Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. maijs, 2012
Drukāt

Andris Bērziņš: Ir pēdējais brīdis meklēt vienojošo…

berzins2_km_4

“Latvijas Avīzē” viesojās Valsts prezidents ANDRIS BĒRZIŅŠ. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš, Ivars Bušmanis, Māris Antonevičs un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Man liekas, jārunā par pēdējo dienu notikumiem, kurus aprakstot vēl nav nožuvuši avīžu drukas krāsa. Runa ir par 8. un 9. maiju, un šie piemiņas datumi saistās arī ar jūsu aktivitātēm. Vai jūsu ideja par kopīgu pieminēšanu, piemiņas konsolidāciju guva atsaucību?

A. Bērziņš: – Atsaucība bija. Mana ir sajūta, ka cilvēcīgi pozitīva reakcija bija no visām pusēm. Tas ir vairāk nekā svarīgi, raugoties, kurā atceres posmā esam. Tā laika notikumu dalībnieku palicis ļoti maz, viņu vietu šajos pasākumos cenšas ieņemt arvien jaunas paaudzes, kas nereti notikumus pavērš pavisam citā virzienā. Tāpēc uzskatu, ka ir pēdējais brīdis mēģināt saliedēt sabiedrību uz cilvēcīgiem pamatiem. Tāds bija mans mērķis, un es uzskatu, ka tas nebija velti darīts. Uz vienas zemes dzīvojam, tā būs arī nākotnē. Kad man jautā, ko es ar to gribu sasniegt, tad atbildu – panākt vienotāku sabiedrību. Kādām metodēm? Tiekoties, runājot, piesaistot kara aculieciniekus un dalībniekus, tādējādi virzot šo procesu uz priekšu. Arī līdz šim, it sevišķi Mazākumtautību padomes rīkotajā pasākumā ar mazākumtautību skolu jauniešu līdzdalību, lūdzām šo paaudzi izteikt savas domas par pagātni, tagadni un nākotni. Pārsteidzoši, bet man likās, ka jaunie cilvēki nākotnē vairs neredz pretrunas Latvijas sabiedrībā. Cita lieta, ka Latviju viņi vairāk redz kā tramplīnu, no kura “aizlēkt” plašajā pasaulē. Tas ir jautājums šodienas politiķiem – kā rīkoties, lai jaunieši, kaut aiziedami pasaulē, tomēr gribētu atgriezties Latvijā? Šis izejas punkts jāpadara par mentāli komfortablu, sakārtotu zemi, kurp ir vēlēšanās atgriezties.

– Liekas, ka esat iekustinājis plašu zonu, varbūt pat neapzinoties, kādu spundi izrāvāt no mucas. Kārtojas veseli pārsvarā vēsturisku jautājumu bloki, kas skar pamatus, uz kuriem sadzīvei konsolidēties. Droši vien jums vajadzēs palīgus, talciniekus šajā iecerētajā sabiedrības saliedēšanas lietā?

– Ir daudz cilvēku, kas šīs lietas padziļināti pētījuši. Daudziem ir derīgas domas un idejas – lai tik pietiktu laika un spēka apkopot un ievirzīt visu aizsākto par saliedēšanu, viedokļu saskaņošanu. Tās grupas, kas atsaukušās sarunai, ir dažādas, bet pozitīvais ir tas, ka cilvēki grib, lai viņus uzklausītu, grib sarunāties, diskutēt ar citiem, kaut arī viedokļi ne vienmēr sakrīt.

 

Prezidenta brīvības pakāpe dod iespēju veidot jebkādas struktūras, lai risinātu jebkādus problemātiskus jautājumus. Kā redzu, tamdēļ nāksies mazāk veltīt laika tam, kas man ir tuvākais: finansēm un ekonomikai.

