Kultūra
Literatūra

Andra Manfelde: “Dievs ar mani izspēlējis joku.” 1


Andra Manfelde
Andra Manfelde
Foto – Gints Ivuškāns

Andra Manfelde dzimusi un augusi Kuldīgā. Agrā jaunībā kļuvusi atkarīga no narkotikām, viņa vairākus gadus pavada rehabilitācijas komūnā “Krusta skola” Krimuldā un par savu dramatisko pieredzi saraksta romānu “Adata” (2005, atkārtots izdevums 2012), kas vēlāk pārtop muzikālā izrādē. Dziesma no izrādes “Ja tu man esi” ieguvusi Autortiesību bezgalības balvu. Otru Autortiesību bezgalības balvu rakstniece saņēmusi 2010. gadā par grāmatu “Zemnīcas bērni”.

Tomēr sākusi Andra Manfelde ar dzeju: 2002. gadā publicēti viņas pirmie dzejoļi periodikā, par dzejoļu kopu žurnālā “Luna” viņa saņēmusi “Literatūras gada balvas 2003” speciālbalvu 2004. gadā saņemta Dānijas Kultūras institūta Hansa Kristiana Andersena prēmija par “Lietus sievas pasaku”.

2005. gadā Andrai Manfeldei iznāca debijas dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok”, kuru augstu novērtēja kritiķi un kas saņēma Ojāra Vācieša prēmiju. 2008. gadā iznāk otrais dzejoļu krājums “Betona svētnīcas”, par kura manuskriptu dzejniece saņēmusi Annas Dagdas balvu, krājums arī nominēts Dzejas dienu balvai.

2011. gadā rakstniece pārceļas uz dzīvi Liepājā, Karostā, kas kalpojusi par iedvesmu šogad sērijā “Mēs. XX gadsimts” iznākušajam romānam “Virsnieku sievas”. Taču pirms tam vēl iznākušas grāmatas “Sirds pasaka” (2009), “Zemnīcas bērni” (2010), “Ceļojums uz mēnesi: Visbija – Ventspils – Visbija”, dzejoļu krājums “Ziemeļu tirgus” un romāns “Dzimtenīte” (2012), kura manuskripts apbalvots R. Gerkena un Rakstnieku savienības romānu konkursā, tāpat grāmata tiek nominēta Literatūras gada balvai. Bet laikā, kamēr Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, izskanēja Zigmara Liepiņa un Andras Manfeldes kopdarbs “Transcendentālā oratorija”.

Šobrīd rakstniece atgriezusies Liepājā, sagatavošanā ir divas jaunas grāmatas – stāstu krājums “Mājās pārnācu basa”, kā arī bērniem domāts stāsts ar brīnumainiem notikumiem “Kurš no mums lidos”.

– Kur šobrīd esat apmetusies uz dzīvi, un kas ir pats galvenais mājas sajūtai?

– Dievs ar mani izspēlējis joku. Esmu atpakaļ Karostā. Nu jau dažas dienas dzīvoju “sev kaimiņos” – pretējā dzīvoklī, kurā pavadīju pāris gadu, izauklējot sirdī un prātā “Virsnieku sievas”. Kamēr veicu četru dienu ekspresremontu, man bija sajūta, ka remontēju Valērijas, galvenās romāna varones, dzīvokli. Kāpēc šāds pavērsiens? Man nebija ne prātā, ka es varētu atgriezties. Tomēr, meklējot dzīvesvietu, nevarēju atrast kombināciju – plašums (arī kvadrātmetros) + civilizācija (bērniem) + daba un baznīca.

– Ja būtu jāsaliek hierarhijā pāris lietu vai parādību, kuras dod jēgu dzīvei, tad tās arī būtu minētās?

