Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
7. septembris, 2012
Drukāt

Andris Dzenītis: Kurš teicis, ka Dauka iet bojā?

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jaunās latviešu oriģināloperas – Andra Dzenīša operas “Dauka” – režisore ir Ināra Slucka, kuru jau iepazinām kā “Vilkaču mantinieces” iestudētāju, māk-sliniece – Katrīna Neiburga, horeogrāfe – Elita Bukovska. 


Tieši pirms visai latviešu kultūrai nozīmīgā notikuma – saruna ar “Daukas” komponistu Andri Dzenīti un libreta autoru, dzejnieku Kārli Vērdiņu.

 

– Kāda bija jūsu abu pirmā saskare ar Sudrabu Edžus stāstu “Dullais Dauka”?

A. Dzenītis: – Pirmās asociācijas – ar latviešu literatūru, ko mācīja skolā, kas ar retiem izņēmumiem bija drūma, smaga, mokoša. Pēc pasaku grāmatām un krāsainām multiplikācijas filmām tā likās pārsteidzoši nesagremojama, bērnišķīgā depresijā dzenoša. Tomēr Sudrabu Edžus “Dullais Dauka” – paplāna grāmatiņa, pelēcīga, apdriskāta papīra apvākojumā – mana grāmatplaukta aizsniedzamajā stūrī neizprotamā kārtā atradās vienmēr, līdz pat dienai, kad “Dauka” sāka ceļot skaņu horizonta virzienā. Un vēl – tā neaizsniedzamā, mūžīgi bēgošā jūras horizonta līnija, bez kuras nespēju iedomāties savu dzīvi. Mums nav ne klinšu, ne mežonīgu ainavu, ne paisumu un bēgumu, taču mūsu jūras salīdzinoši mierīgā enerģētika liek nevis baidīties no iznīcības, bet domāt, dzīvot un veidot sevi. Šādas jūras malā ir piedzimis Dauka.

K. Vērdiņš: – Vairs neatceros, vai pirmā saskare bija Sudrabu Edžus grāmata vai televīzijā rādītā Dailes teātra izrāde ar Pēteri Liepiņu titullomā. Prātā palicis dumjais puika, kas tik ilgi meklēja debesu malu, ka pats aizgāja jūriņā. Daudziem vecākiem tas tolaik bija piemērs biedinājumam – lūk, kas būs, ja neklausīsi mammu…

 

Pieauguša cilvēka acīm Dauka man šķiet apdāvināts, neparasts cilvēks, kurš pāraudzis apkārtējo vidi, bet kuram nav ne mazāko cerību no tās izrauties. Jo tālāk stāsts turpinās, jo pretrunas kļūst traģiskākas. Un aiziešana jūrā ir ļaušanās viņa vēlmēm, patiesības meklējumiem, izziņas priekiem.

 

A. Dzenītis: – Sudrabu Edžus piedāvātā Daukas situācija viegli un bez pūlēm ir pārnesama jebkura laikmeta īstenībā. Nav runa tikai par realitāti, ar ko ne katrs no mums saskaras savā ikdienā, kuru raksturo klaja vienaldzība pret apkārtni un tajā notiekošo. Bērni, kuri uzaug savā vaļā un kuru minimālais apģērbs un trūcīgā ēdienkarte ir vienīgais, kas uztur viņu dzīvi, un vecāki kā piemērs – darbs, mājas, miegs. Nekā vairāk, nekam nepaliek laika, nepietiek naudas. Bieži gan šādā vidē izaug ļoti spēcīgas personības – spīvas kā līkās priedes kāpās pie atklātas jūras.

