Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. maijs, 2013
Drukāt

Andris Vilks: Jārokas smadzenēs, nevis zemē


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ar finanšu ministru Andri Vilku sarunājas Voldemārs Krustiņš, Guntars Kļavinskis un Ivars Bušmanis.


V. Krustiņš: – Kaut arī visi jūs uzskata par finansistu, kas nācis no banku aprindām, jūs arī esat zemnieks…

A. Vilks: – Nu jau sen vairs neesmu, tomēr visai daudz savā brīvā laika tur pavadu, darot dažādus fiziskus darbus, palīdzot vecākiem uzturēt un sakopt apkārtni. Vecāki dzīvo Drustu pusē netālu no Gaujas, un māsas ģimene tur nodarbojas ar lauksaimniecību. Mums ir ap 35 hektāru paugurainu tīrumu, vēl arī mežs, krūmāji, pļavas, ūdeņi.

– Deviņdesmitajos gados bijāt Jauno zemnieku kluba vadītājs, bet tagad – divdesmit gadus vēlāk – kā finanšu ministrs Eiropā lemjat par atbalsta piešķiršanu lauksaimniekiem. Vai tas ir cerīgs ceļš – mūsu zemniekiem raudāt, sist pie krūtīm un cerēt, ka kāds no Eiropas kaut ko piemetīs?

– Atceros, kā deviņdesmitajā gadā sākām bez jebkāda atbalsta, ar roku darbu, ļoti smagi. Ja salīdzina šos laikus ar tiem, tad nu jau ir krietni labāk. Ir pat subsīdijas.

Ja mēs nebūtu ES, lauksaimnieki nebūtu ne tik konkurētspējīgi. Tas, par ko dalībvalstis naudas sadalē laikam līdz 2020.gadam vienojušās, arī būs. Pakāpeniski arvien vairāk. Jā, mums salīdzinoši ir mazāk nekā vecajā Eiropā, bet jāsaprot, ka bagātas valstis dalīsies ar nabadzīgākajām tikai pamazām.

– Un kādreiz maksās līdzīgi?

– Diezin vai jebkad panāksim vienādus nosacījumus ar citām ES valstīm, jo tie, kas maksā, nebūs ar mieru maksājumus izlīdzināt pilnībā. Ko mums darīt? Daļa izmaksu ir zemākas, arī darbaspēka izmaksas ir ievērojami zemākas. Mums jāceļ produktivitāte un jāstrādā būs smagāk nekā vidējam Eiropas zemniekam, lai pietuvotos viņu konkurētspējai. Un mums ļoti pietrūkst kooperācijas. Jebkurā jomā mūsu zemnieki kooperējušies mazāk nekā, piemēram, zviedri, dāņi, vācieši, austrieši. Tur būt ārpus kooperācijas nozīmē tikpat kā būt ārpus aprites. Viņi vairāk specializējušies un kooperējušies, tā panākot mazākas produkcijas izmaksas un labākus nosacījumus produkcijas realizācijai, ekspansijai citos tirgos.

Taču mums ir iespējas savas pozīcijas Eiropas un pasaules tirgū uzlabot ar katru gadu. Latvijai un Baltijai ir jāpanāk, ka Eiropā atbalsta līmeni izlīdzina, mūs ceļot uz augšu. Tomēr jāsamierinās, ka nepienāks tā diena, kad Eiropā visus atbalstīs vienādi, lai arī atbalsta izlīdzināšana būs objektīvāka.

– Kas mums jādara, zinot, ka konkurences apstākļi nebūs līdzvērtīgi?

– Jāturpina tāpat kā līdz šim, uzstājīgi skaidrojot ar faktiem Latvijas situāciju Eiropai. Skaitļi parāda, ka mūsu pusē ir taisnība un pozitīva argumentācija. Ka izmaksas (degviela, elektroenerģija, minerālmēsli, tehnika) te ir jau Rietumeiropas līmenī, vienīgi darba samaksa ir neadekvāti zema. Ko lauksaimniekiem darīt? Kooperēties un turēties kopā! Valdība no savas puses darīs visu iespējamo, lai maksājumi mūsu lauksaimniekiem pieaugtu.

