Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. novembris, 2012
Drukāt

Andris Eglītis: Patiesi vērtīgas – tikai Latvijas bildes

Foto - Aivars DrāznieksFoto - Aivars Drāznieks

Viņam patīk klausīties mežonīgās saulrieta dziesmas un visklusākos miglu stāstus, viņa pasaule smaržo pēc lietus un rasainām pļavu zālēm, tajā sačukstas lapas un krītošas zvaigznes. Tas, ko viņš dara, liek aizrauties elpai un pieklust dvēselei brīnuma priekšnojautā, lai mēs sajustu un nekad nepazaudētu biklu bijību dzīves noslēpuma priekšā.

 

Viņa vārds ir ANDRIS EGLĪTIS. Dabas fotogrāfs, viens no visvairāk pieprasītajiem Latvijā. Un, gluži kā Latvija, arī viņš ir novembra bērns. Ar viņu ir viegli gan sarunāties, gan klusēt. Šoreiz mēs sarunāsimies.

 

– Kas pirmais nāk prātā, kad atceries bērnību?

– No bērnības neko neatceros, pilnīgi neko.

– Ne blēņas, ne sajūtas?

– Droši vien blēņas bija, pērienu dabūju visai regulāri, taču vairs neatceros, par ko nu kuro reizi. Lauku darbus atceros, briesmīgas siena talkas, mēslu talkas, kartupeļu talkas. Ganos iešanu, to, kā plikas kājas govju pļekās sildīju.

– Un kā tad rīta miglas, mazā ganiņa stabulītes…

– Jā, stabulītes taisīju gan. Bet agros rītos bija auksti, tad es tās miglas nu nemaz nenovērtēju, tad man bija drēgni un neomulīgi.

– Tātad ar fotoaparātu rokās nepiedzimi vis…

– Es tam, mazs būdams, pat nepievērsos… Kaut gan manam tēvam bija “Leica”, plēšu aparāts, platfilmu, viņš taisīja bildes vannas istabā sarkanā gaismā, to gan es atceros, jā.

– Tēvs taču nebija fotogrāfs?

– Nē, māte grāmatvede, tēvs ekonomists. Manī no tā visa nav nekā.

– Kā nokļuvi biologos?

– Kad skolā gāju, dabiņa jau riņķī apkārt bija, turpat upe blakus, turpat parks, visādi ezeriņi.

Jau kādā 6. vai 7. klasē sākām ar draugiem vazāties pa mežiem, par putniņiem interesēties. Mums patrāpījās grāmata “Latvijas putni”, iepatikās, tā sākās mūsu aizraušanās. Un tai līdzi arī brīvība parādījās.

Nevar jau teikt, ka no lauku darbiem biju sajūsmā, diezgan biju dabūjis nostrādāties, bet nu mums pavērās iespēja pa vasarām braukt pētīt putnus. Pārējos no skolas sūtīja kartupeļu talkās, bet mēs drīkstējām braukt uz Papi putnus ķert.

– Ar fotoaparātu vai cilpām?

– Tad es vēl neko diži nefotografēju, tikai reizēm muļķojos, toreiz mana lielā interese bija putni, zinātne un aijaijai. Darījām visu, ko pētnieki dara, – skaitījām, vērojām, meklējām retumus, gredzenojām, kāpām kokos, bridām pa purviem. Tā nu viss brīvais laiks aizgāja, tur droši vien arī saskatījos tos dabas skaistumus.

– Un tad jau nekas cits neatlika kā braukt uz Rīgu uz universitāti.

– Jā, jā, protams, nekur citur jau nevarēja par putnu pētnieku izmācīties.

– Pēc izglītības esi biologs?

– Biologs un bioloģijas pedagogs ar specializāciju zooloģijā.

– Tāpēc nonāci žurnālos “Ezis” un “Zīlīte”?

– Sākumā bija “Zīlīte”. Nonācu tur pilnīgi nejauši.

