Foto – Līga Vasiļūna

Andris Freibergs: Brīvību uz skatuves!
 0

Scenogrāfs Andris Freibergs ienes pasaules elpu pašmāju teātra telpā un otrādi – Latvijas vārdu ar izcilību pārstāv aiz robežām – Krievija, Itālija, Vācija, Lietuva, Igaunija. Viņš saņēmis Latvijas teātra gada balvas, Itālijas augstāko nacionālā atzinību teātra mākslās, „Zelta maskas” nominācijas…

Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
Lasīt citas ziņas

Tomēr meistars mierīgu prātu atklāj savu aroda noslēpumu – skatuves telpā nav nenozīmīgu lietu vai vietu, bet scenogrāfija būs laba vien tad, ja lietas kļūs līdzvērtīgas cilvēkam un tu ļausi skatītājam saredzēt stāstu, ko tās vēsta.

 

Šis rudens pieredzējušajam scenogrāfam gluži trauksmains, jo radošajā darbā paralēli ar nedēļas intervālu iekrituši uzreiz divi stāsti – divas apjomīgas pirmizrādes. Aizvadītajā nedēļā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja balets „Otello”, veidots kopā ar slaveno Krievijas horeogrāfi Allu Sigalovu, bet šonedēļ Nacionālajā teātrī jāiejūtas pavisam citā pasaulē – izcilā igauņu režisora Elmo Niganena iestudētā Antona Tamsāres darba „Zeme un mīlestība. Kārena. Indreks” dramatizējumā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Iekārtojoties Nacionālā teātra tukšās, ēnainās skatītāju zāles krēslu rindas stūrīti, scenogrāfs, šķiet, reizē domā vairākas domas. Gan sarunājoties par teātra darbu, gan lāgiem sasaucoties ar labi pazīstamo igauņu kolēģi Elmo, gan reizē uzmetot aci rosībai uz skatuves. Tur „skatuvnieki” pārvirza gaidāmās izrādes telpas elementus – pamatīgas bankas interjera daļas, letes, uzgaidāmos solus. A. Freibergs, kā allaž, iedziļinājies stāstā līdz pēdējam sīkumam, precīzi sev raksturīgajā manierē, tomēr izvairoties no reālisma zīmoga.

Igauņu klasiķa Tamsāres stāsts norisinās trīsdesmitajos gados, arī toreiz – krīze, mums arī vēl ne tik senos notikumos tik labi pazīstamā banku bankrota situācija, kuras vidū – dzīvi cilvēki, mīlestība.

Scenogrāfs atzīst, lai piekristu kādam darbam, ļoti būtiska ir darošā komanda. „Zeme un mīlestība” ir jau ceturtā Freiberga un Nīganena kopīgi veidotā izrāde. “Kārena un Indreks” jau piecus gadus veiksmīgi izrādīta Tallinas Pilsētas teātrī, bet Rīgā pārtop jaunā versijā.

„Tallinā taisot šo izrādi, jautāju pats sev, nu kādēļ latvietim jātaisa igauņu klasika? Tikpat labi igauņi varētu taisīt Blaumani! Tomēr apzinos, ka tieši tā bija pareizā ķīmija viņš, „pareizais igaunis”, kurā apvienojusies emocionalitāte, spēcīga estētikas izjūta, precizitāte un liels profesionālisms, un es, tā sakot, ar skatu pilnīgi no malas.

Arī mēs, piemēram, Blaumani vai Raini esam ielikuši stereotipā. Lai mēģinātu pamazām no tā nobīdīties, ir jāatver logs svaigam gaisam. Man šķiet, ka mēs jaunajiem māksliniekiem nodarām pāri, kad sakām – nu tas jau nav „blaumaniski” vai „rainiski”. Jābūt uzmanīgiem savos spriedumos, varbūt tie nevis veicina, bet velk uz leju.

Skaidrs, veidojot izrādes jauno versiju, „tai pašā upē neiekāpt”, paldies Dievam, šeit ir absolūti citi apstākļi, ne tikai aktieru, bet arī skatuves telpas ziņā. Tur bija tā dēvētais istabas modelis, kur skatītāji sēž līdzās aktieriem, šeit – tradicionālā skatuve, kam pretī skatītāju zāle. Apzināti scenogrāfiju mēģināju bīdīt nost no Tallinas varianta.”

Reklāma
Reklāma

Mākslinieks atzīst, piekrītot veidot “Otello” scenogrāfiju, izšķirošā bijusi Annas Sigalovas dalība. Ar horeogrāfi kopā strādāts arī Itālijā, veidojot Alvja Hermaņa iestudētās „Vilkumuižas jaunkundzes” Modenas teātrī. „ Ar Allu domājam vienos „failos”, sakrīt mākslas, estētiskās vērtības, nav jāskaidro pamatpatiesības,” saka A. Freibergs. „Otrā intriga bija melnādainā, centrālās lomas dejotāja Serža Deroša pieaicināšana. Ar šodienas mērogiem, mūžīgā „Otello” grimēšana šķiet mazliet butaforiska. Nenoliedzami, Jaunā Rīgas teātra izrādē ar izcilo aktieri Andri Keišu tas paliek otrajā plānā. Pagājušajā sezonā, kad Alvis Hermanis veidoja „Jevgēņiju Oņeginu” „Schaubuehnes” teātrī Berlīnē, viņu „Otello” sākas ar to, ka Dezdemona paņem grima lādīti un ilgi, lēnām grimmē Otello. Spēcīgs paņēmiens ne tikai vizuāli, bet arī jēgas ziņā.”

