Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
5. septembris, 2013
Drukāt

Andris Stīpnieks – mednieks kopš četru gadu vecuma

Foto - Ilze Pētersone un no A. Stīpnieka personīgā arhīvaFoto - Ilze Pētersone un no A. Stīpnieka personīgā arhīva

Ja gadījies piedzimt ģimenē, kur vecaistēvs ir aizrautīgs putnu pētnieks un mednieks, gandrīz droši var apgalvot, ka bērnības un pusaudža gados uz brīvdienu rītiem siltā gultiņā nav ko cerēt. 29 gadus vecā Andra Stīpnieka medību pieredze mērāma ceturtdaļgadsimta garumā, pieņemot, ka šodien noder arī četrgadīgā zēna novērojumi.

 

Andra vecaistēvs ir viens no Latvijas izcilākajiem ornitologiem – Jānis Vīksne. Būt kopā ar viņu vienā laivā nozīmē iegūt arī pamatīgas zināšanas par putniem un medībām – Andris šo iespēju ir izmantojis. Vecaistēvs mazdēla prasmi pīļu noteikšanā vērtē par labāku nekā dažam labam profesionālam biologam. Galu galā puika, desmit gadus piedaloties Kaņierī nomedīto ūdensputnu reģistrēšanā, katru sezonu laidis caur savām rokām tūkstoti pīļu. Putnu medības “fizmatos” studējušais Andris atzīst par vislabākajām, viņa ikdienas darbs saistīts ar munīcijas eksportu uzņēmumā “D Dupleks”, kā arī topošo mednieku apmācību.

 

Vīksnes zelta padoms

Vai tu būsi labs mednieks, bieži vien izšķiras tieši bērnībā, jo šajā vecumā gūtie iespaidi un iemaņas nogulst daudz pamatīgāk nekā vēlākos gados, spriež Andris, par paraugu ņemot savu pieredzi. Viņam putnu zināšanu un medību pamatus ielicis vecaistēvs. “Bija gadi, kad medību sezonā netika izlaista neviena nedēļas nogale. Kā brīvdienas, tā uz ezeru,” atceras Andris. Viens no vectēva zelta padomiem neļāvis palikt mājās pat it kā bezcerīgās situācijās. “Tas stāsts ir pamācošs. Tolaik Kaņierī vēl varēja medīt vienu reizi nedēļā – sestdienu vakaros –, bet svētdienas rītā jau devāmies uz Enguri. Man bija apmēram trīspadsmit gadu, agrs rīts, zosu sezona, bet neredz neviena putna. Biju noguris, teicu vectēvam, ka palikšu gultā. Vīksne iebrauc ezerā un pēc kāda laika iznāk krastā ar trim zosīm. Neko jau neteica, man tāpat bija skaidrs: pat ja ezers šķiet tukšs, medīt jāiet.”

Šogad uz pīļu medību atklāšanu kopā ar vecotēvu bijis Engures ezerā – pasākums veiksmīgs, jo ūdens līmenis zemāks, putnu vairāk. It kā vienkārša atziņa – pīlēm jābūt tur, kur ir barība, taču ne visiem medniekiem tas “pielec”.

“Atbrauc uz atklāšanu un skatās – pagājušajā gadā es te šāvu pīles, bet šogad to nav vai ir ļoti maz. Kur visas palikušas? Jāseko līdzi laikam, ja tajā gadā līst, tad lielākajā daļā piejūras ezeru ūdens līmenis ceļas. Pat ar divu dienu lietu pietiek, lai tas paaugstinātos par 20 centimetriem. Peldpīles pārsvarā barojas, iegremdējot ūdenī ķermeņa priekšdaļu. Ja ezera dibenā neko nevar aizsniegt, tās iet ārā vai nu uz jūru, vai blakus esošajiem labības laukiem, kur ir peļķes un graudi,” skaidro Andris.

Medību dīķu saimnieki putnus var piesaistīt, pazeminot ūdens līmeni. Pīļu pievilināšanai der arī piebarošana – uz plostiņa paber graudus un ielaiž to ūdenī, par barotavas vietu var izmantot arī saliņu.

Ilgtermiņā putnu skaitu var palīdzēt vairot, izvietojot mākslīgās ligzdošanas vietas, kurās ļoti labprāt perē vispopulārākais Latvijas medījamais putns – mežapīle. Mākslīgās ligzdas putnus pasargā no Amerikas ūdelēm, lapsām u. c. plēsoņām. Pareizi izgatavotās un izvietotās ligzdvietās mežapīļu ligzdošanas sekmes ir ap 90%, norāda šīs metodes ieviesēji, un viens no aktīvākajiem viņu vidū ir ornitologs Jānis Vīksne. Taču tas nenozīmē, ka pīles tur dzīvos kā piesietas – ligzdošanai piemērots dīķis var būt par dziļu barības ieguvei.

 

Nestāvi kā piemineklis
piiles_12

Andris palaikam dodas medībās arī uz jūru. Latvijā tas nav tik populāri kā Dānijā vai Zviedrijā, kur mednieki cītīgi medī jūras putnus starp šērām. “Iebrauc jūrā ar laivu, pārvelk pāri pelēku brezentu, uzkrāso kaiju mēslu imitāciju un tēlo akmeni. Ar vēja palīdzību pietuvojas baram, rauj paltraku nost un šauj barā, kas ceļas augšā,” kaimiņu pieredzi izklāsta Andris un piebilst, ka mūsu zemē šis paņēmiens neder, jo nav jēgas puskilometra attālumā no krasta tēlot akmeni – putni nav tik dumji. Latviešu medniekam atliek izlikt jūrā māņu pīles, uzvilkt hidrotērpu un niedru vai akmens aizsegā gaidīt, kad uzķersies kāda īstā lidone. Medību izdošanos ietekmē arī vējš. “Ir vējš, pīles lido, jo meklē labāku atrašanās vietu. Vislabāk, ja tas ir mainīgs.” Par interesantākajām Andris nosauc medības no slēpņa, kas iepriekš tiek sagatavots un novietots vietā, kur nav dabisko aizsegu. Slēpņus darina, izmantojot niedres, koku zarus, maskēšanās tīklu.

Jebkurās medībās svarīgs ir arī paša mednieka maskēšanās tērps un cepure, jo putni redz labi. “Mednieks bieži vien iebrauc ezerā, nostājas niedrēs kā piemineklis un domā, ka putni lidos virsū. Pīlei nepatīk objekti, kas izceļas uz dabas fona.” Taču labāk par košu plankumu ezera vidū putni pamana kustīgus objektus. Mednieku raksturīgākā kļūda – sekot ar ķermeni līdzi putna kustībai, tā nododot sevi. “Jāsēž vai jāstāv nekustīgi un jāgaida putns. Būs lemts, atlidos, nebūs – grozīšanās tāpat nelīdzēs.”

Gandrīz pats uz savas ādas sajutis, ko nozīmē medību drošības pārkāpumi. Reiz pie jūras kāds vīrs vairākkārt šāvis uz drauga izliktajām māņpīlēm. Jautāts, vai nav sapratis, ka putni taču nav īsti, mednieks tikai nozūdījies – bet to bija tik daudz!

Andris spriež, ka, mednieku kursos daloties ar savām zināšanām un rosinot interesi par putnu medībām, iespējams, gan nodarījis zaudējumus medījamām pīlēm, gan izglābis arī daudz nemedījamo putnu, ja vien kursanti nopietni likuši aiz auss viņa stāstīto.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+