 

Nupat iepazinos ar Lielbritānijas Centrālās bankas vadītāja paziņojumu. Tā ir otrā šāda ranga amatpersonas uzstāšanās Anglijā gadsimta laikā. Pirmais vēstījums bija 30. gadu krīzes periodā. Tagad baņķieris raksturojis situāciju finanšu sfērā un runā par nekavējoties nepieciešamo rīcību – kā jūs saprotat, uzsvars ir uz to, ka tikai otro reizi Centrālā banka uzrunā angļu publiku.

– Vai tas nozīmē, ka stāvoklis ir dramatisks un kritisks?

– Ka stāvoklis ir kompleksi sarežģīts, turklāt visā Eiropā. Baņķiera vērtējumā ir trīs pamatlietas, kas jāpaveic. Pirmkārt, komercbanku uzraudzību derētu atkal pārņemt Centrālās bankas pārraudzībā. Tā esot bijusi kļūda – šos grožus izlaist no rokām. Otrkārt, jau izmainīta likumdošana un radīts mehānisms, lai krīzē cietušās bankas nebūtu jāglābj ar budžeta līdzekļiem. Treškārt, banku pārstrukturēšanas lieta. Tie ir pārdomu vērti jautājumi arī Latvijā. Tas iet roku rokā: pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, pieaug draudi politiskajai stabilitātei un otrādi. To vērojam Grieķijā, varbūt arī citās Eiropas dienvidvalstīs.

– Prezident, atgriežamies pie jūsu atbalstītājiem, kas piekrīt idejai par sabiedrības saliedētības nepieciešamību, kuras dēļ upurējat savas ekonomiskās prioritātes.

– Interese un piekritēji ir…

E. Līcītis: – Ilmārs Latkovskis vada Saeimas Sabiedrības saliedētības komisiju – tā taču varētu kļūt partnere pozitīvajās iniciatīvās?

– Ilmārs ir regulārs viesis pilī. Ir piedalījies domu apmaiņā kā šaurākā lokā, tā arī ar visu komisiju. Tiekoties pie mums pilī, nav tādas politisko spēku pretstāvēšanas, kāda bieži rodas Saeimā. Partijām, grupām bieži ir pretrunīgi, nevis vienojoši uzskati, un tad grūtāk rast virzību uz priekšu. Tāpēc izmantosim pils “neitrāluma” iespēju.

V. Krustiņš: – Un kādi labie palīgi būtu no vēsturnieku, akadēmiskās zinātnes vai politologu aprindām?

– Arī šais aprindās netrūkst padomdevēju, piemēram, Vita Zelče cenšas līdzēt ar idejām. Tā būs pietiekami plaša “saliedētāju grupa”, kuru veidosim un kuras sastāva izraudzīšana patlaban notiek. Tur būs pārstāvji no dažādām jomām, apvienībām ar dažādām interesēm, taču visi ar pozitīvu vēlmi piedalīties sabiedrības konsolidēšanas procesā.

– Droši vien ar to dabūsit nodarboties visu pilnvaru laiku?

– Mans plāns ir tikt pie konkrēta “mērījuma” pēc gada, lai noskaidrotu, kur esam raduši to kopīgo, kuros virzienos varam doties uz priekšu.

– Vai tā būs saliedētāju “asambleja”, “asociācija”?

– Nemeklēsim pēc gudriem nosaukumiem. Domāju, ka būs jāpakoriģē esošās struktūras, lai tās vairāk strādātu praktisku mērķu sasniegšanas labad. Tas jau iezīmējas. Pie prezidenta ir Vēstures komisija, un es ceru, ka izdosies vēsturniekus pamudināt ne tikai pagātnes faktu gaismā celšanai, bet arī vīzijas redzējumam. Darbojas Stratēģiskās attīstības komisija, un tās ietvaros varētu runāt par minēto zinātnes cilvēku, akadēmisko aprindu piesaistīšanu. Vērtīgas ir bijušas Mazākumtautību komisijas sēdes.

 

Arī pats turpmāk papūlēšos vairāk uzmanības veltīt skolām. Tas man šķiet būtiskākais fokuss – saprast to jaunatnes daļu, kas tūlīt ienāks sabiedriski politiskajā dzīvē.

