Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
28. maijs, 2012
Drukāt

Andrejevs: jāpastāv uz savām tiesībām

andrejevs2_ts_4

“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais Latvijas Republikas ārlietu ministrs un Augstākās Padomes deputāts, Eiropas Parlamenta deputāts, akadēmiķis GEORGS ANDREJEVS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Andrejeva kungs, kā būsiet pamanījis, pašreizējais Valsts prezidents mēģina samierināt sabiedrību, vismaz abu pušu karotājus, kas vēl dzīvi palikuši. Esat politikā piedzīvojis cilvēks, tāpēc varēsiet pietiekami aukstasinīgi spriest par Bērziņa kunga izredzēm vienotības nodrošināšanā vai tās daļējā nodrošināšanā.

G. Andrejevs: – Jā, varu pateikt savas domas, vairs nebūdams saistīts ar politiku vai ārpolitiku. No vienas puses, biju pārsteigts, ka prezidenta kungs vispār izšķīrās par šo soli. Es domāju – kāpēc viņam tas vajadzīgs? Labi, vēlāk Andris Bērziņš teica, ka viņam patīkot dzīvē kaut ko radikāli mainīt, un lai tas ir viens no kārtējiem pārmaiņu punktiem. Labi! Kā Latvijas pilsonis un, cienot prezidentu, es šo iniciatīvu akceptēju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš ir vienīgais no Latvijas prezidentiem, kurš cīņu par neatkarības atgūšanu ir sācis no paša sākuma – 4. maijā pats balsojis par Neatkarības deklarāciju. Pārējie bija noderīgi, ļoti noderīgi vai mazāk noderīgi valsts galvas, taču ielēca braucošā vilcienā un nebija klāt pašos pirmsākumos. Darīja darbu katrs savā vietā, bet Bērziņš – Augstākajā Padomē. Tas manās acīs ceļ prezidenta prestižu. No val-stiskā viedokļa ir pareizi un vajadzīgi, ka viņš ķēries klāt tai problēmai, kuru vēlas celt un nest.

Taču no iespējamības viedokļa manā izpratnē rast risinājumu ir vairāk nekā apšaubāmi. Nekad neesmu ticis pārliecināts, ka kļūdaina ir tā pieredze, ka valstīs, kur cittautiešu “atšķaidījums” ir pāri 10%, nebūtu nemieru, bet, ja pārsniedz 20%, ir gandrīz neiespējami no tiem izvairīties. Gan integrācijas, gan mierīgas sadzīvošanas ziņā. Pie tam šie statistikas dati ņemti no tām zemēm, kurās ekonomiskie migranti ieradās no daudz tālākām mītnes zemēm nekā Latvijas gadījumā mums ir Krievija.

 

Ja jārēķinās ar lielāku attālumu līdz savai sākotnējai mītnes zemei, parādās tieksme steigšus integrēties. Mūsu gadījumā šādas gribēšanas nav bijis. Bijusi pilnīga pretdarbība starptautiskām prasībām, bet pēc būtības palikusi, kāda bija.

 

Jāatceras mazliet vēsture, lai saprastu simptomus un zinātu, kā ārstēt. Kā 12 gadus vecs zēns vēroju, kas pēc kara notika Hitlera okupētajā Sudetijā. Pats biju tur – redzēju, kā 24 stundās viss izmainījās. Vāciešiem, kas līdz tam bija apspieduši čehus, tika pavēlēts nēsāt baltu apsēju ap rokas augšdelmu, viņiem tika aizliegts iet pa ietvi, bet tikai pa ielu. Pēc tam nāca liktenīgā pavēle 48 stundu laikā atstāt Čehoslovākijas teritoriju, turklāt vāciešiem pat nepiedāvāja transportu. Bija jāiet kājām uz Austriju, ne mazums no viņiem ceļā nomira. Pavēle attiecās ne tikai uz tiem vāciešiem, kas bija ieradušies Čehoslovākijā Hitlera realizētās aneksijas rezultātā, bet arī uz tiem, kas jau paaudzēs bija šeit dzīvojuši pat vairākus gadsimtus. Tas netika ņemts vērā.