A. Freibergs „Otello” skatuves telpu veidojis ārkārtīgi lakoniski, neaizēnojot dejotājus. „Tur ir izcili aktierdarbi! Dezdemona – Ieva Rācene, vienkārši izcils Jago lomas atveidotājs Andris Pudāns, manā vērtējumā gada nominācija baletā, nerunājot par pašu Seržu Derošu.

Sigalova ļoti gudri veidojusi horeogrāfiju, izejot no šī cilvēka īpašās vibrācijas, plastikas. Saprotu, ka pēc izrādes bija radikāli pretēji vērtējumi. Kāds ciena klasiskā baleta vērtības, skulpturālu deju, tomēr man šķiet saistošs un iedarbīgs šāds psiholoģiskais balets, kur deja miksējas ar sadzīviskiem elementiem, dramatiskā teātra paņēmieniem.”

Scenogrāfs uzsver, viņa vadmotīvs allaž esot paša iecere, nevis tas, ko „pieprasot” Eiropā, Krievijā vai citur – pat ja radīšanas process izvēršas ne būt ne idillisks vai pat nonāk līdz konfliktam ar režisoru. To būtiski mācīt arī saviem studentiem Mākslas akadēmijas scenogrāfos. „Svarīgākais ir sakārtot jauniešus radīšanai. Saprast, ka skatuves telpā ir svarīga jebkura vieta, jebkurš priekšmets. Viens no studentu uzdevumiem ir izvēlēties kādu necilu priekšmetu, izgudrot tā stāstu. Dvēseļu līmenī tas nozīmē, ka ar savu kafijas krūzi komunicēju kā ar savu mīļu draugu,” stāsta A. Freibergs.

“Šapirova laikā mani uzaicināja taisīt izrādi Maskavas Vahtangova teātrī. Biju tikko sācis strādāt, pavisam svaigs. Savācos, sakārtoju sevi, iegalvoju sev – nu gan man labi jāuztaisa. Visu darīju ar tik pārspīlētu atbildības sajūtu, ka gala rezultātā sapratu, ka pats vairs nepazīstu sevi. Reizēm gatavojam studentus iestājeksāmeniem, bet pēkšņi viņš tur visu absolūti garām nolaiž. Kas notiek? Tā psiholoģiskā puse, vēlēšanās dabūt labu atzīmi dominē. Bet mākslā neko nevar izdarīt tikai ar labiem nodomiem. Jo radoši esi brīvāks, jo labāk. Kādēļ „Seviļas bārddzinis” mūsu operā ir kā labs šampanietis? Jūtams, ka dziedātāji nav samocīti, viņi to dara ar tādu patiku, ka šī enerģija nāk zālē pa visām malām.”

„Jā, varbūt šobrīd šis darbu ritenis iegriezies pat mazliet par strauju,” pasmaida scenogrāfs, uzreiz piebilstot – bet tāda jau teātra daba. „Tas bieži neļauj vadīties no savas iedvesmas vai gribēšanas, diktē ritmu, prasa darba disciplīnu un spēju „savākties”, koncentrēties. Mana profesija ir gana sarežģīta, tomēr – skaista.”

Pašlaik meistara domas jau rosās ap nākamajiem darbiem. Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Maskavas akadēmiskajā muzikālajā teātrī Andrejs Žagars iestudēs „Tanheizeru”, pirmizrāde nākamajā rudenīt, bet makets jānodod pavisam drīz.

Uz nākamo rudeni, kad gaidāma apaļa jubileja, nosprausts vēl viens pamatīgs darbs – radošā veikuma izstādes iekārtošana E. Smiļģa Teātra muzejā. Apjomīgajā izstādē iecerēts atskatīties uz A. Freiberga mūža devumu. Fotogrāfijas, vismaz desmit atjaunoti izrāžu scenogrāfijas maketi, tostarp gan „pats sākums” – 1969. gadā Liepājas teātrī iestudētā Māras Ķimeles diplomdarba, Tenesija Viljamsa „Stikla zvērnīca”, kuras nosacītā jeb stilizētā scenogrāfija, kas tā laika iluzorā teātra kontekstā bija revolucionāra, gan darbi no “ļoti skaistā un nozīmīgā” laikā Jaunatnes teātrī kopā ar Ādolfu Šapiro, vesela sērija no darbiem Itālijā, Maskavā, Lietuvā, Igaunijā, un, visbeidzot, „elitārais, ļoti atbildīgais” darbs Latvijas Nacionālajā operā. Scenogrāfs atzīst, pat ja šāda izstāde prasot vairāk darba nekā vienas izrādes izveidošana, vēlme paskatīties uz padarīto ir pārāk vilinoša.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.