K. Vērdiņš: – Jau piecpadsmit gadus darbojoties literatūras lauciņā, redzu – visās Latvijas malās rodas jauni dzejnieki. Talantīgākie tiecas augšup kā Dauka. Viņiem ir iespēja doties zinībās pāri jūrai ne vairs pa ledu kā Daukam, bet ar lidmašīnu. Daukas dzimst joprojām. Uzdrošinos cerēt, ka viņiem vairs nav nesaprasto liktenis. Varbūt esmu naivs, bet man šķiet, ka Latvija tomēr ir zeme, kur nepastāv senas striktas šķiru tradīcijas. Mums vismaz pēdējā gadsimtā nav bijis raksturīgs aristokrātijas un nabago slānis. Salīdzināsim kaut vai ar Angliju, kur joprojām ir tikai normāli, ka cilvēks un viņa pēcteči paliek savas šķiras līmenī paaudžu paaudzēs.

A. Dzenītis: – Sudrabu Edžus liek noprast, ka Dauka ir bērns, puika, taču izteikti to grāmatā neakcentē.

 

Manā operā Dauka ir pieaudzis vīrietis, cilvēks, kurš dzimis, audzis un veidojies vidē, kāda tā viņam apkārt jau izsenis iesakņojusies. Aizbildnis Zvīnis, māte, Klibais skolotājs ar savu viltus gudrību, viņu visu neiecietība, merkantilisms un vienlaikus arī nedaudz trula mātišķa sirsnība bez reāla atbalsta – tā ir Daukas pagātne.

 

Vīrs, vārdā Dauka, kādu rītu pamostas pēc smagas dienas un – kāpēc gan ne – sāpošu galvu. Viņš ir nolēmis dzīvot citādi, uzzināt ko vairāk, nevis tikai to, kas interesē piejūras būdu iemītniekiem. Dauka grib būt viņš pats – domāt, lemt, pieņemt nepopulārus lēmumus, izgudrot lietas, kas varbūt nav praktiski lietojamas. Izrādās – tā ir ļoti liela problēma. 
Verdins_KM_12

K. Vērdiņš: – Operā Daukam nav ļoti konkrēta vecuma. Uz viņu var skatīties kā uz bērnu, bērnišķīgu būtni, bet tikpat labi tas var būt universāls stāsts par cilvēku jebkurā vecuma posmā, kad viņš aug un attīstās.

– Kas īsti ir Daukas dullums?

– Apkārtējās vides nesaprastais, vispārpieņemtos priekšstatos neiekļaujamais. No seniem laikiem iesakņojies uzskats – labāk būsim vienādi, izlēkt nevajag. Kā teicis Vilis Lācītis – līdzko kāds paceļ galvu augstāk par citiem, tā vairākums kā ar izkapti – šņakt! – alkst to nopļaut. Cieņā ir viduvējība. Politikā to var redzēt ļoti labi. Salīdzinājumam – Igaunijas valsts prezidents Ilvess, vienmēr elegants tauriņā un asu mēli, atļaujas paust savu viedokli. Šķiet, Latvijā tādu Ilvesu nekad neievēlētu tik augstā amatā. Būtu vajadzīgs daudz pelēkāks, neizteiksmīgāks, uz kompromisiem spējīgāks cilvēks, kurš nodarbotos ar populismu.

 

 

 

 

A. Dzenītis: – Manā iztēlē Dauka iemieso ne tik daudz indivīda konfliktu ar vairākumu, bet drīzāk mākslas kā specifiskas nozares sadursmi ar šīs pasaules realitāti. Māksla, mākslinieks nekad neradīs pareizās un absolūtās atbildes – to vienkārši nav. Vērtējot mākslu, bieži sliecamies piekrist ģimnāzijas skolotāja vai mācītāja viedoklim. Bet vai tā ir patiesība? Drīzāk mākslas patiesība ir tāla kā nesasniedzams bēgošs apvārsnis.

– Vai kādreiz paši esat jutušies kā dullais Dauka?