 

M. Antonevičs: – Būtiskākie jūsu paziņojumi, kas bija sabiedrībā visvairāk uzklausīti, sakrita ar zīmīgajiem vēstures datumiem – 16. martu, 8. un 9. maiju. Vai nākamais šāds gadījums nebūtu 17. jūnijā, okupācijas gadskārtā, kad vērts nākt klajā ar vērtējumu?

– Minētie datumi ir pienākuši, prasot izdarīt secinājumus un paust viedokļus. Bet tas ir noticis, arī balstoties uz manu dzīves pieredzi un cilvēcisko izjūtu. Manis paša vērtējumi sakņojas vēl tajos gados, kad pašam bija “svaiga” interese par notikumiem Latvijā un pasaulē, un kā mācība bija mammas sacītais, ka Latvijai par labu vis nenāca ne vācu, ne padomju okupācija. Es caur šo pamatu skatos uz lietām, liekot klāt personīgo vēsturisko pieredzi. Kā pēckara bērns atceros skolas laiku, kas nebija gluži vienkāršs. Tad skaidroja, kurš ir kurā pusē. Skolā ieradās divi galvastiesu lielāki puiši no Krievijas, un viņi mācēja diezgan labi skaidrot “vēsturisko situāciju”. Arī no spēka pozīcijām.

V. Krustiņš: – Bet jūs kā prezidents tātad turpināsiet meklēt saprašanās līnijas, un par tām sabiedrībā tiks diskutēts…

– Pilnīgi droši!

– … un aktuālā dzīve izvirzīs jaunus jautājumus un “datumus”. Tagad tuvojas 14. jūnijs.

– Jā, esmu jau nospriedis, ka izvešanu dienas rītā Okupācijas muzejā uzrunāšu organizāciju “Sibīrijas bērni” un pēc tam drošos uz Liteni.

– Taču vaicāšu ko citu – avīzes tagad atgādina, ka neba latvieši bijuši vienīgie cietēji, arī krievi, ebreji, poļi un citi. Neskaitīsim izsūtīto procentus, nesvērsim ciešanas, bet kāpēc gan 14. jūnija piemiņas pasākumos nav klāt šo citu cietēju, kāpēc “Saskaņas centrs” neiet pie Brīvības pieminekļa? Ja prezidents teicis A par 9. maiju, būtu loģiski, ka sekotu B par 14. jūniju.

 

– Es pilnīgi piekrītu, ka vērtējumam jābūt arī par citiem datumiem. Manā prezidentūrā šī ir pirmā pieredze ar vēsturisko notikumu kalendāru, mēs meklēsim veidus, kā un ko pieminēt, kā un ko iesaistīt. 14. jūnijs noteikti pieder šiem “atslēgas” datumiem.

 

– Pārraidē “Sastrēgumstunda” vēsturnieks Neiburgs uzdeva ļoti labu jautājumu, uz kuru neviens neatbildēja, proti, vai tad tie, kas 9. maijā dodas pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa, tiklab tie, kas vēlas noteikt referendumu dienas kārtību, – vai neviens no viņiem nerēķinās, kāda uz to būs latviešu reakcija? Bet tā neved uz saskaņas pusi, un kā lai latvieši jūtas, ja 280 tūkstoši līdzpilsoņu paziņo, ka viņiem vajag citu valsts valodu? Nē, viņi ir tik laipni, ka ļaušot mums runāt latviski, bet te gribot arī otru valsts valodu… Divas drošības iestādes nesen darījušas zināmu savu redzējumu par šeit notiekošo. Jums varbūt ir vairāk informācijas, bet sabiedrība nekā īpaši jauna ziņojumos neatrada. Esam avīzē spiesti rakstīt, ka pamanīta Maskavas roka un tās intereses Latvijā, bet kas tad ir tie vietēji pirkstiņi, kuri šeit pat darbojas? Vai kādam ir tam jādarbojas pretī?

