Latvijā

Kardiologs Andrejs Ērglis. Par sirdi, Latviju un labām izredzēm 6

Foto – Valts Kleins

Medicīna ir reizē amats, zinātne un māksla – šo akadēmiķa Paula Stradiņa atziņu veiksmīgi īsteno viņa mazdēls, Kardioloģijas centra vadītājs, medicīnas doktors, profesors un kopš dažām nedēļām arī akadēmiķis ANDREJS ĒRGLIS. Ar viņa pūlēm Latvijā ir ieviesta invazīvās kardioloģijas metode, kas ļāvusi glābt tūkstošiem pacientu. Nule apgādā “Jumava” laista klajā viņa redakcijā tapusī “Sirds grāmata”, kur apkopoti divdesmit stāsti par sirds veselību un noderīgi padomi, kā dzīvot ilgi un laimīgi. Par to tad arī mūsu saruna.

– Vecātēva slavas saulītē vai izcilības ēnā – kā pagāja bērnība un pusaudža gadi?

– Tagad saprotu – tam, ka augu vectēva mājā, kur dzīvoja faktiski visa akadēmiķa Stradiņa dzimta un ciemojās daudzi izcili cilvēki, protams, bija nozīme. Un arī tam, ka Ņina Fjodorovna jeb Stradiņkundze bija šīs mājas centrs. Taču toreiz es par to nedomāju. Man patika tā brīvdomības gaisotne, kādā es tiku audzināts. Gan mani vecāki, gan abu pušu vecvecāki bija brīvdomātāji. Protams, biju lepns, ka viens mans vectēvs ir bijis liels ķirurgs, taču kā stimulu to apzinājos tikai vēlāk. Arī otrs mans vectēvs bija neparasta personība – Rīgas skolu inspektors, kas tam laikam bija ļoti augsts amats. Savukārt viņa brālēns bija Oto Šmits – kosmogonijas teorijas pamatlicējs, matemātiķis, ģeogrāfs, ģeofiziķis, astronoms, Čeļuskina ekspedīcijas dalībnieks, PSRS Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Un vēl bija mana mīļā vecmāmiņa filoloģe Daina Ērgle, pie kuras es bieži un labprāt dzīvoju. Viņa bija liela indoeiropiešu kultūras pazinēja un Latvijas patriote, daudz lasīja man priekšā. Jau no mazām dienām es zināju, kas ir ugunskrusts un citas latvju zīmes. Ziemsvētkos un Lieldienās mēs kopā pīrāgus cepām. Īstenībā tā ir liela laime – uzaugt šādā ģimenē. Es to vienmēr esmu vēlējies uzsvērt: ja bērniem kopš mazotnes stāstīsim, cik Latvija ir brīnišķīga valsts, viņi to paturēs dziļi sirdī un, pat ja kādā brīdī aizbrauks, vēlāk tomēr atgriezīsies. Es pasauli zinu diezgan labi, ir tikai dažas vietas, kur vēl neesmu pabijis, taču droši varu teikt: nekur nav tik labi kā Latvijā. Tas ir galvenais, ko varam saņemt no vecvecākiem un vecākiem, – lepnums par savu dzimtu un valsti.

– Pēc šādas atziņas gandrīz vai neērti jautāt, vai jūs bērnībā arī blēņas darījāt…

– Kā nu bez tām! Ar brālēnu Paulu, kas bija dažus gadus par mani vecāks, visādus fizikas un ķīmijas eksperimentus veicām, kaut ko spridzinājām, raķetes šāvām, arī lokus un bultas taisījām, jenotus medīt gājām. Tas viens medību piedzīvojums laukos pie Paula otriem vecvecākiem beidzās diezgan nelāgi – atpakaļceļā brālēns ar kabatas nazi kāju savainoja, bet es ielūzu vircas bedrē, izpeldējos ar visu biezo ziemas mētelīti. Mūs glāba tas, ka Pauls bija visādā ziņā paraugbērns. Bet, kad Rīgas mājā ar bumbu saplēsām smalku Ķīnas porcelānu, kas nez no kurienes bija vests, dabūjām pa mizu abi divi. Ne jau no Ņinas Fjodorovnas, pati viņa to nedarīja, izsauca vecākus uz pārrunām.