Paradoksālākais, ka neviena tā laika starptautiskā instance pat neprotestēja un neaizrādīja, cik tas bija nehumāni un klajā pretrunā cilvēktiesībām! Var jautāt, kur slēpjas atšķirība ar to, kas 1990. un 1991. gadā notika pie mums, kad atjaunotā Latvijas Republika pēc pusgadsimta ilgās okupācijas atguva iespēju veikt savu robežu apsardzi un kad pat PSRS Augstākā Padome bija atzinusi Molotova–Ribentropa pakta noziedzību un nelikumību? Galvenā atšķirība tā, ka Vācija bija kara zaudētāja, bet Padomju Savienība viena no sabiedrotajiem, kas karā uzvarēja. Milzīgo ieceļotāju masu var nesaukt par okupantiem – ne visi bija okupanti, netrūka to, kurus aicināja pārcelties no Baltkrievijas sādžām uz šejieni strādāt. Citi meklēja labākas dzīves apstākļus un drīz vien saņēma dzīvokļus jaunuzceltās ēkās.

Industrializācijas process bija daļa no programmas, kā likvidēt latviešu nāciju kā tādu, atšķaidot ar viesstrādniekiem. To pārmeta Gorbačovam, viesojoties Rīgā, bet viņš, protams, liedzās – tāda plāna neesot bijis, pastāvējusi vien “resoru nesaskaņotība”, kur katrs cīnījies par savu – trikotāžas vai ķīmijas rūpniecības nozari. Tāpēc beigās sanācis, ka iebraucēju kopskaits izrādījies tik liels.

 

Taču faktiski nevienam nebija noslēpums par šeit notiekošo apzināto rusifikāciju. Tieši tādēļ ieceļotājiem būtu jāsaprot, ka pēc starptautisko tiesību normām viņiem vajadzēja atstāt Latviju un tikai atjaunotās Latvijas Republikas kompetencē bija jābūt lemšanai, kuriem no tiem, kas vēlas palikt, dot atļauju. Taču tā nenotika.

 

Pēckara pasaulē nāciju tiesības aizvien vairāk aizvietoja ar cilvēktiesībām. Vietējās vadības izdabāšanas Krievijai un rietumvalstu spiediena rezultātā tika pieļauta nodevīga rīcība attiecībā uz Latvijas nākotni. Tas saistījās ar desmitiem tūkstošu agrīnā vecumā demobilizēto virsnieku un viņu ģimenes locekļu palikšanu Latvijā, ar vēsturisko apstākļu uzslāņošanos, kas lika pieņemt lēmumus – bīstamus tālākā perspektīvā valsts nācijas eksistencei. Kā likums, nācās izvēli izdarīt nevis starp labu un sliktu, bet gan starp sliktu un ļoti sliktu. Uz šādu izvēli pastāvēja arī gandrīz visas rietumvalstis, kam interesēja galvenokārt dotā brīža sekmīgs atrisinājums ar karaspēka izvešanu – nevis ilglaicīgs, pārdomāts lēmums.

– Lai tikai pie Rietumu robežām būtu miers?

– Jā, un līdz ar to viņi izdarīja atbilstošu spiedienu. Pat tie valstsvīri, kuri neatkarības atgūšanas periodā izdarīja ārkārtīgi daudz Latvijas labā kā Zviedrijas premjers Bilds! Arī viņš nemitīgi centās pārliecināt prezidentu Ulmani un premjeru Birkavu, ka kaut kādu militārpensionāru dēļ nedrīkst tikt izjaukta galvenā līguma parakstīšana. Šādas dotā mirkļa politiskā ieguvuma sekas ir redzamas šodien un ne tikai 9. maija saietos.

E. Līcītis: – Zviedru diplomāts Fredēns savā grāmatā “Atgriešanās” apraksta, ka Bildu diriģēja no Vašingtonas.

– Jā, abu valstu nostāja bija līdzīga, taču Fredēns atzina, ka Igaunija bija rīkojusies gudrāk, pieņemot parlamentā atbilstošu aizliedzošu likumu. Neilgi pirms demisijas no ārlietu ministra amata es 1994. gada 10. aprīlī savam priekšniekam Valdim Birkavam konfidenciālā ziņojumā ieteicu, kas vēl būtu darāms un panākams situācijas labošanai. Toreiz izskanēja trauksme par Jeļcina ieplānoto iespējamo armijas bāzu izvietošanu Latvijā. Tas visus sacēla kājās. Birkavs mani taisnā ceļā no valdības sēdes Jūrmalā nosūtīja stāstīt vēstniekiem, cik tas mums nepieņemami.