– Vai kooperācija valsts līmenī pietiekami tiek atbalstīta?

– Kooperācijai jābalstās uz pašiem zemniekiem. Tikai tad, kad lauksaimniekiem ir vīzija un viņi zina, kā to sasniegt, valsts var palīdzēt. Tā notiek jau tagad – lielākie piena un graudu kooperatīvi ir attīstījušies līdz tādam līmenim, ka to līderi nāk uz Finanšu ministriju, valdības sēdēm, Saeimu un prasa konkrētas lietas. Latviešiem patstāvība ir ļoti svarīga, taču jāiemācās sadarboties, pat ja tas tobrīd liekas neizdevīgi.

Jāģenerē nauda ekonomikā. Kad nonāksim pie pārpalikuma budžeta, dažādās jomās vairāk varēsim ieguldīt naudu. Valstij būtu jāspēlē lielāka loma dažādās lauku atbalsta programmās, tajā skaitā meliorācijai un kooperācijai.

I. Bušmanis: – Budžets jau ir pirmskrīzes līmenī, tomēr no budžeta atkarīgajiem tā vēl nav beigusies.

– Mēs lēnām nākam ārā no krīzes, un budžetā ienākumu ir vairāk. Varam sākt domāt, kurās jomās iedalīt vairāk – ārstiem, ceļiem vai zemniekiem. Vidējā termiņā mēs nonāksim pie sabalansēta budžeta.

– Tas debesmannas gads, kad budžets būs ar pārpalikumu, jūsu plānos atvirzās arvien tālāk nākotnē…

– Jā, reālās vajadzības šo laiku atvirza. Vienīgais, kas ierobežo dažādos akūtos pieprasījumus, ir fiskālās disciplīnas likums. Pēc naudas plūsmas, kā iekasējam nodokļus un kā to tērējam, faktiski sabalansēts budžets jau bija pagājušajā gadā. Pozitīvā ziņa ir tā, ka arī otrajā ceturksnī, tāpat kā pirmajā, budžets pārpildās par četriem pieciem procentiem. Ēnu ekonomika samazinās, jo nodokļu ienākumi pieaug straujāk nekā kopprodukts.

Pie sabalansēta budžeta varētu pietuvoties 2016. gadā. Problēmas rada ne tik daudz pamatbudžets, bet ar valsti un pašvaldībām saistītie uzņēmumi, iestādes, pašvaldības, kas rada budžetam problēmas, kuru apmēru ir grūti prognozēt.

Valstī ekonomika vēl ir nelīdzsvarota. Tagad ir pilnīgi skaidrs: ar kādu ātrumu (starta pozīcijas ir labas un uzņemtais ātrums – arī) attīstīsies Rīga, Jelgava, Ventspils, Valmiera, kas būs virs vidējā izaugsmes rādītāja valstī. Pārējos reģionos izvēle ir krietni mazāka, galvenokārt balstīta uz mežrūpniecību un lauksaimniecību, mazākām ražotnēm citās jomās. Te nu valsts palīdzība būs vajadzīga, jo paši izrāvienu nespēs nodrošināt.

Pie tik mainīgas ārējās vides Latvijai kā mazai valstij jābūt ļoti elastīgai un jāizmanto katra sniegtā iespēja ārējos tirgos. Plānoto nedrīkst iecirst uz pieciem vai desmit gadiem, bet elastīgi jārevidē, ja mainās nosacījumi, paveras jaunas iespējas citās jomās.