Kādu laiku jau biju ieperinājies “Lauku Dzīvē” par fotogrāfu, kad sapazinos ar “zīlīšiem” un “ežiem”, tiesa, sākumā strādāju tur par reklāmas aģentu, mans uzdevums bija meklēt reklāmas, gādāt naudu, izplatīt žurnālu. Kā fotogrāfs debitēju ar stārķa bildi slavenajā seksa “Zīlītē”. Tā ieperinājos tur uz palikšanu.

– Kurā brīdī saprati, ka gribi fotografēt?

– Studiju gados, kad sāku braukāt pa purviem un mežiem, taisīt faunistiskās atskaites, bija labi, ja aprakstam varēja pievienot fotogrāfijas. Tad es tā nopietnāk sāku domāt par dabiņas bildēšanu. Tas bija Teiču periods, rezervātā strādājot.

Sākumā pabildēju žetonu vakarus, izlaidumus, visādas citādas svinības, tā sapelnīju pirmo savu nikoniņu, un tad vienā brīdī strauji sapratu, ka mani tā zinātne pilnīgi un absolūti vairs neinteresē. Palaimējās nokļūt presē, tie bija 80. gadi. Visu mūžu jau neesmu fotografējis, pat domājis un interesējies ne.

– Cik ilga ir tava darba diena?

– Ja esmu Rīgā, no rīta guļu, bet citādi darbs sākas stundu pirms saullēkta un beidzas apmēram stundu pēc saullēkta. Laiks, kad dabas fotogrāfs strādā tikai astoņas stundas, ir vēls rudens, ziema un agrs pavasaris. Bet no maija līdz oktobrim – stundas 20.

– Vai tad vasarā dienas vidus ir interesants?

– Saganīt gaismiņas var vienmēr.

Protams, labākās ir rīta un vakara migliņas un dūmaciņas, mainīgie laika apstākļi, kaut kādi negaisi, taču arī plikā saulē sēdi pļavā un bildē sienāžus un puķītes – tādiem objektiem saule diezgan labi piestāv. Bet, kad viss ir nomācies pelēks un drūms, var sēdēt slēpnī un gaidīt, kad kāds slapjš zvērs parādīsies, tas jau arī ļoti labi izskatās.

– Mēs šovasar “Mājas Viesī” nopublicējām tavu fantastisko bildi ar negaisu virs Kaķīša ezera. Kā to notvēri?

– Es biju tikko ieradies pie Kaķīša, sāku būvēt telti, pēkšņi skatos, negaiss nāk virsū. Tad nu ķēru aparātu, bildēju līdz pēdējam brīdim, kad tās labākās gaismas, labākie mākoņi, jau lietus līst, bet telts nav uzslieta. Ielīdu neuzceltā teltī, kaut kā ar rokām, kājām turēju, lai vismaz nesalīst aparāti. Pats gan biju cauri slapjš. Bet tas jau pieder pie manas ikdienas – regulāri nosalt vai izmirkt, bez tā jau nekāda dabas bildēšana neiznāk.

– Ganiņa rūdījums noder.

– (Smej.) Protams, jā, jā.

– Un kas jādara, lai vilciņus varētu nofotografēt vai zalkšu mīlas deju?

– Vilku vai lūsi dabā saganīt ir ļoti grūti, vairumā gadījumu tā ir tīrā veiksme.

Vienkārši ej klusiņām pa mežu, skaties, klausies. Protams, jāzina, kur iet, taču galvenais – jāiet klusi. Es pat nesaprotu, kā dažus cilvēkus ir sakodusi čūska, ja čūska parasti aizmūk pirmā no tās ogotāju un sēņotāju kāju dimdināšanas.

Protams, drusciņ arī jāzina, kur tie vilki var būt, jāizprot viņu paradumi, uzvedība. Te noder manas bioloģijas zinības.

– Vai slēpņus esi mežā taisījis?

