Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. februāris, 2013
Drukāt

Andrejs Jansons ved kamermūziku uz skolām Latvijas novados


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ņujorkas latviešu kora muzikālais vadītājs un galvenais diriģents Andrejs Jansons dzimtenē zināms kā kaismīgs latviešu klasiskās mūzikas vērtību un mūsdienu trimdas latviešu komponistu vokāli instrumentālo lieldarbu popularizētājs, arī jaunu skaņdarbu pasūtītājs.

 

Lielā mērā pateicoties tieši viņam, Latvijas Nacionālajā operā priekškaru vēra “Vilkaču mantiniece” un “Māmuļā” – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņu sniegumā balets “Koklētājs un velns”. Nu Andrejam Jansonam radusies jauna ideja – iepazīstināt bērnus ar kamermūziku profesionālu mūziķu izpildījumā vispārizglītojošajās skolās Latvijas novados.

 

Ar ASV 
vēstniecības atbalstu

Amerikā komponists daudzus gadus sadarbojies ar organizāciju “Young Audiences” jeb “Jaunie klausītāji”, kurai ir nodaļas četrdesmit lielākajās ASV pilsētās. Viena no šīs bezpeļņas organizācijas darbības šķautnēm ir vākt līdzekļus, lai varētu ar klasisko mūziku iepazīstināt audzēkņus skolās, kur profesionālā mūzika nav ļoti pieejama un sasniedzama. Ar šīs organizācijas izstrādātu programmu, kura bērnus ar mūzikas pamatiem iepazīstina nevis garlaicīgā pārstāstā, bet dzīvi, atraktīvi un bērniem radoši līdzdarbojoties, viņš viesojies daudzās Amerikas pilsētās. Kopīgi ar Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru Arti Sīmani (viņš palīdzējis izraudzīties mūziķus) radusies ideja ar šo programmu iepazīstināt arī skolēnus Latvijā.

Ierosme īstenojusies ar ASV vēstniecības Latvijā atbalstu. “Kad Andrejs Jansons mums izstāstīja par savu ideju, tā vēstniecībai ļoti iepatikās,” man atklāj jaunatnes lietu speciālists Andris Purvlīcis.

Pirmās ugunskristības Andreja Jansona iecere izbaudīja pērn Valda Zālīša pamatskolā Rīgā. Tā kā atsaucība bija liela, radās ideja veselai tūrei pa Latviju, turklāt doties uz tām pilsētām, kur nav iespējas ielūgt profesionālus mūziķus un apmeklēt koncertus tik bieži kā Rīgā. Pērn Andrejs Jansons un Mūzikas akadēmijas audzēkņu kvintets pabija Rojā, Aucē un vairākās citās pilsētās.

 

Mālpilī, Jaunpiebalgā, Dundagā, Aizputē 
un Ērgļos
Erglos2_KM_7

Kā tiek izvēlēts ceļa mērķis? Kā stāsta A. Purvlīcis, ASV vēstniecība regulāri piedāvājot dažādas programmas tieši attālākajās Latvijas skolās, aizvedot turp amerikāņu sportistus, mūziķus, māksliniekus, fotogrāfus, universitātes profesorus, dažādu vecumu skolēniem interesantas personības no Amerikas, kas viesojas Latvijā. Šonedēļ Andreja Jansona un Mūzikas akadēmijas studentu kvinteta uzstāšanās vispārizglītojošajās vidusskolās aptvēra visus Latvijas novadus – pirmdien viņi viesojās Mālpilī, trešdien – Jaunpiebalgā, vakar – Dundagā un šodien ciemiņus sagaida Aizputē. Otrdien mūzikas stunda notika Ērgļos, kur to vērojām arī mēs, “LA” žurnālisti.