– Jā: Dievs, ģimene, daba, darbs. Tāds mazliet pamainīts Brigaderes četrinieks. Un vēl cilvēki – draugi, domubiedri, vienkārši iepazītie un satiktie. Es uzlūkoju cilvēkus kā tāds renesanses domātājs. Man šķiet, mēs visi esam mazas, staigājošas galaktikas. Ļoti dažādi, bet diemžēl bieži – aplaupīti. Ar aplaupīšanu es domāju nespēju būt pašam sev. Iespējams, ka mani šī brīnīšanās un sāpe par “Dieva līdzības nēsātājiem” ir aizvedusi no bomžu apdziedāšanas pirmajā dzejoļu krājumā līdz “Virsnieku sievām”.

– Esat ļoti tieši iekšā savās grāmatās, gan prozā, gan dzejā. Kā salāgojat dzīvi tekstos ar dzīvi realitātē, no kuras divu mazu meitu mammai nekādi nav iespējams izvairīties?

– Par rakstīšanu ir tā, ka ikdienā nerakstu. Ikdienā es dzīvoju un krāju. Agrāk, pirms daudziem, daudziem gadiem, kad Dimiteru ģimenei sūtīju savas garās vēstules un pirmās dzejas, Kaspars man atrakstīja, lai krampjaini neturoties pie katras rindas, jo “kas būs vērtīgs – nepazudīs”. Tā es arī esmu dzīvojusi. Nebaidoties zaudēt un mainīties. Jo “manuskripti nedeg”. Ar blociņiem vai klaviatūru pie sāniem nestaigāju. Dzīve jau ir tāds okeāns, kurā peldot var iznest tik, cik saujā sasmelts. Paliek rokās vien brīnumputna spalva.

Man vide ir ļoti būtiska. Nevarētu dzīvot blokmājā ar zemiem griestiem un blāvām spuldzītēm. Pirmajā vakarā, kad nonācām mājās, vakara saule izgaismoja manu krāsaino plastmasas lustru, kas uzmirdzēja kā kristāls. Ejot uz veikalu, pāri katedrālei aizlidoja četri zeltaini gulbji. Es saucu – “gulbji!” Mazā meita to ielāgoja un pēc brīža paziņoja – “vēl viens gulbis”, ar to domādama kaiju. Man šķiet, ka dzīve ir ļoti skaista, traģiska, neaptverami dziļa, bet mazliet smieklīga arī.

Prozas ABC

Literatūrzinātniece Linda Kusiņa: “Andras Manfeldes bērnu grāmatās dzīves sarežģītība un faktiski traģika iegūst fantāzijas – ne lakojumu, bet drīzāk trauslu kārtiņu dzirkstošu burvju putekļu, atgādinot, ka bērni dzīvi redz citādi, un pat tur, kur pieaugušajiem būtu vien nesapratne, garlaikotība, aizdomas vai, iespējams, traģēdija, bērnu acīm paveras noslēpumiem pilna ainava.”

Publicējam fragmentu no Andras Manfeldes stāsta bērniem “Kurš no mums lidos”.

7. nodaļa

Kurā Bēdu Būda ver durvis.

– Kas tev tur ir? – pat Dodo kļuva nepacietīga.

– Še! – savu brīnumstiklu iedevu draudzenei. – Skaties pati!

Dodo pielikusi stikliņu pie acs, kādu brīdi skatījās un klusēja.

– Viņa izskatās kaut kur redzēta – Dodo secināja.

– Nu nē… – es purināju galvu.

– Ejam! Iepazīsimies! – Dodo mani pārsteidza ar savu pēkšņo bezbailību. Labu brīdi es kavējos, skatīdamās nevis uz māju, bet uz kurpju purngalu, kurš spārdīja pērnās zāles kumšķi.

Dodo jau bija piegājusi pavisam tuvu Bēdu Būdai, Ķī mezdams lokus aizskrējis līdzi, arī es negribīgi tuvojos. Ja nu… Ja nu… Es nezināju, kas.

Tuvumā Bēdu Būda izskatījās kā parasti. Dodo caur manu brīnumlausku skatījās cieši durvīs un klusēja.