– Kad un kā sapratāt, ka medicīna ir jūsu ceļš?

– Mani vienmēr ir fascinējis kino, īpaši režija. Es pat vienubrīd gribēju braukt uz Maskavu stāties VGIKā. Nopietni. Brālēns Pauls bija liels fotogrāfs, gribēja kļūt par kinooperatoru, viņam līdzi aizrāvos arī es. Doma par kino man ilgu laiku nelika miera. Bet es jau arī Mākslas akadēmijā divus gadus zīmēšanas kursos nogāju. Un par arhitektūru biju domājis. Taču notika tā, ka mana māsīca apprecējās ar Uldi Kalniņu. Viņš bija jauns, aktīvs, sportisks, milzīgi mērķtiecīgs. Līdztekus kardioloģijai viņam bija vēl divas kaislības: basketbols un angļu valoda. Grāmatas viņš saņēma no Austrālijas radiem. Iedvesmu un priekšstatus par medicīnu smēlās nevis padomju literatūrā, bet Rietumu avotos. Tagad saprotu, ka tieši caur viņu pasaules elpa ienāca arī Latvijā. Mēs ar Uldi bijām lieli draugi, tas, ka esmu medicīnā, lielā mērā ir viņa nopelns. Un gan jau kāda nozīme bija arī tam, ka vectēva māja atradās pretī Stradiņa slimnīcai, kur gan mamma, gan Ņina Fjodorovna strādāja. Bērnībā daudz laika esmu pavadījis slimnīcā un tās teritorijā.

Galerijas nosaukums

– Kopā ar kolēģi Andi Dombrovski 1990. gadā veicāt Latvijā pirmo angioplastiju jeb sašaurinātu asinsvadu paplašināšanu. Kā tas notika?

– Vispār jau tā bija drosme un zināmā mērā arī pārgalvība. Ar profesoru Uldi Kalniņu bijām dažas angiogrāfijas kopā veikuši, taču par angioplastiju tobrīd bijām tikai lasījuši. Strādājām ar stikla šļircēm, ko sterilizējām un lietojām atkārtoti. Cimdus mufeļu krāsnīs likām. Īstenībā sākām pat bez cimdiem, rokas ar spirtu dezinficējām. Taču mums bija angioplastijas veikšanai nepieciešamās ierīces. Tas bija brīnums – ierīces mums tika atvestas pēc pirmā Latviešu ārstu kongresa, kas notika 1989. gadā Stokholmā. Profesors Uldis Kalniņš kongresā bija saticis kādu latvieti, kas teicās pārstāvam medicīnas aparatūras ražotāju “Boston Scientific”. Aizgājuši uz restorānu, Uldis viņam pie pusdienām izstāstījis mūsu situāciju. Pēc kāda laika no Vācijas pienāk trīs kastes ar dārgām ierīcēm. Mums elpa aizrāvās, bet, kad gribējām pateikt paldies par nenovērtējamo atbalstu, “Boston Scientific” atbildēja, ka tāds cilvēks pie viņiem nekad neesot strādājis.

Otrs brīnums – piezvana man Bērnu fonda priekšsēdis Andris Bērziņš, esot pienākusi humanitārās palīdzības krava, kur varētu būt arī kaut kas ar kardioloģiju saistīts. Aizbraucu, skatos: starp skrituļslidām un plīša lācīšiem – jaunākās ierīces (katetri, baloni, stīgas) un medikamenti angioplastiju veikšanai vairāku simtu tūkstošu latu vērtībā. Togad mēs veicām septiņas operācijas. Kopā ar mums bija arī profesors Juris Jansons, viens no maniem pirmajiem skolotājiem, un profesors Romans Lācis. Vēl jāpiemin, ka vēlāk, 1993. gadā, es stažējos pie Kristapa Zariņa Stendfordā, bet 1994. gadā – pie Andra Saltupa Melburnā. Viņš bija invazīvās kardioloģijas pamatlicējs Austrālijā, darbojās šajā jomā jau kopš 80. gadiem. No viņa esmu daudz mācījies gan kā mediķis, gan kā cilvēks.