– Iekšējās drošības sfērā darāmā ir diezgan. Daudz kas būtu arī maināms, un es ceru, ka pēc gada drošības dienestu ziņojumos būs atklātas un tiešas norādes.

– Krievijā netrūkst iestāžu, “zinātnisko institūtu”, kas darbojas ar ideoloģisko apstrādi, taču kas rūpēsies par Latvijas ideoloģisko aizsardzību? Lūk, kāds Djukovs izkārto it kā vēsturiskiem faktiem pamatotu izstādi, taču operatīvs šo “faktu” atspēkojums no Latvijas puses neseko. Urbanoviča, Jirgena, Paidera grāmatas netiek komentētas no politologu un zinātnieku pozīcijām un recenzētas.

E. Līcītis: – Vienā vārdā to varētu apzīmēt, ka Latvijai nav “kontrpropagandas” pret tai naidīgām vai kropļojošām idejiskām izpausmēm.

– Mēs nedibināsim propagandas ministriju, bet piekrītu, ka nereti trūkst situāciju analīzes.

 

Kad bijām Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, palūdzu “kartējumu”, kur Latvijā visvairāk dzīvo nepilsoņi. Atbilde nepavisam nesaskanēja ar vispār pieņemto uzskatu, ka visvairāk viņu ir Latgalē vai Rīgā. Nepilsoņi viskoncentrētāk dzīvo ap Rīgu un Zemgalē.

 

Tas ir interesants materiāls izpētei, vai tā ir pēc 1949. gada bagātāko saimnieku izvešanām cēlusies situācija, vai ir kādi citi iemesli.

– Esat Nacionālās drošības padomes vadītājs, sakiet – vai tiesa, ka par SAB direktoru pēc Kažociņa kunga promiešanas gatavojas virzīt Aivi Roni?

– Mans uzskats ir tāds, ka šai postenī jābūt jaunam cilvēkam ar atbilstošu profesionālo pieredzi.

– … un nevis politiskai amatpersonai?

– Nē, ne tai ziņā, bet es izceltu profesionalitātes nozīmi. Jaunā SAB direktora izvēle nebūs vienkārša, bet esmu pārliecināts, ka derētu nosliekties par labu cilvēkam ar dziļu pieredzi Latvijas iekšējās lietās. Roņa kungam ir daudz plusu starptautiskajās lietās un attiecīgā kompetence, kas, protams, arī izmantojama un jau tiek izmantota par labu Latvijai.

V. Krustiņš: – Sakiet, vai jums kā prezidentam ir iesniegti pētījumi, kāpēc simti tūkstoši pilsoņu nobalsoja par otru valodu, kāda iemesla dēļ viņi izšķīrās par šādu balsojumu?

– Ir taču zināms, kāds bija balsojums kurā reģionā.

 

Kā jau teicu, tas rezultāts ne vienmēr sakrīt ar lielu nepilsoņu īpatsvaru attiecīgā vietā, kas būtu uzmundrinājuši krievvalodīgos pilsoņus balsot par krievu valodas tiesībām. Taču es piekrītu, ka referenduma rezultātu izvērtējums varētu būt plašāks un “zinātniskāks”.

 

– Slikti, tātad arī turpmāk nav lielu cerību par uzlabojumiem Latvijas ideoloģiskajā aizsardzībā. Būs novērojuši “Maskavas roku”, bet neko vairāk un konkrētāk.

– Tas ir vājš, kas runā par kaut kādu roku no ārpuses. Es tādam uzstādījumam nepiekrītu. Ja paši būsim stipri, neviena sveša roka neko te nespēs ietekmēt. Cits būtu atrunāšanās.

E. Līcītis: – Lūk, konkrēts piemērs. Gapoņenko meklēšot piekritējus, kuri laidīšot uz Eiropas Savienības iestādēm ziņas par nepilsoņu beztiesisko stāvokli Latvijā. Vai kāds no Latvijas puses dos tam pretsparu?

– Man šķiet, ka viens otrs liek nepamatotas cerības un pārvērtē Eiropas reakciju, ka tā būs aktīvi negatīva mūsu valstij.