Toreiz atbildīgais par NATO bija itāliešu vēstnieks Pestaloca. Jā? – viņš nesaprata, – jūs virzīsiet jaunas prasības krieviem? Tad viņi vispār nevedīs armiju ārā! Es atbildu – bet tas no jums atkarīgs! Esam izpildījuši visas Rietumu prasības, bet pensionēto virsnieku jautājumu cilājusi tikai Krievija. Tas saasina stāvokli, un mūsu pilsoņi iebilst šādiem uzstādījumiem un savos mītiņos prasa padzīt Rietumiem un Maskavai par daudz piekāpīgo valdību. Tās vietā jūs piedzīvosiet daudz radikālāku valdību Latvijā, kas vispār nevēlēsies slēgt šāda veida līgumu par armijas izvešanu. Pestaloca trīsreiz lūdza mani to visu atkārtot un svīstot rakstīja ne tikai Itālijai, bet NATO štābam sūtāmu ziņojumu, ko tie latvieši grasās darīt.

Tobrīd viens no maniem priekšlikumiem, ievērojot prezidenta Jeļcina izteikumus, bija steidzami pieņemt, līdzīgu kā Igaunijā, likumu Saeimā, ņemot vērā, ka tas likumu hierarhijā atrastos augstāk par parafēto starpvaldību līgumu. Vēl bija iespēja iet igauņu ceļu un pieņemt konstitucionālu aktu, ar kuru noteikt, kam ļauts te palikt un kam ne. Vēlāk, kad jau biju demisijas priekšvakarā, mani paaicināja prezidents Ulmanis un vaicāja – vai taisnība, ka es esot iebildis pret šo papildu protokolu? Ja es to zinātu, nebūtu taču parakstījis līgumu! Es skatos uz viņu un atbildu – mans pienākums bija informēt tiešo priekšnieku un es to izdarīju – par to liecina dokuments. Premjera pienākums bija informēt jūs. Lai nu kā bija, līgumu parakstīja Maskavā ar papildprotokolu, kura dēļ šeit, Latvijā, atstāja desmitiem tūkstošu bijušās padomju armijas virsnieku – cilvēkus mūža pilnbriedā. Nepiepildījās arī cerības – lūk, jaunieši gaužām ātri integrēsies! Nieki!

 

Pavērojiet, kas notiek pie Uzvaras pieminekļa, cik tur ir jauniešu un cik no viņiem ir vēl agresīvāki par gados vecākajiem. Lūk, kāda kļūda tika pieļauta, atjaunojot valsts pamatus. Pret to iebildu es, pret to iebilda inteliģence, liela daļa latviešu sabiedrības, taču bija cilvēki, kuri tikai sev zināmu apsvērumu dēļ šos viedokļus ignorēja.

 

V. Krustiņš: – Bet jūs jau minējāt, ka bija ne tikai Maskavas, bet arī otras rokas spiediens. Šodien – arī.

– Jā, viņi bija ieinteresēti visiem spēkiem veicināt parakstīšanu, absolūti neinteresējoties, kādās proporcijās šeit atšķaidīta pamatnācija, ko tas nozīmēs nākotnē. Modernā politikā arī citās valstīs valdītājiem atvēlētais laiks ir tik īss un ierobežots, ka viņiem stipri vienaldzīgi, kas var notikt pēc gadiem desmit, divdesmit.

E. Līcītis: – Fredēna kungs norāda un atminas, ka Vašingtona bija tāla un “sīkumus” nesaprotoša, kamēr zviedri ar sirdi juta un ar prātu zināja, ka ne tikai taisnība, likvidējot okupācijas sekas, bet arī juridiskās un starptautisko tiesību normas ir pilnīgi Latvijas pusē. Mēs precīzi ieturējām šo līniju, kamēr Maskavai bija nepamatotas vēlmes un no Rietumu puses – pastāvīgs spiediens. Un pēc starptautiskām tiesību 
normām jauneklim Iesalniekam nevar piesieties – tie, kas apmetušies vai nometināti šeit uz dzīvi okupācijas laikā, ir kolonisti. Šādus vārdus –”kolonisti”, “okupanti” – vairs nelietojam?