Kā stāsta skolotāja Mārīte Kovaļevska, Ērgļu vidusskolā kā jau visā Latvijā pēdējā laikā audzēkņu skaits sarucis. Tagad tur mācās 249 bērni agrāko sešsimt vietā. Taču še valda gana radošs gars. Darbojas koris gan 5. – 9. klašu grupā, gan pašiem mazākajiem, vidusskolēniem izveidots neliels muzikāls ansamblis. Joprojām dzīvas ilggadējā mūzikas skolotāja Jāņa Sprancmaņa iedibinātās skaistās muzicēšanas tradīcijas, bērnu mūzikas un mākslas skolā ir savs pūtēju orķestris, Ērgļu puses ļaudis lepojas ar starptautisku mežradznieku konkursu.

 

Kā nospēlēt 
bez diriģenta?

Kad septiņdesmit pirmo klašu mazie, satupuši uz spilveniem uz grīdas, stunda var sākties. Andrejs Jansons pārliecināts, ka jau pašā mazotnē pirmajā saskarē ar mūziku bērniem būtiski skaņdarbu dzirdēt profesionālu mūziķu izpildījumā, pazīt katra instrumenta balsi. Tāpēc pieci mūziķi katrs savu in-strumentu – flautu, oboju, klarneti, mežragu un fagotu – spēlē gan atsevišķi, gan pa diviem, gan visi kopā. Bērniem jācenšas saklausīt melodiju, atšķirt to no pavadījuma, atbildēt uz dažādiem jautājumiem – piemēram, ko dara diriģents? Kā mūziķi var nospēlēt bez diriģenta? Kad viena meitene iesaucas – pēc notīm! – šķiet, Andrejs Jansons šo repliku tā vien gaidījis. Mūziķu vidū sākas tik skaļa vārdu apmaiņa par to, kurš spēlējis par ātru un kurš par lēnu, ka, šķiet, pat mūzikas skolotājas uz brīdi notic strīdiņa īstumam.

Kad kvintets spēlē vēlreiz, Andrejs Jansons liek pievērst uzmanību mūziķei ar flautu, kura skaņdarba sākumā viegli pamāj ar galvu. Jo, redz, kameransamblī visi ir diriģenti, tikai katrs savā brīdī. Kurš grib būt diriģents? Gaisā roku mežs. Un mūziķi spēlē tā, kā taktē bērns.

Pēc tam var iztaujāt mūziķus, aptaustīt in-strumentus, paņemt rokās tamburīnu, bongo bungas un, muzicējot kopā ar profesionāļiem, justies kā Karību salu solomūzikas spēlētājiem. Dzirdot, kā rotaļīgu, jautru polku pēc mirkļa var nospēlēt kā sēru maršu, uzzini, kas ir ritms. Pirms sāk skanēt lībiešu tautasdziesma, jāatbild uz jautājumu – kas ir lībieši? Ne visi to zina. Andrejs Jansons neņem ļaunā, ja uz jautājumu par Bēthovenu kāds puika iesaucas, ka redzējis to filmā par suni… Lai tā nedomātu arī citi, kvintets nospēlē fragmentu no skaņraža kompozīcijas, pēc tam pretstatam jautro “Brāli Jēkab”.

Viena no jaunajām diriģentēm 4. klases skolniece Emīlija Zommere, kura mūzikas skolā spēlē klavieres un arī vijoli, teic, nav domājusi, ka fagota un obojas balsis ir tik skaistas.

Jāatzīst, arī man ir jaunums, ka mežrags ritulī savērpts tikai tādēļ, lai šo instrumentu būtu vieglāk pārnēsāt, arī izstieptam trīs metru garumā tā skaņa nemainītos. Turklāt šo instrumentu, izrādās, var izgatavot arī pats.

“Kad man bija padsmit gadu, es Amerikā biju līdzīgā koncertā kā klausītājs,” atceras Andrejs Jansons, “un varbūt tieši šo mirkļu iespaidā arī kļuvu par mūziķi.”

Iepazīties ar koncertprogrammu A. Jansons aicinājis gan Izglītības un zinātnes ministrijas darbiniekus, gan “Latvijas koncertu” pārstāvjus. Viņš neslēpj – būtu gribējies sagaidīt lielāku interesi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+