– Kas īstenībā ir vienlīdz svarīgi. Ne velti profesors Pauls Stradiņš ir teicis: tikai labs cilvēks var būt labs ārsts. Atgriežoties pie sirds lietām, vēlos lūgt nelielu skaidrojumu. Kardioķirurgs atver pacienta krūškurvi un liek asinsvadiem apvedceļus; invazīvais kardiologs asinsvadus paplašina bez skalpeļa, darbojoties caur kādu no artērijām. Vai esmu pareizi sapratusi?

– Jā, mēs veicam punkciju caur cirkšņa vai augšdelma artēriju, ievadot tajā katetriņu, smalku kā matiņš, un caur to baloniņu, kas paplašina asinsvadu. Šī metode radās 1977. gadā, tās autors ir Andreass Gruncigs, vācu izcelsmes kardiologs, kas dzīves lielāko daļu pavadīja Šveicē, bet mūža nogali – ASV. Pirmos baloniņus Gruncigs taisīja Cīrihē savā mājā gāzes plītī.

– Tad jau dullie ir ne tikai Latvijā!

– Tieši tā! (Smejas.) Viņu pašu es netiku redzējis, bet viņa skolniekus gan. Viens no tiem, Hanss Boniers, atcerējās, kā braucis uz Cīrihi, kur Gruncigs pa mājas pagraba logu izsniedzis viņam katetru, par ko pretī bijis jādod tūkstoš dolāru. Tur ir vesels stāsts par to, kā attīstījās angioplastija. Kad Gruncigs dzīvoja Cīrihē, viņš brauca ar mokiku, vēlāk ar folksvāgenu. Tad viņš izšķīrās no pirmās sievas, apprecēja modeli, pārcēlās uz Ameriku, kur brauca jau ar ferari. Beigās viņš ar savu privāto lidmašīnu devās uz Ņujorku apraudzīt pacientu, taču pa ceļam avarēja un viņi abi ar sievu modeli gāja bojā. Protams, daudzi pēc tam runāja par šā stāsta morāli, taču Grunciga ieguldījums medicīnā ir milzīgs. Īstenībā nenovērtējams.

– Ir apritējuši divdesmit pieci gadi, kopš Latvijā ieviesta invazīvās kardioloģijas metode. Vai pa šo laiku invazīvā kardioloģija un kardioķirurģija sākušas draudzēties?

– Precīzi. Nu jau vairākus gadus kopā veicam tā sauktās hibrīdoperācijas. Īstenībā Latvijā ir viena no labākajām sirds komandām, kur iesaistīti ļoti daudzi speciālisti – arī gerontologi, anesteziologi, nefrologi, ģimenes ārsti utt.

– Vai var teikt, ka Latvija sirds ārstēšanas jomā kļuvusi par vienu no līderēm Eiropā?

– Pavisam noteikti. Turklāt lielā mērā mēs nosakām kardioloģijas toni arī pasaulē.

– Arī mūsu Valsts prezidentam sirds operācija tika veikta Latvijā.

– Par to man ir milzīgs prieks. Prieks par Latvijas sabiedrības pozitīvo attieksmi. Prieks, ka prezidentam nevajadzēja braukt ārstēties uz ārzemēm. Arī tā ir Latvijas vizītkarte. Esmu pārliecināts, ka pēc pusotra vai diviem mēnešiem prezidents būs uz kājām un varbūt pat labākā formā, nekā bija pirms tam. Spēlēs basketbolu un nebūs viņam nekāda invaliditāte jākārto. Operāciju veica lieliska kardioķirurgu grupa, tur bija Romans Lācis, Pēteris Stradiņš, Uldis Strazdiņš, līdzās viņiem arī kardiologi un infektologi, viss tika izdarīts laikus un pareizi. Taču vislielākais prieks man ir par to, ka šāda operācija būtu veikta jebkuram Latvijas iedzīvotājam, ne tikai Valsts prezidentam. Arī tas apliecina mūsu valsts spēku. Ar visu to niecīgo finansējumu, kāds tiek atvēlēts medicīnai un kas turklāt ir nepareizi organizēts. Taču tas ir jau citu diskusiju temats.