– Tomēr no 1960. līdz apmēram 2005. gadam starptautiski pieņemti vismaz desmit solīdi dokumenti, kuri visi atzīst Latvijas un Baltijas okupācijas faktu. Jautājums – kā slēdziens vēl būtu vajadzīgs, lai tas, ko saka Saeima savā okupācijas deklarācijā, būtu pieņemams visai pasaules sabiedrībai? Mana atbilde – nekas vairāk nav vajadzīgs, jo ir divu Eiropu apvienojošo parlamentu (Eiropas Padomes Parlamentārās asam-blejas un Eiropas Parlamenta) slēdzieni šajā jautājumā plus lielvalsts ASV (Kongresa un Senāta) skaidri paustā nostāja. Visas četras institūcijas gadu pēc gada atkārtoti ir paudušas šādu atzinumu! Minējušas arī okupāciju, ne tikai inkorporāciju – okupācijas vārds skaidri un gaiši ierakstīts ASV Senāta un Kongresa slēdzienos.

V. Krustiņš: – Prezidents Klintons savā runā to tā nosauca! Rīgā! Dž. Bušs apsolīja, ka nekādas Jaltas vairs nebūšot.

– Jā, tas viss mums ir. No Krievijas nav vajadzīgs panākt fakta juridisko atzīšanu, kamēr ļoti gan būtu vajadzīgs kāds žests no Maskavas puses, lai panāktu mierizlīgumu šejienes cilvēku vidū, lai uzlabotu abu valstu attiecības. Ko vēl varam uzsvērt šajā ziņā? Ka ir skaidri pierādījumi tam, ka nav attaisnojusies līdzšinējā integrācijas politika! Uzskats, ka okupācijas laikā ieceļojušie centīsies iekļauties mūsu kultūrā un runās latviešu valodā, ka pretstatījums pierims un viss pats no sevis nokārtosies – tie ir mīti. Tā nenotiek.

 

Šeit gan es gribu uzsvērt, ka nekādi negribu vainot visus cittautiešus, kuru vidū ir daudz iekļaušanās paraugu, kam līdzināties un kas sevi ir pierādījuši kā kopējās Latvijas patrioti, bet liels pulks, ieskaitot visus prokrieviskos politiskos spēkus un plašsaziņas līdzekļus, dara visu, lai nenotiktu nekāda integrācija. Tādēļ es neredzu citu ceļu kā prasību pastiprināšanu Naturalizācijas likumā.

 

Jau no sākotnes cīnījāmies, lai likumā iestrādā nepieciešamo gadu skaitu, kas jānodzīvo Latvijā, gan vēstures un valodas zināšanas, gan citu, bet būtiska prasība bija solījums neradīt nekādu kaitējumu Latvijas valstij! Būtībā katrs naturalizācijā uzņemtais pilsonis jau ir devis valstij šādu solījumu, bet tagad ir pamats šo punktu pastiprināt. Tāpēc, ka pēdējie notikumi, ieskaitot pretkonstitucionālo referendumu par otru valsts valodu un viss pārējais, ir pierādījuši, ka tas ir absolūti nepieciešami, jo – nepārtraukti tiek perināts reāls apdraudējums Latvijas valstij.

Diemžēl mūsu politiķi ir piemirsuši par to ANO dokumentu esamību, kuros tiek skaidrots jēdziens “nacionālā drošība”. Sirakūzās pieņēma pat speciālu likuma skaidrojumu ar piebildi, ka neievērot klasiskos cilvēktiesību jautājumus drīkst tikai gadījumos, kad iespējams argumentēti apgalvot, ka pretējā gadījumā tiek apdraudēta valsts pastāvēšana – ar ārpuses spēku iejaukšanos vai tamlīdzīgi. Likums ir pieejams un tas ir jāiedarbina! Tas jāņem politiķu, juristu un cilvēktiesību speciālistu apbruņojumā nolūkā izskaidrot, kāpēc nepieciešamas izmaiņas Naturalizācijas likumā.

E. Līcītis: – Līdz ar to pilsoņiem, kuri pārkāpj doto zvērestu…

– …var draudēt pilsonības atņemšana! Naturalizētajam pilsonim vēl skaidrāk jāizjūt, ko nozīmē pārkāpt parakstīšanos par lojalitāti. Pietiekami ilgi mūsu Saeima un valdība bijuši spiesti pieņemt dažādus kompromisus, izvēloties starp sliktu un ļoti sliktu lēmumu. Mūs pamācīja: ja tā nedarīsiet, jūs neuzņems tur un tur. Tagad tas ir aiz muguras! Esam ANO, Eiropas Padomes, Eiropas Savienības, EDSO un NATO pilntiesīga dalībvalsts.