– Gapoņenko kungs taču zina, ka “noskaidrot stāvokli uz vietas” šurpu dodas EDSO komisārs Vollebeks, tāpat viņš stāsta, cik atsaucīgs būšot jaunais ASV vēstnieks, ar kuru koordinēšot cīņu, piemēram, par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības.

– Kad ASV vēstnieks atbrauks, stādīsies priekšā, tad arī vērtēsim. Man šķiet, ka ASV diplomātijā strādā pieredzējuši cilvēki, kuri savu darbu zina. Vēstniece Gārbere, starp citu, ir tik labi iemācījusies latviešu valodu, ka šejienietis Gapoņenko ar daudz trūcīgākām zināšanām no viņas var ņemt piemēru.

V. Krustiņš: – Izmantojot iespēju, gribu pajautāt par jūsu iesaistīšanos konfliktā ap kultūras ministri. Kādi ir secinājumi, kas viņai jāizdara? Ar visiem jāsalīgst? Kā to bez naudas izdarīt?

– Kā esmu sapratis, Žanetai Jaunzemei-Grendei ir jātiek vaļā no veselības likstām un tad jāķeras pie jautājumu risināšanas. Nekur nav teikts, ka viņa nevarētu rast risinājumus. Kultūras sfēra ir ļoti delikāta lieta, un es Žanetu pazīstu no kopēja darba Tirdzniecības un rūpniecības kamerā kā darbinieci ar orientāciju ekonomikā. Gluži dabiski, citā jomā nav tik viegli ieiet. Taču viņa ir enerģiska – arī tik sarežģītai jomai kā kultūra.

E. Līcītis: – Kad pie mums viesojas NAP veidotājs Mārtiņš Krieviņš, viņš allaž uzsver, ka Latvijai apstākļos, kad visiem vajag naudu, ar rakstniecību sākot un ar meliorāciju beidzot, būs jāizvēlas, vai līdzekļus atkal dalīt pa karotītei vai koncentrēti likt lietā, kur gaidāma lielāka atdeve. Kuram variantam jūs dodat priekšroku?

– Šķiet, ka tā ir viena no ES nelaimēm – brīvi pieejamā un izdalāmā nauda.

 

Tas, kas viegli un par velti nācis, ilgtermiņā atriebjas. Naudu arī daudzviet citur ieguldījuši, nedomājot par atdevi. Nauda nereti tērēta “projektos”, kuriem tagad atkal vajag naudu – uzturēšanai. Tāpēc es saku – ja kādu gribi nolaist dibenā, iedod viņam “vieglu” naudu.

 

V. Krustiņš: – Bet ja es gribu rakstīt romānu, naudu taču vajag, jo iztikai un rakstnieka cienīgai dzīvei vajag.

– Tad lai raksta citu romānu – tādu grāmatu, ko pieprasa un pērk.

– Tā nesakiet, tas neveicina radošo procesu, literatūras izplatību.

– Man dāvina daudz grāmatu dažādās valodās, un daudzas no tām atrodu par derīgām. Acīmredzot arī latviešu literātiem jākļūst tik prasmīgiem, ka par viņu grāmatu tulkošanas iespējām ieinteresētos citur pasaulē.

– Jā, bet būtiskais jautājums – kādi šodien ir Latvijas kultūrpolitikas uzdevumi? Kam tērēt to naudu, kas tomēr ir piešķirta kultūrai? Visiem gribas naudu, visur pasaulē – Igaunijā, Polijā un citur – naudu dodot, bet Latvijā ne. Vai kāds šeit var pateikt, kuriem kultūrcilvēkiem un pasākumiem jāsniedz atbalsts, bet kuri varētu iztikt bez?