– Tā ir pelēkā ikdiena. Slēpņus vilku, lāču vērošanai pie mums uztaisīt ir grūti. Tā jau arī ir laimes spēle. Tu uzbūvē slēpni piemērotā vietā, atstāj uz visu sezonu, stacionāros vispār uzbūvē vairākiem gadiem, un, kad tas ir sapuvis, sabrucis un pavasara pali to ir aizskalojuši, tu ej un taisi jaunu būdu. Dzīvnieki pie tām pierod, ar lūsi tā vienreiz gadījās. Uzcēlu pie bebru dambja dziļos mežos klusā vietā slēpni ar domu, ka te bebrīši un aļņi varētu būt, kaut gan zināju, ka tajā rajonā dzīvo arī lūši, reiz pat gadījās uziet virsū lūsēniem, kas bija sakāpuši kokā, taču, kamēr izrāvu aparātu, kamēr nospiedu slēdzi, tie no koka lejā un – prom. Toreiz man pietrūka bioloģijas zinību, vēlāk mednieki stāstīja – būtu nolicis savu fotosomu pie bērza, un bildējis kaut visu dienu – kamēr cilvēka smaka zem koka, lūši lejā nekāps. Es to nezināju. Bet ziemā pie tā mana slēpņa uz bebru mājas lūsis guļ. Bebri apakšā, apkārt mīnus 30 grādi, bet virs bebru mājas siltumiņš, un viņš tur guļ un sildās.

– Un kā ar putniem?

– Putnu bildētāji jau varbūt teiks, ka tā nav taisnība, bet, manuprāt, putnus nobildēt ir vieglāk nekā zvērus. Putni nav tik tramīgi, to ir vairāk, putni pilnīgi noteikti ir aktīvi pa dienu, pat pūces ir diezgan aktīvas dienā. Pie putniem vieglāk ir uzbūvēt slēpni, jo lielākā daļa putnu neko nesaož. Piemēram, sākumā man rubeņu bildēšanas iemaņas ierādīja Viesturs Klimpiņš, zināms putnu fotogrāfs. Viesturs daudz pīpēja, ļoti daudz. Būdā viens caurums objektīvam, otrs – gaisa cirkulācijai. Cik paskatos uz viņa būdu – dūmi kūp griezdamies, bet rubeņu gaiļiem – ne silts, ne auksts. Un pat viena rubeņu mammele vēro gaiļu cīņas, mierīgi atslējusies pret Klimpiņa būdu.

Protams, lai labi uzbildētu putnu, ilgi jāsēž, jāgaida, labai tehnikai jābūt, arī jāzina, kā tikt viņiem klāt. Tomēr kopumā ar putniem ir vieglāk. Vienīgi tāpēc, ka viņi ir mazāki, vajag vēl garāku teleobjektīvu.

– Kā ģimene izjūt to, ka tu strādā 20 stundas dienā?

– Ģimene no tā cieš. Turklāt ļoti. Esmu bijis precējies divas reizes. Pietiek. Trešo reizi netaisos to darīt. (Smej.) Kaut gan – kā pats parasti saku – nekad nesaki nekad!

– Tu savā būtībā neesi ģimenes cilvēks?

– Ar nožēlu jāatzīst, ka neesmu vis. Tas droši vien ir slikti. Man visi ir mīļi un tuvi, bet… ģimenes cilvēks tomēr neesmu.

– Bet tagad, kad bērni jau ir pieauguši…

– Cik labi, ka bērni ir pieauguši! Viņiem gan vienalga joprojām katram kaut ko vajag, tomēr kļūst arvien labāk un labāk. Ar maziem bērniem tāda ķēpa, šausmas…

– Agrāk bija vieglāk, agrāk palaida ganos…

– Pilsētas dzīve un lauku dzīve – tās ir dažādas lietas. Normāli cilvēki izaug tikai laukos.

– Mans jaunākais dēls, maziņš būdams, reiz pateica: cilvēkiem ir jādzīvo laukos un sievietēm nav jāstrādā. Un, kad es iebildu, vai tad mājas kopšana un galda klāšana nav darbs, viņš atbildēja – nē, tās ir rūpes par ģimeni.

– Skaties, kāds gudrinieks, labi pateica. Kaut gan rūpes par ģimeni – tas arī ir darbs. Laukos vienmēr ir ko darīt. Man jau tagad arī ir lauku māja, mēs ar draugu nesen samainījāmies, tā es ieguvu savus laukus tepat netālu no Rīgas, meža vidū.