 

Ir pienācis laiks pateikt – mēs rīkojāmies tā tāpēc, ka mūsu nacionālā drošība ir apdraudēta. Tas skaidri jāpasaka ikvienam cilvēktiesību komisāram. No starptautisko tiesību viedokļa nevienam nav tiesību uzspiest nacionālai valstij pieņemt vai nepieņemt kādu likumu, veikt pārmaiņas likumos, kuras vairākums šajā valstī neatbalsta.

 

– Eiropieši jau tūlīt būšot klāt – lai dodot nepilsoņiem municipālo vēlēšanu tiesības, lai notiekot citas piekāpšanās.

– Lai viņi ir klāt. Medicīnā ir pieņemts grūtā gadījumā aicināt konsultantu. Konsultants kaut ko iesaka, taču mediķu vidū ir paruna – konsultanta priekšā vajag noņemt cepuri, bet nevis galvu. Jāpastāv uz savām tiesībām. Citi drīkst? Mēs arī drīkstam! Eiropas Savienības mērogā nevar notikt viena viedokļa uzspiešana mazajai Latvijai, ja tā patiešām jūtas apdraudēta un par to ir aizvien vairāk pierādījumu. Šķiet, Jurkāns bija tas, kurš skaļi satraucās, kur ir pierādījumi prokrievisko spēku sadarbībai ar Maskavu! Pierādījumu ir pārpārēm! Minēšu vienu no sava arhīva. Ap 2002. gadu Krievijā sākās milzu ažiotāža – kāpēc Maķedonijā pieļāva divas valsts valodas, ja albāņi tur ir ievērojami mazākā proporcijā nekā krievi Latvijā.

Šo salīdzinājumu Maskava izplatīja dažādās institūcijās, par to runāja no oficiālajām tribīnēm. Arī Eiropas Padomes Ministru komitejā Krievijas vēstnieks izplatīja pārējo 45 valstu pārstāvjiem dokumentu Latvijas un Maķedonijas situācijas salīdzināšanai. Vertikāli divās daļās sadalītajās lappusēs bija ap 20 paragrāfiem, salīdzinot katrā paragrāfā izklāstīto attiecībā uz Maķedoniju un Latviju. Lasīju šo dokumentu un prātoju – paga, tas kaut kur jau redzēts! Kur?

Atcerējos, ka Eiropas Parlamenta delegācijai viesojoties Rīgā nolūkā iepazīties ar Latvijas gatavību uzņemšanai Eiropas Savienībā, tad Saeimas namā šo dokumentu prezentēja opozīcija – “PCTVL”. Žigli lūdzu Saeimai man atsūtīt šo atmiņā uzausušo materiālu. Atsūtīja. Salīdzināju abus tekstus un tie izrādījās praktiski autentiski. Par 98% sakrita pat pieturzīmes, un Krievija to pasniedza kā oficiālu Ārlietu ministrijas dokumentu, ne ar pušplēstu vārdu nenorādot, ka īstais papīra rakstītājs varētu gan būt Boriss Cilevičs no Rīgas! Bet – dokumentos bija divas lielas atšķirības: pirmajā un pēdējā paragrāfā. Pirmajā paragrāfā autors no Rīgas ierakstījis: Maķedonija ieguva neatkarību 1991. gadā, Latvija atguva neatkarību 1991. gadā. Toties maskaviešu rediģētajā dokumentā apzināta falsifikācija – abas valstis “ieguvušas” neatkarību 1991. gadā! Pēdējā paragrāfā Rīgas autoru versijā rakstīts, ka iet uz šādu kompromisu maķedoniešus piespieduši plašie civilie nemieri.

Latvijā pēc 1991. gada viss ritējis caur miermīlīgām demonstrācijām – ne vairāk. Secinājums, ka vardarbīga pretošanās te nav vēlama vai netiek cienīta. Šo frāzi autori Krievijā bija svītrojuši, izņēmuši ārā. Kā jau teicu, pārējais rakstītais bija pilnīgi identisks abos dokumentos. Sauciet, kā gribat – vai tā ir sadarbība, ka vienā valstī sagatavotu dokumentu var izmantot pretējā valsts, lai uzbruktu un pierādītu savu patiesību. Es domāju, ka no mūsu opozīcijas puses tā bija krietna strādāšana – tikai ne Latvijas Saeimas, bet kādas citas puses interesēs…

V. Krustiņš: – Šādu materiālu straume nav apsīkusi. Ja opozīcijai vajag, ja vajag kūdīt un šķelt, tad publicē angļu “pētnieka” safabricējumu, ko Maskavā pārtulko un Rīgas presē laiž klajā. Pēc tam, kad prezidents aicinājis uz saliedētību. Ko tad vajag darīt, lai sabiedrība nešķeltos?