– Jūsu brālēns Pēteris Stradiņš reiz man sarunā teica: ar budžetu, kāds Minhenē ir atvēlēts trim kardioloģijas centriem, Latvijā mēģina uzturēt pie dzīvības visu veselības aprūpes sistēmu.

– Stradiņa slimnīcas budžets ir apmēram astoņdesmit deviņi miljoni eiro gadā. Vienas līdzīgas vai pat mazākas slimnīcas budžets Vācijā ir astoņsimt deviņdesmit miljoni eiro gadā. Latvijā publiskais finansējums medicīnai ir nepiedodami mazs, no tā mēs visi ļoti ciešam. Kaut nu lēmēji reiz saprastu, ka ieguldījums veselības aprūpē valstij atmaksājas ar uzviju, jo ļauj cilvēkiem, pirmkārt, dzīvot, otrkārt, dzīvot kvalitatīvi. Es atceros tos laikus, kad pēc infarkta pacients bija praktiski norakstīts, ārsti bija laimīgi, ja viņš izdzīvoja, kaut arī līdz mūža galam palika uz gultas. Tagad pacients pēc infarkta, ja tas laikus atklāts, jau pēc nedēļas var sākt strādāt, slēpot, spēlēt basketbolu.

– Lai vai cik izcili ir daži mūsu speciālisti, esmu sapratusi, ka Latvijā tomēr labāk ir neslimot. Tāpēc mani ļoti iepriecināja jūsu “Sirds grāmata”, kur runājat par to, kas jādara, lai dzīvotu ilgi un laimīgi.

– Īstenībā rūpēties par ilgu mūžu jāsāk jau no mazām dienām. Kustības, sabalansēts uzturs, svaigs gaiss, miegs, prāta treniņš – tas viss ir ļoti svarīgi. Interesanta lieta: mēs, ārsti, izklāstot pacientiem profilaktiskās vadlīnijas, arī paši sākam ar tām aizrauties, tāda kā pašsuģestija notiek. Tā pamazām dzima ideja apkopot mūsu pieredzi grāmatā, kas kļūtu par veltījumu manam skolotājam un draugam Uldim Kalniņam. Cilvēka organisma rezerves patiesībā ir milzīgas, mēs izmantojam tikai niecīgu daļu sava potenciāla. Atceros, 80. gadu beigās Latvijā sešdesmitgadīgs cilvēks skaitījās vecs. Un tad pie mums ieradās kolēģi no Austrālijas, kam visiem bija pāri sešdesmit, – jauneklīgi, enerģiski, mirdzošām acīm. Tas bija negaidīts atklājums. Mums bija jāmaina domāšana un uztvere, jāpārorientējas. Tagad varu teikt, ka par vecu drīkst saukt tādu cilvēku, kas nodzīvojis vismaz līdz simt gadiem. Kad es sāku strādāt, mani pacienti lielākoties bija četrdesmitgadnieki. Toreiz man viņi visi šķita veci. Tagad lielākā daļa pacientu ir vecāki par sešdesmit pieciem gadiem. Un ir arī tādi, kam pāri deviņdesmit. Mums ir jātiecas iespējami paildzināt mūžu, lai cilvēks pēc sešdesmit pieciem gadiem jūtas tik labi, ka nemaz negrib iet pensijā. Tas būtu arī valstij izdevīgi. Tāpēc ir jārunā ne tikai par dzimstību un izbraukušajiem, bet arī par dzīves ilgumu un kvalitāti.

– Pacienti, zinātniskais darbs, pedagoģija, sabiedriskie pienākumi – vai atliek laiks arī privātai dzīvei?

– Vakar es bļāvu: man nav nekādas privātās dzīves! (Smejas.) Bet tā jau gluži nav. Ir draugi, reizēm pat satiekamies. Ir sports un mājas. Kundze, paldies Dievam, strādā medicīnā, saprot.

– Pastāstiet kaut nedaudz par Māru! Kur, kad un kā jūs satikāties?