– Dod! – es gribēju vēlreiz paskatīties caur savu sarkano, bet, tikko paņēmu stikliņu, lielās Bēdu Būdas durvis nejauki čīkstēdamas atvērās.

– Oho! – sauca Ķī un jau gribēja mesties iekšā, bet es saķēru viņu aiz krekla.

– Labāk neejam, – centos teikt skaļi un droši. – Ja nu mūs sagaida kaut kas briesmīgs.

– Vienkārši pajautāsim, vai viņa nav redzējusi, kur palika Katedrāle! – teica Dodo un gāja mājā iekšā. Atskatījusies uz mani, piebilda. – Nebaidies, man šķiet, es viņu pazīstu.

Cītīgi centos izlikties droša un sekoju abiem, jo gan Dodo, gan Ķī bija pazuduši mājas tumšajā dziļumā.

Tikko pārkāpu slieksnim, kļuva auksti. It kā es ietu pa pagrabu, un zem maniem soļiem krakšķētu mitrenes, ar savu mirstamo sulu nosmērēdamas man kurpes. Fui, fui, fui… Es drebinājos un meklēju, kur palikuši Dodo un Ķī. Kāpnes izskatījās satrunējušas. Ai, ak vai, vaī… Tās vaidēja kā slimas vecenītes un liecās zem mana svara, kamēr es kāpu. Durvju ailēs kā aizkaru driskas karājās biezi zirnekļu tīkli. Lai tiktu tālāk, tos vajadzēja pašķirt. Daļa pinekļu ieķērās matos, es tīrīju nost, bet tie lipa pie pirkstiem kā košļenes, un man kļuva neizturami skumji.

– Apčī!

Varu derēt, ka tas bija Ķī. Patiešām, ieejot istabā, es ieraudzīju brāli un nopriecājos. Viņš gan izskatījās pavisam jocīgi. It kā būtu ievēlies pelēkos miltos.

– A-a-apčī!

–Kur Dodo?

Saistītie raksti

Brālis pamāja. Dīvaini, ka iepriekš Dodo es nebiju pamanījusi. Istabas dziļumā sēdēja tā pati dīvainā, skaistā sieviete, kas pirmīt mūs bija aicinājusi mājā, un pina Dodo bizēs pelēkus pavedienus. Skaistās sievietes mati arī bija sudrabaini pelēki. Tie bija tik gari, ka sniedzās līdz grīdai. Uz grīdas mētājās putekļainas mežģīnes, kuru diegi bija ieķērušies sievietes pirkstos un kleitā. Arī kleita bija drūmi pelēka ar metālisku spīdumu. Visapkārt sievietei mētājās pavedienu mudžekļi. Vietām tie turējās gaisā kā drātis, bet citur locījās kā tievi strautiņi vai ļoti smalkas čūskas. Dīvaini, bet Dodo no svešās dāmas nebaidījās un klusām kaut ko viņai sacīja. Sieviete tikpat klusi atbildēja. Es neko nevarēju saklausīt un saņēmos pieiet tuvāk.

– Es taču atnācu vakar… – sievietes balss skanēja tā, it kā viņa dziedātu žēlabainu dziesmu.

– Nemaz nemanīju… – Dodo iebilda.

– Tu būsi pieradusi. Cilvēki, kad pierod, kļūst nevērīgi, – viņa teica un noglāstīja Dodo galvu.

Tur, kur skaistā sieviete ar bālo seju un gaiši pelēkajām acīm bija pieskārusies, palika sudrabainas, saplēstas mežģīnes. Pavedieni lēnām kustējās kā taustīdamies. Laikam jau Dodo neko nejuta, jo nenovērsdamās skatījās sievietes acīs. Svešā skaistule skatījās pretī un smaidīja. No Dodo acu kaktiņa lēnām ritēja liela lāse.

– Mani sauc Skumju Princese – viņa teica un noglāstīja

Dodo galvu vēlreiz. – Mēs ar tavu māti esam senas

draudzenes…

LA.lv