K. Vērdiņš: – Pamēģini izdot nevis populāru pikantēriju grāmatu, bet zinātnisku monogrāfiju vai no citas valodas tulkotu sarežģītu teorētisku tekstu un tūlīt tā sajutīsies! Cilvēka daba jau nemainās. Vienmēr svarīgākais būs tepat blakus esošais, piezemētais, pierastais. Katrs, kurš gribēs izziņas ceļā doties tālāk, sastaps lielāku pretestību ar katru soli. Tāpēc Daukas stāsts ir vienlīdz aktuāls kā Sudrabu Edžus laikā, tā šobrīd.

A. Dzenītis: – Jau pati izvēle kļūt par mākslinieku ir tāds zināms dullums. Īpaši, ja neej vieglo žanru ceļu. Nekad nevari zināt, kas būs rīt.

 

Cilvēciski mēs, mākslinieki, bieži dzīvojam pasaulē, kurā vērtības un izpratne par lietām tik ļoti atšķiras no vispārpieņemtā, ka mums bieži vien bail to uzticēt “normālajiem” sabiedrības locekļiem, kur nu vēl prasīt padomu. Aplūkojot laikmetīgu pretrunīgu mākslas darbu, būs tādi, kas pie sevis tikai nomurminās: “Idiots!”

 

Vai māksla un ar to saistītie vienmēr netiks uzlūkoti kā dīvaiņi; kā ļaudis, kuri izklaidē, ik pa laikam, ja paveicas, sniedz garīgu apmierinājumu, taču no kuriem ekonomiskā un sociālā izpratnē ir maza jēga? Vai katrs mākslinieks ir gatavs kļūt par apakšbikšu šuvēju? Bet vai katrs apakšbikšu šuvējs ir gatavs ielūkoties aiz apvāršņa un kaut ko tur arī saskatīt?

K. Vērdiņš: – Mums negribējās radīt stindzinoši nopietnu darbu. Tāpēc operā būs arī traģikomiskas situācijas – gan pie Klibā skolotāja, kurš māca tikai izsaucienus “bū” un “bē”, gan arī Daukas apakšbikšu šūšanas karjera. Kā jau tas lasāms Sudrabu Edžus stāstā, ziemā Dauka tiek atdots pie skrodera, bet pavasarī atgriežas ar vienīgo iemācīto – ar maisu paša pašūtām apakšbiksēm. Tuvinieki laimīgi: mīļo puisīt, tev amats rokās, būsi vīrā, dzīve nodrošināta. Sēdēsi un šūsi visiem apakšbikses… Taču nodrošināta, bet garlaicīga eksistence nav domāta radošajam un zinātkārajam Daukam! Vienīgais apzināti mainītais Sudrabu Edžus stāstā ir libretā iekļautās dažas frāzes no mūsdienu grāmatām par kosmosu. Rindas par melnajiem caurumiem, kas var aprīt visu, ko vēlas, ierakstītas, lai Daukam būtu vairāk iemeslu darbināt fantāziju un brīnīties.

A. Dzenītis: – Man šī opera ir liels notikums arī tāpēc, ka varēju izvēlēties, ar ko sadarboties. Operā vairākas lomas ir radītas konkrētiem dziedātājiem. Daukas tēlā iejutīsies Armands Siliņš, ļoti kolorīts personāžs – melnā humora pilnais Klibais skolotājs – būs Andris Lapiņš, mazo vācu meitenīti atveidos Kristīne Gailīte. Daukas māte būs Ieva Parša. Man ir milzīgs prieks sadarboties ar saviem klasesbiedriem, kas nu kļuvuši par kolēģiem. Pie diriģenta pults stāsies mans klasesbiedrs Aigars Meri. Ne mazāku darbu kā citi operas iestudēšanā ieguldījis koncertmeistars Mārtiņš Zilberts, jo dziedātāji tramdīti no rīta līdz vakaram daudzu mēnešu garumā. Operas partitūra nav vienkārša ne orķestrim, ne dziedātājiem. Tajā pašā laikā mūzika ir pietiekami demokrātiska, tēlaina, saprotama.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+