Kad agrāk braucu pie drauga ciemos, viss bija tik labi, gan izstaigājos, gan sabildēju visu ko. Tagad, kad aizbraucu uz to pašu māju, bildēšanai neatliek laika. Tur taču augu dienu ir ko darīt! Tas jānopļauj, tas jāapgriež, tas jāsanes, jāsazāģē…

Kaut gan… Kad tu paņem fotoaparātu un apej ap māju, kā agrāk teica, viena filmiņa izbildēta. Arī tās magones, kas mūsu grāmatai uz vāka, turpat pie mājas aug, katru gadu kādu labu bildi ar magonēm varu uztaisīt.

– Cik tev ir bērnu?

– Četri. Trīs meitas un viens dēls, ar divām meitām kopā nedzīvoju. Viena ir Arlita, otra ir Madara. Ar mani ir Māra un Niklāvs.

– Vai kāds no bērniem fotografē?

– Mārai patīk fotografēt, savu iepriekšējo aparātu nupat viņai atdevu, kolīdz jaunu iegādājos. Un Madara jau pat ir izmācījusies par fotogrāfi.

– Ko tu dari kopā ar bērniem?

– Esmu vientuļnieks, pilnīgi un absolūti. Dažas reizes ir bijuši kādi kopīgi braucieni, it kā ar domu paceļot, taču beidzas viss ar to, ka es jau atkal bildēju. Bez tā nevaru. Nav jau vairs tās bildes kur likt, varētu kādu brīdi arī nebildēt, bet nu nē, nevaru.

– Kad “Mājas Viesa” virtuālajās lapās ielieku tavas dabiņas, komentāros allaž var lasīt: “Ak, cik skaisti! Tā ir Latvija! Tādas miglas kā Latvijā nekur citur pasaulē nav!” Vai tu varētu dzīvot un strādāt kaut kur citur?

– Bildēs es esmu patriots. Tas nenozīmē, ka man nepatiktu nekur citur – Argentīnā, Vjetnamā, Norvēģijā, Skotijā sajūsminājos, bildēju, taču patiesi vērtīgas man ir tikai tās bildes, ko esmu uzņēmis Latvijā, savā zemē.

Man patīk ceļot – jo tālāk uz ziemeļiem, jo vairāk. Esmu iemīlējies Skandināvijā un Skotijā, bet tādēļ es nekļūšu par skotu vai norvēģu fotogrāfu. Es varētu strādāt citur, darbs ir darbs, bet es to negribētu darīt vienmēr, mūžīgi mūžos, āmen. Man ir svarīgi zināt, ka atgriezīšos mājās.

– Vērojot Latvijas dabu nu jau gana ilgu laiku, vai pamani pārmaiņas?

– Pamanu, ka dabas kļūst mazāk. Kad sāku, dabiņa bija dabiskāka. Tagad tā cieš no civilizācijas. Un no muļķības cieš. Daži Ventas līkumi, ko kādreiz bildēju, tagad ir tik aizauguši, ka netiek vairs klāt. Bieži vien sakopj to, ko varētu atstāt neskartu, bet vēsturiskās skatu vietas – nesakopj.

Un tad vēl privātīpašums. Saprotu, tas ir svēts. Taču bieži vien nedrīkstu iet tur, kur civilizētā pasaulē drīkstētu. Skandināvijā tu privātīpašuma teritorijā drīksti pārlaist vienu nakti, bet pie mums tūdaļ būs klāt saimnieks vai apsargs ar pielādētu plinti un no saites palaistu suni.

– Vai tu kādreiz arī cilvēkus fotografē?

– Tikai sev mīļus un ne par naudu.

– Ar kādiem izdevumiem tu vislabprātāk sadarbojies?