V. Krustiņš: – “Liepājas metalurgs” tagad noguļas plāniem priekšā. Tas jums kā eksāmens.

– Tā ir liela sāpe, kas varētu koriģēt plānus. Valstij nevajadzētu kļūt par akcionāru privātā uzņēmumā nozarē, kurai nav stabilu un izprotamu eksistēšanas nosacījumu. Izejvielu nav, produkciju izved. Ja tiktu godprātīgi un efektīvi pārvaldīts, “Metalurgs” tomēr varētu pastāvēt par spīti tam, ka daudz kur Eiropā, pasaulē aizveras metālu ražotnes. Arī vācu “ThyssenKrupp” šogad slēdza divas rūpnīcas. Tomēr nekur uzņēmums nav bijis tik slikti pārvaldīts kā “Liepājas metalurgs” – vai tā būtu indiešu kompānija “ArcelorMittal” Beļģijā, Francijā un Luksemburgā vai “U.S. Steel” Slovākijā. Tur akcionāri paši daudz veica, pretojoties krīzes problēmām, un tikai tad ir lūguši reaģēt valstij, piemēram, kā Slovākijā.

Valsts līdzdalība “Metalurgā” tuvākajos gados varētu paņemt nost pārāk daudz līdzekļu, ko mums vajag novirzīt gan pensiju indeksācijai, gan algu palielināšanai skolotājiem, gan zemnieku atbalstam, ceļu būvei un remontam. Maksātnespēja “Metalurgam” ir tuvu, ja akcionāri šonedēļ neieskaitīs kontā naudu.

I. Bušmanis: – Vai britu “Stemcor ” nav gatavs ieguldīt?

– Ja uzņēmums tiek glābts no akcionāru puses, tad ieslēdzas tālākā ķēdīte. Ļoti ceru, ka privātie akcionāri pārņems no valsts esošo daļu.

Cik daudz privāto uzņēmumu pārcieta krīzi un paši spēja noturēties! Un jau pārsnieguši pirmskrīzes līmeni. Lai kā saprastu Liepājas problēmas, nedrīkst pieļaut, ka to dēļ cieš pārējie valstī. Jau tā ministriju pieprasījumi astoņas reizes pārsniedz to, ko reāli no budžeta nākamgad varam atvēlēt.

V. Krustiņš: – Nacionālais attīstības plāns uzturēja valsts ambīcijas, kamēr bija Krieviņa kungs. Tagad tās sāk nobālēt. Pazaudējāt lāga cilvēku Krieviņu…

– Pieņemtais NAP ir labākais instruments, kāds jebkad ir bijis, jo turpmāko gadu budžeta investīcijas un ES fondu izmantošanu pieskaņosim tam. Gribētu sekot šim plānam, bet nevaru pateikt, vai pirmie soļi izdosies. Jāsaprot, ka NAP ambīcijas ir lielākas, nekā varam atļauties. Ja ne Eiropā, ne Latvijā tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā nebūs krīzes, tad ļoti ticams, ka šo plānu izdosies īstenot.

Protams, negatīvi vērtēju, ka Krieviņa kungs ir prom no valsts pārvaldes, jo visi “lāga cilvēki” atrod labāk apmaksātus darbus. Kaut arī darbinieku skaitu pārvaldē samazina, nav politiskas vēlmes risināt algas jautājumus. Saeimas deputāti drīkst palielināt algas, valdība – nedrīkst.

Visas algas sabiedriskajā sektorā ir piesaistītas Ministru prezidenta algai pa ķēdīti uz leju, kas nedod iespēju radīt motivāciju valsts pārvaldes darbiniekiem.

I. Bušmanis: – Arī par jums pērn vairākkārt izskanēja runas, ka, smagāko darbu padarījis, esat gatavs atdot portfeli.

– Esmu misijā palīdzēt Valdim Dombrovskim un Latvijai. Atzīšos, neesmu tik turīgs, lai ilgstoši būtu šajā amatā.

V. Krustiņš: – Jaunā kontroliere Krūmiņa saka – atkal parādījušās bombongas un kūkas. Arī dārgāki telefoni. Tā vajag motivēt?

– Jā, valsts pārvaldē problēma ir atalgojums un motivācija, bet tā nedrīkst rīkoties. Pasākumiem pirkt tortes un dārgus telefonus – to pat privātajā biznesā pārdomā, vai atmaksājas atļauties. Iestāžu vadītājiem ir jāatbild par šādiem pirkumiem.