– Bastejkalnā. 1980. gadā. Es mācījos 1. vidusskolā, viņa 2. vidusskolā. Ļoti romantiski. Mūsu attiecībām ir sena vēsture. Abi bijām skolēni. Bet toreiz jau meitene, ja līdz divdesmit gadiem neapprecējās, skaitījās vecmeita. Tie bija citi laiki. Tāpēc tagad esmu agrīns vectētiņš. Un ļoti par to priecājos.

– Kurš tad sarūpēja šo prieku?

– Jaunākais, protams. (Smejas.) Mārtiņam ir sieva Estere, pirms pusotra gada viņiem piedzima dēls Ernests. Milzīgs mīlulis mums visiem.

– Ko darāt kopā ar bērniem?

– Ar Kristapu un Mārtiņu reizi nedēļā pa vakariem spēlējam basketbolu. Ar Kristapu arī kalnos kāpjam un pie projektiem kopā strādājam. Kristaps ir pabeidzis lidotāju skolu, viņam ir pilota licence. Pēc tam arī juristos ir studējis, patlaban mācās medicīnu. Savukārt Mārtiņš šogad pabeigs Medicīnas akadēmiju, pie Pētera jau iet uz sirds operācijām. Ar Mārtiņu vakar tenisu kopā spēlējām. Un vēl mums ar Māru ir liels prieks, ka bērniem pie mums labi patīk. Viņiem jau katram ir savas mājas, taču labprāt nāk pie mums paciemoties.

– Ko vēl darāt, lai nebūtu jākļūst par savu kolēģu pacientu?

– Mana lielā laime ir tā, ka tēvs spēlēja šahu. Labi spēlēja, iemācīja arī man. Taču vienlaikus mudināja un pat spieda arī sportot.

– Trenēt ne tikai smadzenes un iztēli, bet arī ķermeni.

Saistītie raksti

– Jā, jā! Un tad vēl Uldis Kalniņš, absolūti fanātisks basketbolists, pavilka mani līdzi. Institūtā spēlēju basketbola izlasē. Tagad bumbu grozā pamētāju tikai sava prieka pēc. Toties spēlēju tenisu. Esmu studējis kopā ar brāļiem Feldmaņiem. Kaspars tagad ir plastikas ķirurgs, bet viņa dvīņubrālim Paulam, kas savulaik bija PSRS sporta meistars, ir tenisa skola. Sāku Mārtiņu uz to vadāt, taču pamazām arī pats aizrāvos. Tagad spēlēju ne tikai starptautiskos amatieru čempionātos, piemēram, Pasaules ārstu tenisa čempionātā, bet arī īstos senioru čempionātos. Ja esi sācis nodarboties ar sportu, tas ievelk. Kāpēc Pēteris Stradiņš un Pēteris Apinis skrien “magnētos”? Kāpēc tik daudzi piedalās velobraucienā un Rīgas maratonā? Sacensības ir veids, kā saglabāt savas kognitīvās funkcijas. Un tas jau arī ir pats svarīgākais – pēc iespējas iesaistīt nāciju aktīvā dzīvē. Tur taču ir tāds azarts! Man ir laime spēlēt pret večiem, kas olimpiādēs startējuši pirmajā simtniekā. Skaidrs, ka man nav diez cik spožu izredžu, izņemot dubultspēles, tajās man labāk veicas, taču stimuls ir milzīgs. Paskatieties uz profesoru Jankovski! Viņš smej, ka vajagot nevis “deviņdesmit plus”, bet “simts mīnus” grupu. Un tas ir lieliski. Galvenais, ka nesēž uz dīvāna pie televizora, bet sacenšas.

– Ko varat novēlēt mūsu nācijai?

– Pirmkārt – gudrību. Visos līmeņos. Mūsu tautā tā ir. Būtu labi, ja tā piemistu arī tiem, kam par tautu jārūpējas. Saprast, ka rūpes par veselību ir rūpes par nāciju un valsti. Par Latviju kopumā. Ja to sapratīsim un arī atbilstoši rīkosimies, mums ir labas izredzes. Mēs nepazudīsim. Esam gudra un varoša tauta. Mums viss izdosies!

 

LA.lv