– Gandrīz ar visiem, izņemot dažus – dažiem negribu dot un dažiem nedrīkstu. Bet citādi brīvs esmu, lai gan oficiāli man ir divi – “Medības, Makšķerēšana, Daba” un “Zīlīte”. Ļoti labprāt sadarbojos ar “Mājas Viesi”. Daudz labu sadarbības projektu man ir ar aģentūru “Latvijas valsts meži”. Grāmatā “Mana mīļā Latvija” ir daudz manu bilžu, bet tur ir arī citu autoru darbi. Īstenībā tāda grāmata, kurā ir tikai manas bildes, mūsējā ir vienīgā. Ļoti jauka grāmata, viss man tajā patīk. Reizēm brīnos, kā pasūtinātāji izvēlas bildes. Man šķiet, ka tā, kas pa kreisi, bija labāka, bet viņi ir paņēmuši to otru. Bet mūsu gadījumā bija patīkams izņēmums, es pat nobrīnījos, ka tu esi izvēlējusies tieši tās bildes, ko arī es pats būtu gribējis.

– Kā tev izdevās noķert ziemeļblāzmu?

– Tā bija tīrā laimes spēle.

Ar bildēšanu bieži ir tā, īpaši vakarā – liela daļa fotogrāfu pārāk ātri noliek aparātu. Es tā nevaru. Bieži vien pēc saulrieta, tumsai iestājoties, var ļoti labas bildītes saganīt, tas nekas, ka gaismas nav, gaismu var izdomāt pats.

– Ar tām ziemeļblāzmām arī tā bija? Tu nezināji, ka būs?

– Nē, tās divas reizes, kad uzbildēju, nezināju. Man palaimējās. Izeju ārā: kas tad tas? Ziemeļblāzma! Ātri sabildēju.

– Tā, kas virs Ummja?

– Nē, tā bija Ēdoles pusē. Par to, kas virs Ummja, man bija nojausma. Braucu no bildēšanas Kurzemes pusē, pa ceļam sazinājos ar draugu Vidzemē, viņš saka, nē, nav nekā. Pēc brīža zvana – klau, man šķiet, ka ir. Es paskatos pa logu – man nav. Tad nu spiedu gāzi grīdā, cik varēju, tiku līdz Ummim, tur tad arī bija.

Bet visas tās reizes, kad iepriekš bija prognozēts, man nekas netrāpījās. Reiz ziņo – ļoti liela iespēja, ka būs, taisni uz Jāņiem. Nolemju, beidzot jāuzbildē labā vietā. Aizbraucu uz purvu, visu nakti nodzīvoju pie ugunskura gaidīdams, brīžiem jau šķiet, ka ir, redzu. Taču laikam biju tā pārsalis, ka halucinācijas sāka rādīties. Aizgāju gulēt, norāvu divas stundiņas, piecēlos, domāju – vismaz kādu rīta miglu noķeršu. Lienu no telts ārā, drēgns, kājas sapinas, krītu uz telts, saprotu, ka tagad rasā samirkšu līdz vīlei, bet nekā – izrādās, viss sasalis, rasa no telts nobirst. Tas bija 22. vai 23. jūnijs. Purvā ledus kārtiņa uz peļķītēm, skrapšķinādams gāju pāri.

– Ko tik pilsētas cilvēks nenoguļ! Un varbūt arī daudzi, kas nav pilsētas cilvēki…

– Vakaru jau sagaidīt nav grūti, un vakarā jau arī gaismiņas ir labas. Tomēr tādu, kā no rīta mēdz būt, nav. Nevar jau teikt, ka man ļoti patīk no rītiem agri celties, īpaši vasarā kādos četros, kad viss vēl drēgns un mitrs. Bet zinot, ko tu ieraudzīsi… Man principā pilnīgi pietiek arī ar to, ka varu vienkārši paskatīties, piefiksē jau arī atmiņā. Bet ja vēl arī slēdzi izdodas nospiest… Tad ir divkāršs gandarījums. Grūti pateikt, kas svarīgāks – process vai rezultāts. Abi.

 

ANDRIS EGLĪTIS, fotogrāfs.

Piedzimis 1959. gada 30. novembrī Grundzālē.

Absolvējis LU Bioloģijas fakultāti.

Atraitnis, četru bērnu tēvs.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+