Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
22. septembris, 2016
Drukāt

Andris Skuja atkal gatavs uzlūgt dāmas

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Andris Skuja

Lai šajā rudenī iepriecinātu daudzas Latvijas sieviešu sirdis, pirmoreiz kopā sanākuši vairāki pazīstami un šarmanti kungi – skatītāju un klausītāju iemīļoti skatuves mākslinieki: Guntis Skrastiņš, Artis Robežnieks, Žoržs Siksna, Dainis Porgants un Raivo Stašāns. Kopīgi radītā koncertprogrammā, kas šajā rudenī apceļos Latviju, viņi izdziedās skaistākās estrādes dziesmas. Pēc ilgāka klusuma brīža kopā ar dziedoņiem un aktieriem uz skatuves atgriežas arī vīrišķīgās balss īpašnieks, mūziķis, ārstniecisko dēļu terapijas speciālists un astrologs Andris Skuja. Koncerta pirmizrāde – 23. septembrī, Smiltenē.

Zemā balss, kas paliek atmiņā, bērnībā skolota kādreizējās 3. mūzikas skolas korī, bet muzikālā izjūta trenēta, apgūstot gan klavieres, gan klarneti un akordeonu. “Esmu viens no tiem, kuri laikā, kamēr citi puikas laukā spēlēja futbolu, cīnījās ar klavieru taustiņiem,” smaida Andris. “Bijām eksperimentāla paraugskola ar mūzikas novirzienu. Kopā ar kori izbraukājām vai visu Padomju Savienību, sniedzot paraugstundas un ierādot citiem ungāra Zoltāna Kodeli izveidoto nošu sistēmu. Toreiz bērniem neļāva mētāties apkārt, strādājām pamatīgi.”

Ar pūtēju orķestra estrādes nodaļas diplomu kabatā Andris Skuja kā armijas orķestra trompetists un estrādes grupas dalībnieks savulaik izsoļojis cauri padomju armijai Kaļiņingradas apgabalā un Rīgā. Viņš atzīst – dienests esot nācis tikai par labu. “Man patika tas laiks. Ne tikai bija iespēja muzicēt kopā ar izcilajiem Ļeņingradas Lundstrēma džeza orķestra mūziķiem un spēlēt nopietnā simfodžeza orķestrī, bet reizē arī iemācīties disciplinēt sevi, rīkoties grūtos apstākļos. Tādas lietas vīrietim noder. Esmu no tiem, kas atbalsta obligātā militārā dienesta ieviešanu Latvijā. Uzstājoties pasākumos, nevilšus ienāk prātā doma – vienam vai otram jaunajam cilvēkam nenāktu par ļaunu nodienēt sešus vai deviņus mēnešus Latvijas armijā. Domāju, daudzas sievietes tikai priecātos, ja viņu vīriešiem būtu iemācīta atbildība un pašorganizētība, bet armijā šīs lietas ir ikdiena. Ne mazāk svarīgi – tāds vīrietis spētu arī aizstāvēt savu ģimeni, ja būtu tāda vajadzība,” spriež mūziķis.

Savulaik, strādājot Rīgas koncertu apvienībā 80. gadu beigās, Andris izveidojis “divu cilvēku orķestri” kopā ar Andri Losevu, vēlāk – pianistu Dmitriju Pahno. “Bijām tādi pirmie Padomju Savienībā. Nācās pašam dziedāt un izmantot bungmašīnu, ko aizņēmos no drauga, grupas “Odis” dziedātāja Arņa Medņa. Sākumā par mums smējās, bet tad paklusām nāca mācīties, kā tas tiek darīts. Mēs veicām ierakstus un sniedzām koncertus. Par sapelnīto naudu iegādājāmies paši savu bungmašīnu – toreiz jauna žiguļa vērtībā. Cilvēki stāvēja rindā pie toreiz slavenā “Mednieku bāra”, lai tiktu iekšā. Tolaik Rīgas mūziķi noteica toni visā Padomju Savienībā, tagad diemžēl šo līmeni esam zaudējuši. Mums joprojām ir lieliski mūziķi, tomēr vajadzētu salikt pareizos akcentus – mūzikas kvalitātei, nevis skandālam medijos jābūt priekšplānā, lai neiznāk tā, ka par mūziķi pirmoreiz uzzināt, kad viņš vēlas pārstāvēt Latviju Eirovīzijā.”

Plašāks klausītāju loks dziedātāju un dziesmu autoru Andri Skuju iepazina pēkšņi, kad 90. gadu sākumā Latvijas Radio studijā nejauši ievēroja toreizējās Rīgas koncertu apvienības mūziķa dziesmas ierakstu. Tas kā mūziķu vizītkarte bija paredzēts tikai Rīgas restorānu pasākumu rīkotāju ausīm, tomēr, pateicoties aptaujai “Vecais ratiņš”, dziesmas “Gaidi mani Ventas krastā” un “Liec pie lūpām kausu” ieguva milzu popularitāti, bet Andris Skuja kādā rītā vienkārši “pamodās slavens”.

