. Nav jābaidās, bet jāatrod vārdi, kas pārliecina. Lai neizklausās, ka rīkojumus novada “no Rīgas, kur nezina, kas notiek citur”. Gan latviskajai, gan krieviskajai sabiedrībai jāuztver, ka reforma ir neizbēgama un viens no valsts fundamentāliem pamatiem, un tad paredzu, ka cilvēki izturēsies ar sapratni. Arī tie, kas pagaidām domā, ka reformēt nevajag. Jā, izprašanu apgrūtina apstāklis, ka krievu mediji iespaido noskaņojumu – arī Latgalē. Bet tas nenozīmē, ka nekas nav jādara, jo etniskā nošķirtība, ko pūlējušies panākt Krievijas mediji, vairs nav valodu, kultūru, identitātes jautājums, bet nacionālās drošības lieta. Tā bija arī pirms 2014. gada agresijas Ukrainā, tikai mūsu politiķi baidījās to tā nosaukt. Pēc tam konstatācijas kļuvušas drosmīgākas.

Saistītie raksti

Ir pārsteigums, ka gadiem vilcinātais ātri nonāca valdības darbakārtībā un tika atbalstīts. Procesa katalizators šķietami bija prezidenta Vējoņa rosinātā automātiskā pilsonības piešķiršana nepilsoņu bērniem. Daudzi cilvēki sacīja – bērni paaugsies, ies skolās, kur (ne visās) iet 9. maija gājienos, brauc uz militarizētām nometnēm Krievijā. Kā gadījās, ka skolu latviskošanai piekrita politiķi, kuri gadiem negribēja neko kustināt? Tuvojas vēlēšanas?

Bija sakritīgu notikumu komplekts. Vēlēšanu tuvums – ja tamdēļ partijas iekustina valstī risināmas, svarīgas lietas, lai notiek kaut vai tā. Vējoņa iniciatīva arī bija kā slēdzis. Cilvēki pārmeta NA – jūs tikai runājat, neko nerisināt. Uz to bija atbilde – pag, izglītības ministri taču ir no “Vienotības” un partnerpartijas termiņus atlika un atlika. Vēl viens faktors ir personība reformu vadībā. Trāpījās, ka šajā posmā Kārlis Šadurskis ir izglītības ministrs. Pietiekami drošsirdīgs politiķis, kurš “Melno Kārli” un slavu vietējos krievu medijos nopelnīja jau 2004. gadā. Diez vai pilsoņiem no svara, kuras partijas ofisā uzkārt lauru vainagu par skolu latviskošanu, bet būtiski, ka process virzās uz vēlamo galaiznākumu, ka skolās māca latviski. Un lai process tiešām virzītos, ir brīdis, kad latviešiem sevi jāparāda par atbildīgu, veselīgi domājošu valstsnāciju – jāprasa, lai politiķu vārdiem seko darbi.

LA.lv