– Neesmu iedziļinājies Kultūras ministrijas budžeta sadales peripetijās, bet, manuprāt, nauda būtu jānovirza galvenokārt jauno talantu izglītošanai jebkurā no mākslas jomām, kā arī tiem sasniegumiem, kas mums jau ir, turklāt – ļoti augstā līmenī. Dziesmu svētki, piemēram, ir tāds pasākums. Pārējiem, kā mēdz teikt, ir pašu brīvs peldējums, lielā mērā skatoties, cik kurš spēj. Esmu apskatījis latviešu mūsdienu mākslas bukletu izstādei Čikāgā. Manuprāt, tie ir kolosāli darbi, un mums ir pamats lepoties ar daudz ko latviešu mākslā un kultūrā. Es nedomāju, ka Latvijā dzīvotu arī paši netalantīgākie rakstnieki.

 

Nesen saņēmu vēstuli no Ilzes Indrānes un apbrīnoju to domas gaišumu un skaidrību, kas ielikta viņas rakstītajā. Viņa uzsver tieši to – cik daudz akcentu cilvēki mūsdienās liek uz materiālo pusi, cik maz – uz garīgo un būtisko.

 

– Neaizmirsīsim arī par kultūras vērtību saglabāšanu, ne tikai radīšanu. Pēc neilga laika Latvijai būs simt gadu. Vai uz šo jubileju nebūtu rīkojams operu konkurss, vai nederētu uzcelt pieminekli – kaut vai tam pašam Konstantīnam Čakstem? Par to taču jādomā savlaicīgi! Valstī joprojām nav izdota enciklopēdija, kurā aptvertu Latvijas – un arī trimdas – attīstību aizvadītajos gados, bet tā arī būtu jāiemūžina. Valdībai laikam nav būtiski domāt par to, kas notiks pēc nākamajām vēlēšanām – tālākā perspektīvā. Taču tā ir lielā kultūras politika!

– Jā, jums taisnība. Nupat pilī bija viešņa baronese fon Zasa, baltvācu kundze. Viņa aicina palīdzēt pašas izveidotai Pētera baznīcas baroka ērģeļu atjaunošanas biedrībai. Nauda jau savākta, un mērķis ir atdzīvināt ērģeles 2014. gadā, kas Rīgai kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu. Baronesei vajag cita veida palīdzību – lai būtu kāds, kas nolemj par instrumenta renovēšanu, jo ir sarežģījumi ar to, kam šobrīd vispār pieder Pēterbaznīca. Otrkārt, būtu nepieciešama nauda apkures iekārtai un grīdu remontam. Pat šos līdzekļus fon Zasas kundze gatava savākt, ja vajag. Tas ir reāls mecenātisks ieguldījums, tikai arī šeit kādam vajag saspringt un palīdzēt tikt galā ar visām nesakārtotībām.

– Nu redziet, te nevar sagaidīt risinājumu, ko tad vēlēties kultūras politikas īstenošanu lielā vērienā.

– Ar kultūras mantojuma saglabāšanu mums bieži neveicas, tā ir. Kad bijām Jūrmalā, diezgan nelāgu iespaidu atstāja Raiņa muzejs, un jo īpaši katastrofāls izskats šķiet tādēļ, ka tur apkārt ir jaunbagātnieku privātā apbūve.

– Prezident, lūk, ko raksta sašutis lasītājs. Dēls saņēmis jaunu pasi, bet tajā lasītājam par lielu neizpratni vairs neesot tautības ieraksta. Vai tagad jākautrējas, ka esam latvieši? Mūsu korespondentei paskaidrots – tik tiešām, no 1. aprīļa stājušies spēkā jaunie personu apliecinošo dokumentu lietošanas noteikumi, kas nosaka – pasē nav paredzēts ieraksts “tautība”. Viss! Cauri! Tad jāņem nost līdzekļi visai latviskās identitātes pētīšanai un veicināšanai, kas te visapkārt notiek!

– Tas ir mūsu “atklātās pasaules” variants…

– Tomēr vēl ir latvieši, kuri zina tautību un kuri negrib, ka to viņiem pasē atņem!