No džeza šlāgera žanrā? Andris pavīpsnā, sakot: “Pie mums ir izveidojusies birku sistēma – pops, roks un pārējie. Cilvēki neuzticas paši savām ausīm, bet klausās tajā, ko viņiem iestāsta. Mūziku nedrīkst tā šķirot. Viss ir tajā, kādā līmenī ir izpildījums un attieksme. Pēc savas pieredzes varu teikt – vissarežģītākās ir vienkāršās triju nošu dziesmiņas. Lai tādas nodziedātu “nepliekani”, vajadzīga augstākā meistarība, kamēr tehniski sarežģīto var iemācīties ātrāk vai vēlāk. To pašu “Pie Dzintara jūras” vajag prast nodziedāt tā, lai pašam nav kauns un klausītājs zālē nejustu kaut kādu “lētumu”. Man ir svarīgi, lai dziesma spēj radīt noskaņu. Ir sarežģītas, harmoniski smagas dziesmas, bet gadās – tās aiziet cilvēkam “garām”. Un reizē pavisam vienkāršā dziesmā ir uzrunājošs moments. Man patīk, ja dziesmā ir notikums.”

Andris Skuja izdevis kopumā septiņus albumus, tomēr jaunākais no tiem – “Rīga, Roma, Londona” – iznāca teju pirms desmit gadiem. Ne vienam vien viņa talanta cienītājam liekot domāt, ka mūziķis pieklusis. Jautāts, vai gaidāmie koncerti uztverama kā atgriešanās uz skatuves, Andris smej, ka prom no mūzikas neesot aizgājis nevienu dienu – notiekot koncerti, mūziķi aicina uzstāties kāzās, ballītēs un dzimšanas dienās. “Vienmēr esmu bijis mūzikā un kaut ko rosījies, iespējams, pēdējā laikā ne tik skaļi. Tu nevari nemitīgi mirgot televīzijas ekrānos un būt radio. Dzīvē ir dažādi periodi, un varbūt ir labi, ka ir savi kāpumi un kritumi, jo tu paspēj izdarīt arī kaut ko citu. Dziļi dvēselē mūzika ir un paliek mans aicinājums. Cik man ļaus laiks un apstākļi, es vēl vēlos kaut ko izdarīt šajā jomā,” smaida dziedonis.

Nav noslēpums, ka muzikāla pieklusuma laikā Andris atradis vēl kādu sirdslietu – jau labu laiku mūziķis ir arī diplomēts astrologs. Interneta laikmetā pēc zvaigžņu ceļu tulka padoma jautājot klienti no visas pasaules. Mūziķis atzīst, nu jau astrologa pieredze uzkrāta tik pamatīga, ka, pat ilgāk parunājot ar cilvēku, viņš to “nolasot” pat bez zvaigžņu pētīšanas. “Ir cilvēki, kuri vienkārši pievelk citus, fascinē citus – parasti tās ir ūdenszīmes. Bet drosmīgie jaunu lietu aizsācēji ir tā dēvētās kardinālās zīmes – Auni, Vēži, Svari un Mežāži – viņi labi jūt cilvēku vajadzības, prot ar tiem runāt. Cilvēki ir sabiedriskas būtnes, un tie, kuri prot uzturēt kontaktus, ir veiksmīgi.”

Mūziķis uzsver – astroloģija esot labs palīgs brīžos, kad jāpieņem lēmumi. Viņš iesaka nebaidīties no astroloģijas un uzsver – tā esot racionāla zinātne, nevis kaut kādas “burvestības”. “Astrologs ir neitrāls cilvēks, kurš veido astroloģisko karti jeb horoskopu, tomēr izvēlēties turpmāko rīcību ir paša cilvēka ziņā. Astrologs ir iespēju ceļrādis. Viņš ir informācijas interpretētājs. Protams, astrologs nav arī dators, kurā ievadītie dati pārvēršas matemātiskā rezultātā. Mūsu galvenā pamatfunkcija ir ļaut jebkurā, vissmagākajā situācijā saskatīt izeju. Būtu muļķīgi, redzot cilvēka kartē kaut ko ļoti sliktu, nebrīdināt par to. Te svarīgākais ir spēt to pasniegt. Ir vārdi, kas cilvēku var sagraut, un tādi, kas var laikus brīdināt. Astrologam ir jābūt atbildīgam par saviem vārdiem.”