Salīdzinājumā ar pirmskrīzes laiku valsts pārvaldē darbinieku skaits sarucis par trešdaļu. Un vēl to varētu samazināt.

Mans piedāvājums: esošā finansējuma ietvaros ministrijās un to iestādēs būtu jārada motivācijas sistēma, vienlaikus samazinot nodarbināto skaitu. Izzustu nosacītās vakances un paliktu spējīgākie ierēdņi. Domāju, ka vēl par 10 – 20% šādi varētu samazināt pārvaldi. Darba apjoms pieaugtu, bet lielāka būtu arī motivācija un darba samaksa. Privātais bizness tam visu laiku iet cauri.

– Sociāla vienlīdzība nav iespējama. Tas pat KNAB ir skaidrs. Tomēr katra politiskā partija rāda, kā to sasniegt.

– Arī pirms krīzes bija nesabalansēti atšķirīgi ienākumi, taču pēc dziļās krīzes to skaidrāk saskatām. Lielākie pārmetumi no Pasaules bankas, no Eiropas Komisijas te, Latvijā, ir par sabiedrības noslāņošanos un pieaugušo ienākumu nevienlīdzību. Finanšu ministrijai ir pilnīgi skaidra vīzija: nākamgad jāstrādā pie ienākumu nevienlīdzības samazināšanas. “Vienotība” to atbalsta, ceru, ka pārējās partijas arī atbalstīs.

Pirmais solis, pateicoties sociālo partneru un uzņēmēju atsaucībai, ir minimālās algas celšana no 200 uz 225 latiem. Otrs: cilvēkiem ar minimālo algu jāpaceļ neapliekamais minimums no 45 uz 84 latiem. Pārējiem neapliekamais minimums būtu mazāks – jo lielāka alga, jo mazāks, bet 45 lati paliks. Arī atbalstu apgādājamiem gribam pacelt no 70 uz 98 latiem.

I. Bušmanis: – Kāpēc tādas neapaļas summas?

– Gatavojamies eiro ieviešanai. Tikai latos tās tādas, eiro tās būs apaļas. Neapliekamais minimums 120 eiro, bet atbalsts par apgādājamiem – 140 eiro. Šo ideju nedrīkstētu “norakt”, aizbildinoties ar jebkādiem iemesliem. Saku to, jo arī tas ir saistīts ar nodokļu mazināšanu, lielākas neto algas saņemšanu.

Veidojot budžetu, visiem kopā ir nopietni jāpārvērtē, vai varam atļauties mazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli par diviem procentpunktiem katru nākamo gadu. Tā kopumā valsts trīs gados neieņemtu nodokļos ap 170 miljoniem latu.

– Tātad jūs revidējat koalīcijas iepriekšējo solījumu?

– Domāju, ka ir vērts pārdomāt par lēzenāku pakāpenisku IIN samazināšanu, pa vienam procentpunktam ejot uz 20%, bet palīdzēt cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem, palielināt nodarbinātību un mazināt pelēko ekonomiku. Par to, ka tik strauji gatavojamies mazināt IIN – no 25 uz 20%, bet maz darot ienākumu nevienlīdzības mazināšanā, mums galvu mazgā Eiropas Komisija, Pasaules banka, SVF un citi. Arī paši jūtamies diskomfortā, ka mūsu pašu cilvēki, it īpaši reģionos, vēl nav sajutuši izeju no krīzes, kaut gan ekonomikā daudzās jomās esam jau virs krīzes līmeņa, arī lielai daļai uzņēmumu rādītāji ir labi.

G. Kļavinskis: – Pie kādas algas šis viena procentpunkta iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājums līdzsvarotos ar neapliekamā minimuma palielinājumu?

