Andrejs Skailis (1927 – 2012) 0
Šā gada pirmajā naktī mūžības ceļā aizgājis latviešu ironiskās prozas meistars Andrejs Skailis. Viņa piedzimšana 1. aprīlī, dienā, kad ļaudis lūko cits citu apcelt, nebija likteņa joks, bet gan pravietisks lēmums: “Tev būs dzīvi vērot nenopietnā nopietnībā.”
Strādājot satīriskajā žurnālā “Dadzis”, kā pats mēdza teikt, Andrejs noņēmās ar darbaļaužu sūdzībām par būšanām un nebūšanām. Iedzimtais satīriķa skatiens pat šķietami ikdienišķās situācijās prata ieraudzīt dzīves smieklīgās dīvainības, kas prasīties prasījās pārvēršamas humoreskās. Taču, lai tās piedāvātu izdošanai grāmatā, autoram tolaik bija jābūt “Kumeļa prātā”. (Vēlāk tā nosaukta viņa īsprozas izlase.) Teju vai brīnums – iezīmējot Andreja Skaiļa rakstnieka statusu, “Bikstīšana” nāca klajā. Lasītājiem patika, turpretim kritiķi mulsi klusēja. Bet ne ilgi, jo šis autors nenopietno, it kā vieglo žanru ieveda literatūras labākajā sabiedrībā, pārsteidzot ar humorīgiem stāstiem, vēlāk pat romāniem.
Sižets viņa darbos neripo uz priekšu kā nevaldāma rumaka rauti divriči, nē, tas līgo lēni kā siena vezums, kurā smaržo katra zālīte, un, ziņkārām acīm slēpts, tur, augšā, notiek nezin kas… Andreja Skaiļa darbi jālasa nesteidzoties, izgaršojot katru teikumu. Ikviens ir tik neatkārtojami savdabīgs, jocīgs, bet dziļas jēgas un zemtekstu pilns, ka “Lauku Avīzes” konkursos Skaiļa romāni bija atpazīstami, kaut autora vārds slēpās slēgtā aploksnē. Jau romānu virsraksti piesaistīja interesi: “Septiņas bīstamas jaunavas”, “Čūsku dīdītājs un svētā”, “Cilvēks, kas izlīda no Daugavas”, “Šarmantie sapņi”, “Muša un lauva”, “Pilnīgi liktenīgās sievietes”, “Samaitātais spoks Jakobs”. Apgāds vēl pērn gaidīja kārtējo darbu. Sagaidīja.
Visu mūžu dažādu likstu vajāts, Andrejs nekad nežēlojās, tikai pasmaidīja, izmezdams pa teikumam, no kuriem katrs otrais derētu aforismu krājumam. Ašas un asas domas noslīpēti, asredzīgi trāpīgi bija viņa spriedumi par valstī un pasaulē notiekošo.
Nu pietrūks sarunu, kas bagātināja, uzlādēja, savā ziņā pat trenēja sarunu biedru, lai noturētu vārdapmaiņas spriegumu. Paliek Andreja Skaiļa darbi.
Kad saskumst sirds, kad prāts sapinas ikdienas mezglojumos, tad jāļaujas Andreja Skaiļa paradoksālajam dzīves skatījumam. Ne katram rakstniekam liktenis devis spēju lasītāju smīdināt un sajust, kā smaida pats autors. Saprotoši, labestīgi, bet, diespas, tikai ne saldsērīgi. Ironiski, asprātīgi, apbrīnojami, neparasti. Skailiski.
Neplūdināsim pār viņa gājienu aizsaulē asaras, Andrejam labāk patiktu, ja viņa mūžības ceļu noklātu ar skumjiem smaidiem. Un atcerēm…
“Latvijas Avīze” un rakstnieka draugi
Atvadīšanās no rakstnieka sestdien, 7. janvārī, 1. Meža kapos.
