Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
26. jūnijs, 2014
Drukāt

Andrejs no Cēsīm iekaro šlāgermūzikas klausītāju sirdis 


Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Latvijas šlāgeraptaujas” pavasara posma finālbalsojumā par uzvarētājiem kļuva Andrejs un draugi no Cēsīm ar dziesmu “Agrā pavasarī”. Šis gads Andrejam ir veiksmīgs, izlaižot šlāgeraptaujas ziemas posmu, ir uzvarēts arī rudens posmā ar dziesmu “Laimē līgojot”.

Pavasara posmā Andrejs un draugi ar dziesmu “Agrā pavasarī” par vairāk nekā tūkstoš balsīm apsteidz otrajā vietā esošo grupu “Roja”, kas aptaujā piedalījās ar savu jaunāko šlāgeri “Atgriezties Rojas kāpās”. Trešajā pozīcijā skatītāji iebalsoja aptaujas debitantes māsas Legzdiņas ar dziesmu “Nāc, puisīti”.

Kur slēpjas Andreja panākumu atslēga? “Panākumu atslēga ir klausītājos, kuri manis izvēlēto dziesmu ir uztvēruši kā savējo. Domāju, ka šlāgermūzika, tāpat kā ziņge un tautasdziesma, mūsos ir asinīs un, kā pipariņu pievienojot jaunākus mūzikas un teksta piesitienus, uzvirmo ar jaunu spēku, tāpēc arī nekad nenoveco,” nosaka Andrejs Ozols.

Andrejs ir no Cēsu puses. Viņš mūzikā ir jau kopš četru gadu vecuma. Mīļākais instruments – akordeons, ko apguvis pašmācības ceļā. Patīk dziedāt. “Savu mini akordeonu spēlēju jau no četru gadu vecuma. Pamatskolā biju galvenais muzikants skolas pasākumos. Armijā bija mūzikas grupa, kas spēlēja uz improvizētiem instrumentiem: podiem, vannām, zāģiem un tamlīdzīgi. Es spēlēju garmošku. Divpadsmit gadus muzicēju Cēsu kultūras namā deju orķestrī, pēc tam lauku kapelā. Esmu spēlējis deju orķestrī basģitāru, tad kontrabasu. Lauku kapelā spēlēju kontrabasu un dziedāju dažādas dziesmas. Tas viss man patika, bet kapela “izbeidzās”. Tad kādus gadus nemuzicēju. Jutu, kaut kā pietrūkst… Arvien biežāk mani uzaicināja šur tur uzspēlēt. Sapratu, ka mana niša ir šlāgermūzika. Izveidoju grupu. Tā tas aizgāja,” teic Andrejs par savām radošajām gaitām. Jāsaka, ka plašāku atzinību viņš guvis, dziedot un piebalsojot Cālīšu ģimenes kapelai, kur muzicējis kopā ar māsu Ilgu Cālīti (akordeons), viņas dēlu Uģi Cālīti (vijole) un meitu Ingūnu (cītars). Laika gaitā sastāvs mainījies. Tagad pārsvarā dzied un spēlē akordeonu gan viens, gan kopā ar citiem muzikantiem.

Repertuāru Andrejs veido no savām sacerētajām un mīļākajām 30. – 60. gadu citu autoru radītajām meldijām. “Dziesmas izvēlos pēc paša izjūtām. Tām jābūt ar labu tekstu, skaistu melodiju, varbūt nedaudz ar sentimentālu pieskaņu, jo mēs atceramies, ko dziedāja mūsu vecāki. Šais dziesmās ieskanas mūsu jaunība, mīlestība, arī šķiršanās. Kad dziesmas ir aizrāvušas, uzrauju arī draiskākas dziesmas, ar ko piesaistu jaunākus dziedātājus un dejotājus, un tā veidojas saite starp paaudzēm,” smaidot saka Andreja kungs.

Andrejs neslēpj, ka šogad viņiem lielākais pasākums ir šlāgeraptaujas noslēguma koncerts 5. jūlijā Ventspilī. Vēl Andrejs ar draugiem uzstāsies Kuldīgas pilsētas svētkos.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+