Mūziķa koncertus parasti apmeklējot kungi un dāmas līdzīgā skaitā, bet astrologa klientes gan esot teju tikai sievietes. “Aptuveni deviņdesmit procenti,” pasmaida Andris. “Sievietes ir emocionālākas, un saspringtās situācijās viņām ir daudz vairāk domu nekā vīriešiem. Tāpēc ir grūtāk koncentrēties domu jūklī. Viņas labprāt šādā brīdī parunā ar kādu, kas ļauj nomierināt domas un apstāties pie vienas no tām. Vīrieši ir racionālāki, praktiskāki, tomēr arī viņi mēdz nākt pie manis pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas – piemēram, kurā virzienā vest savu biznesu, ja esi atbildīgs par ģimeni un tās nākotni!”

Viņa astrologa praksē Andris novērojis, ka, mainoties paaudzēm, izmainījušās arī cilvēku intereses un vēlmes. “Šobrīd noticis dīvains apvērsums cilvēku prātos. Kādreiz sievietēm pirmajā vietā bija attiecības, mīlestība, bērni un tikai pašās beigās – darbs un karjera. Tagad šis stabiņš ir pagriezies pilnīgi otrādi un tikai pašās sarunas beigās pavīd jautājums par attiecībām. Tāpat arī kungiem – 20, 30 gadus veci puiši mūsdienās vēlas precēties, grib ģimeni, bērnus, bet mūsu dāmas viņus biedē, jo nevēlas nedz bērnus, nedz ģimeni.”

Dažādi izdevumi, interneta lapas ir pilnas horoskopu, dažādu padomu dienai, nedēļai un gadam. Vai mūsu ikdienā jau nav par daudz dažādu veiksmes formulu un maģisku ieteikumu, kas der visiem, bet patiesībā – nevienam? “Kad mācījos astroloģiju, biju viens no tiem, kas par tiem smējās visskaļāk. Pēc tam, strādājot izdevumos, domas nācās mainīt. Ja ir pieprasījums, tad ir piedāvājums, un pieprasījums pēc šādas informācijas ir milzīgs – kā smejies, ja kāds izdevējs vēlas nogremdēt savu žurnālu, pirmais, kas jāizmet, ir astroloģiskās prognozes. Masu horoskopu princips nav nepareizs, vienkārši vienas dienas horoskops tiek sadalīts 12 zīmēm, tāpēc kādam tas strādā, bet citam – ne. Ja vēlamies būt objektīvi, tomēr būtu vēlams veidot individuālo horoskopu.”

Vai arī paša atgriešanās uz skatuves plašākas auditorijas priekšā bijusi zvaigznēs rakstīta? Andris teic – nekas nenotiekot “tāpat vien”. “Pēdējā laikā arvien biežāk sastopu cilvēkus, kuri jautā – kur esmu palicis, kāpēc neesmu dzirdams? Esmu sapratis, ja nāk šāds piedāvājums, tad laikam ir kaut kādi iemesli piedalīties. Esmu pārliecināts, ka ar šā koncerta lielisko kolektīvu – Gunti Skrastiņu, Arti Robežnieku, Žoržu Siksnu, Daini Porgantu un saksofonistu Raivo Stašanu – mans ceļš nav krustojies nejauši. Viņi visi ir cilvēki, kas dzīvē kaut ko ir sasnieguši. Žoržs Siksna jau bija radio un televīzijā tad, kad vēl tikai mācījos skolā. Tolaik uz skatuves nelaida garāmgājējus, bija nopietna atlase. Toreiz pat sapņot nevarēju, ka viņš un es, tāds iesācējs, reiz nokļūsim uz vienas skatuves! Arī Guntis Skrastiņš – labs aktieris, kurš lieliski jūt publiku un prot būt nepārspējami dabisks – tā ir lielā māksla, ko skolā nemāca. Dainis Porgants un viņa savdabīgais humors un lieliskas balss īpašnieks. Latvijā ir maz mūziķu, kas var nospēlēt tādā līmenī kā Raivo Stašāns. Savukārt Artis Robežnieks ir brīnišķīgs dziedošais aktieris, kuram ir ļoti interesants balss tembrs. Varu būt pateicīgs liktenim, ka laiku pa laikam sastopos ar šādiem cilvēkiem – mani šādi cilvēki vienmēr ir interesējuši. Zinu, ka varbūt pēc kāda laika būšu kaut ko mācījies.”

Andris smejas, pirmoreiz uz skatuves kāpšot koncertā, kam īpaši veidots scenārijs (autore Ieva Luika). “Noteikti būs mūsu katra lielākie “hīti” un arī daži pārsteigumi,” atklāj Andris, piebilstot – “Balto čībiņu” (“Liec pie lūpām kausu”) gan šoreiz nebūšot. “Lai viss būtu vēl interesantāk, katrs no mums izpildīs kaut ko tādu, ko nav dziedājis līdz šim. Visu neatklāšu, nebūs interesanti. Prieks, ka mums būs iespēja dziedāt kopā ar visiem dziesmu, kas speciāli uzrakstīta mūsu ansamblim – veltījums daiļajām dāmām. Būsim seši izpildītāji, kuri vienosies kopīgam mērķim – uzrunāt daiļās dāmas visā Latvijā.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+