– No vienas puses, ir ļoti labi, ka referendums pierādīja, ka izvirzītā prasība ir latviešiem kaut kas pilnīgi nepieņemams.

 

Neskatoties uz to, bija soļi, lai pastieptu roku pretī pieminētajai sabiedrības daļai. Daudzi kritizēja Jura Rubeņa būtībā ar Valsts prezidentu saskaņoto aicinājumu. Es to parakstīju, bet vai naivi domājot, ka būs liela aktivitāte arī no pretējās puses? Nē. Bet par to vajadzēja pārliecināties.

 

Tur ir dažādu cilvēku paraksti, kas nebūt nepieder kādiem liberāļiem, nacionāļiem vai citiem. Bet krievu parakstu tur praktiski nav! Otra lieta – prezidents aicināja kopīgi nolikt ziedus pie Mātes Latvijas pieminekļa Brāļu kapos visu kritušo karavīru piemiņai. Vai tur atnāca pretējā puse? Bet lieliski, ka ir daudz krievu, kurus varam saukt par mūsējiem. Piemēram, kundze, kura I. Vaideres rīkotajā konferencē Eiropas Parlamentā atspēkoja Ždanokas apgalvojumus. Tad, kad vairākums sapratīs, ka viņi šeit ir uz palikšanu un ir daļa no Latvijas tautas, ka viņi var dzīvot savā vidē un kultūrā, bet jāsaprot arī latviskais un nav jācenšas uztiept savējo mums, tad varēsim runāt par integrāciju kā notikušu faktu.

Diemžēl pagaidām daudzi nemaz nedomā par sevis integrēšanu Latvijas sabiedrībā, bet to vien prāto, ka piespiedu kārtā turpināt to, kas notika 50 gadus – ka latvieši ir integrējamie.

– Mūsu saruna, Andrejeva kungs, būs noderīga, lai parādītu latviešu sabiedrības pilsonisko pozīciju, taču jautājums paliek, kur un kādā līmenī darbosies ar Latvijas valstisko interešu un idejisko aizstāvēšanu. Ar faktu konstatāciju būs par maz.

– Ar to jānodarbojas likumdevējiem! Visu pārējo var darīt paralēli. Ja kāds grib, lai uzņem savā ģimenē krievu bērnus, kā tika ieteikts, – nekas nav izslēgts. Taču likt akcentu un gaidīt no tā lielo, izšķirošo rezultātu, protams, nav pamata. Bet, ja cilvēks iet uz naturalizāciju, tad jāpanāk, ka viņš septiņreiz nomērī, vai tas viņam būs morāli paceļams, vai viņš ir ar mieru no aktīva pretdarbošanās subjekta pāriet vismaz neitrālā pozīcijā.

Vairākums nemaz nav ieinteresēti pretdarbībā, taču esošie aktīvie rada visu to fonu, veido tā saucamās cilvēktiesību aizstāvju un antifašistu kustības, štābus un visu pārējo. Ēlertes kundzes vadībā tika uzrakstīta gluži laba integrācijas programma, kas tomēr šķiet rakstīta ar domu, ka pozitīvi domājošo un integrēties gribošo būs vairāk. Nu nav viņu, un referendums melns uz balta parādīja, kas ir kas. Tāds pats signāls tika saņemts pēc referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā. Balsoja pilsoņi, un kādā avīzē pēc tam pamanīju karti ar krāsās attēlotiem balsojuma rezultātiem. Skats tais vietās, kur pārsvarā dzīvoja iebraucēji – naturalizētie pilsoņi, pret pārējo Latviju bija kā nakts pret dienu. Nekad nebūtu panākts iestājai vajadzīgais procents, ja jau tajā brīdī būtu spēkā ieteikums – ļaujiet balsot arī nepilsoņiem. Referendums būtu izgāzts! Arī tam jākļūst par vienu no argumentiem, kurus Latvija diemžēl neprot izmantot, diskutējot ar Vollebeka kungu un citiem komisāriem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+