– Es domāju tikpat “vecmodīgi” kā viņi, bet lietas nav tik vienkāršas…

E. Līcītis: – Daudziem lasītājiem pagājšnedēļ interesēja jūsu apsvērumi par iespējamām izmaiņām prezidenta dzīves apstākļu nodrošināšanā pēc viņa pilnvaru beigām. Jums neko no valsts nevajagot, taču likumu, iespējams, vajadzēs palabot, un vai esat izlēmis, ko šajā sakarā rosināsiet?

– Precīzi iepazinu esošo likumu, un mans viedoklis ir, ka turpmāk privilēģiju apjoms būtu jāsamazina. Katram prezidentam ir sava personīgā situācija, un es negribētu, ka tieši mani uztvertu kā arbitru, kuram kas pienākas.

 

Tā pieklājīgi sakot, domāju, ka veltes no valsts varētu būt neuzkrītošākas. Prezidentu amatā parasti novērtē jau viņa darbības laikā, pēc tam katram dzīves gājums ļoti dažādi ievijas – viens varbūt iztiktu bez privātsekretāra, otram nepieciešams, lai šādu palīgu algotu valsts, taču kopumā, manuprāt, darba slodze, atvadoties no posteņa, samazinās.

 

Vēl jāmin, ka Ministru prezidentam valsts taču nesniedz nekādas garantijas un pensijas, kad viņš atstāj amatu.

– Pagaidiet, Dombrovska kungs taču negrasās “pensionēties”– viņš gan varētu sagaidīt valsts 100 gadu jubileju amatā!

– Es arī domāju, ka viņš vēl ilgi darbosies – vismaz Latvijā, ja ne akurāt kā Ministru prezidents. Viņš dara labu darbu, neredzu vajadzību “spiest” Dombrovski ārā no Latvijas vai no amata.

M. Antonevičs: – Kā vērtējat paziņojumus, ka atkal kaut kas nav kārtībā un jāvāc paraksti Saeimas atlaišanai?

– Tas atkal ir jautājums, ko apspriedām kultūras ministres sakarā. Lai cilvēks ieietu konkrētā sfērā un pieņemtu atbildīgus lēmumus, ir tomēr vajadzīgs laiks. Sevišķi par Saeimu runājot – ja tā ievēlēta, tad vēlētājiem ir jābūt prasīgiem, bet tomēr jāļauj strādāt. Saeimā ienāk cilvēki ar iepriekšēju šauru pieredzi, bet lēmumi jāpieņem “plašā frontē” – dosim to gadu, lai iešūpotos, un tad vērtēsim.

E. Līcītis: – Respektīvi, jums nav secinājuma, ka nedz ministru, nedz Saeimas lokā ir kāds, kurš pavisam “nevelk”?

– To esam pārrunājuši ar Dombrovski. Proti, ka valdība virzās uz priekšu un, ja atsevišķās sfērās nepieciešams, arī es cenšos tīri cilvēciski palīdzēt.

– Drīz arī jums pašam būs gads amatā – vai radušies kādi secinājumi un izjūtas pēc tam, kad pērn spērāt drosmīgu soli?

– Man dzīve tādā ziņā vienmēr ir bijusi interesanta. Vairākkārt esmu metis loku par 180 grādiem. Tas nav sagādājis grūtības pārkārtoties tad, kad atkal esmu sadomājis pamainīt virzību.

V. Krustiņš: – Prezidenta kungs, kurš jums kancelejā ir tradicionālais “pelēkais kardināls”?

– Esmu pārliecināts, ka tāda nav. Varbūt tā ir mana priekšrocība, ka cenšos visos ieklausīties, bet lēmumu mēdzu pieņemt pats. Mani padomnieki ir neatkarīgi, stipri cilvēki, kas var man reāli palīdzēt. Jūs atceraties, ka tūlīt pēc manas ievēlēšanas daži komentētāji uzreiz zināja teikt, ka prezidentam pielikšot klāt kādu, kas viņu ietekmēšot vai vadīšot, bet es gan tādu vīru nepazīstu, un diez vai tagad ir pamats teikt, ka es būtu kaut kādu ietekmju varā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+