Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
30. augusts, 2012
Drukāt

Andris Daņiļenko joprojām turas zirgā

ReklāmfotoReklāmfoto

Pašreizējā nodarbošanās

 

Joprojām esmu Latvijas Nacionālā teātra vokālais pedagogs. Pašam uzstāties iznāk retāk, piedalos tikai lielākos pasākumos, ja kāds paaicina, tomēr šādu pasākumu pašlaik nav daudz.

Kā novērtētu savu karjeru līdz šim brīdim?

Kā ļoti veiksmīgu. Ņemot vērā to, ka 21 gada vecumā atnācu no dziļiem laukiem, sāku darboties uz lielām skatuvēm, to varu tikai nosaukt par veiksmi.

Īsta šlāgera definīcija

Pirmkārt, jābūt dziesmai, kas spēj nest vēstījumu tautai ar kaut cik jēdzīgiem vārdiem, kas mums ir ļoti reti, kā arī, protams, normālam izpildījumam ar pietāti pret tautu. Arī ģērbtam vairāk vai mazāk solīdi, ar cieņu pret klau-
sītāju, jo ne tikai dziesma nes sevi, bet arī tās pasniegšana.

Cik viegla vai smaga ir mūziķa dzīve Latvijā?

Tas lielākoties atkarīgs no katra paša. Mūziķi ir dažādi, pārsvarā jau šāda dzīve ir kā pa viļņiem, nekad nav bijis tā, ka viņi dzīvotu, cepuri kuldami. Protams, nav vairs kolhozu laiki, kad bija milzu pieprasījums. Šobrīd jāizsitas, bet to izdarīt var tikai tad, ja piedāvā kaut ko labu. Citādi vari “rullēt” viens pats mājās.

Autoritāte Latvijas un pasaules mūzikā?

Latviešu kantrimūzikā augsti vērtēju to, ko dara 
Agris Gedrovičs un “Sestā jūdze”, arī grupu “Klaidonis”. Mājās gan labprāt paklausos Frenka Sinatras mūziku, tur nav ko piebilst, protams, arī džezu.

Mūzika – peļņas avots vai vaļasprieks?

Gan viens, gan otrs. Man ir laimējies, jo varu darīt to, kas man patīk, turklāt ar to vēl nopelnīt.

Iecienītākā brīvā laika nodarbe

Man nav brīvā laika. Kad citi atpūšas, mēs strādājam. Varbūt vasarā, tad dodos uz laukiem, pļauju zāli, kaut ko pielaboju.

Sirdij tuvākais Latvijas novads?

Protams, Kurzeme, jo pats esmu tur dzimis un audzis. Bet tikpat tuvi arī pārējie.

Paslavējiet sevi…

 

Manā profesijā viss ir komandas darbs, esmu atkarīgs no komponista, blices, kas spēlē kopā ar mani. Var lepoties ar to, ka joprojām esmu noturējies zirgā, vokālā māksla ir tik gaistoša. Bija brīdis, kad likās, pietiek vienreiz trallināt, bet tad sapratu – neko citu tā īsti nemaz neprotu.

 

Ar kuru no Latvijas 
pazīstamajām personībām labprāt pavakariņotu?

Reizēm gribas izrunāties ar Ministru prezidentu. Zinu, kāds ir viņa oficiālais viedoklis, bet pajautāt personīgi – ko viņš par visu šo domā.

Ar ko lepojaties?

Ar to ka, neskatoties uz peripetijām augstskolā, es tomēr to pabeidzu, lai gan gāja grūti savas brīvdomības, saasinātās taisnīguma izjūtas dēļ. Baltie zvirbuļi nevienam nepatīk,

Neprātīgākā lieta, kas izdarīta?

Pēc konservatorijas beigšanas savācu tos, kas bija no tās izmesti, atzīti par nederīgiem un 1989. gadā ar vokālās pedagoģes Rašelas Šulovas palīdzību uztaisīju koncertu Operas Baltajā zālē.

Kaut kas, kas vēl nav darīts, bet noteikti gribētu

Manos gados grandiozus plānus vairs nekaļ. Galvenais ir noturēties pašam, būt veselam, lai būtu apkārt mīļie, izaudzināt bērnus. Dēls pašlaik mācās Dānijā, bet meita ies otrajā klasē.

Ko iesāktu, ja pasaulē vairs nebūtu mūzikas?

Noteikti spēlētu teātri. Bet arī tur es bez mūzikas nevarētu iztikt.

Kas jauns radošajā sfērā?

Kopā ar saviem skolniekiem – Vitu Baļčunaiti un Roberto Meloni – top jauna koncertprogramma “Rozes kaislības”. Citādi – apsveru dažādus piedāvājumus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+