– Te var katrs parēķināt. Mūsu piedāvājumā ieguvums ir visiem. Kad modelējām situāciju, zināma robežšķirtne bija ap 400 latu, pie kura neapliekamais minimums paliek 45 lati. Piemēram, ģimene ar diviem bērniem ar šādu bruto algu abiem strādājošajiem, samazinot IIN par 1% un saņemot lielāku neapliekamo minimumu un atvieglojumos par apgādājamiem, gada laikā papildus iegūtu 186 latus. Ģimene ar tādiem pašiem ienākumiem, bet bez bērniem, attiecīgi 77 latus. Savukārt, ja tām pašām ģimenēm tiek mazināts IIN par 2%, bet neapliekamais minimums un atvieglojumi paliek nemainīgi, gada laikā iegūtu attiecīgi 149 latus un 113 latus. Ģimenei ar diviem bērniem un 880 latu algu neto algas pieaugums praktiski identisks abos variantos, ap 245 latu ieguvums gadā. Mazo algu saņēmēju ģimenēm (ap 225 – 300 lati) ar bērniem ieguvums ir 300 – 750 latu gadā.

Galarezultātā iegūst visi, jo nav tādas kategorijas, kurai nākamgad nepalielināsies neto ienākumi, samazinot nodokli.

Bet es tiešām vēlētos, kaut mēs varu izdarīt abas lietas vienlaicīgi, gan strauji mazināt IIN, gan palīdzēt iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem un ģimenēm ar bērniem. Ja ministrijas un iestādes apturētu savas tēriņu ambīcijas, algu pieaugumu pieprasījumus, to varētu izdarīt.

I. Bušmanis: – Tie paši, kas mazgā galvu, ierosina pārlikt nodokļu slogu no trūcīgajiem uz tā sauktajiem bagātnieku nodokļiem – akcīzi un nekustamā īpašuma nodokli. Taču Latvijā nekustamais īpašums lielākoties nav bagātības pazīme. Te gaidāmas izmaiņas?

– Tas, kas ir spēkā, arī paliks spēkā. Nav gaidāmas kādas izmaiņas, un arī pašvaldības nemēģina iekasēt vairāk, kaut gan varētu. It īpaši no graustiem un neapkoptām platībām.

V. Krustiņš: – Kas Latvijā ir ekonomiskā doma? Ošlejs? Kehris? Un kurus viedokļus jūs respektējat, pirms pieņemt lēmumu?

– Lasu daudz, ieklausos gan vietējos, gan ārpus Latvijas. Man nav tādas konkrētas autoritātes. Mijiedarbojoties ar daudziem, cenšos atrast labāko pielietojumu. Nav tādas gatavas receptes, ko no kāda paņemt – lielākoties risinājumi rodas viedokļu sinerģijā. Skatos, kā līdzīgas idejas īstenojas citur pasaulē. Daudzie argumenti kopā salīmējas manā galvā, un tā veidojas mans redzējums.

– Kāds ir jūsu redzējums par Latvijas attīstību?

– Latvija un Baltijas valstis pirmo reizi ir priekšā Eiropas Savienības attīstības ciklam. Jo liela daļa Eiropas valstu vēl tikai ies cauri visām konsolidācijas likstām, kam esam izgājuši cauri. Tām ekonomikas saraušanās turpināsies un vēl ir neskaidrība, kā labāk stimulēt ekonomiku. Tās ir valsts aparāta un izdevumu mazināšanas priekšā un apjukumā streiku priekšā. Mēs jau esam tam izgājuši un tagad varam tikai augt.

Tagad galvenais – prast atrast labākās augšanas zāles un noticēt sev. Svarīgi, nevis kā uzņēmumi apmierinās iekšējo patēriņu, bet gan kā tie pratīs iziet ārpasaulē. Jo ir ierobežotas iespējas izplesties uz iekšu.

V. Krustiņš: – Bankas palīdzēs?

– Bankas ir atvērušās, it īpaši tiem, kas spēj iziet ārējos tirgos. Mani nodarbina jautājums, kā Latvija var izmantot šo unikālo iespēju, lai kļūtu par lielāku tiltu un globālu spēlētāju. Jo tagad mūsos ieklausās un respektē. Sākot no ASV kongresmeņiem un beidzot ar Itālijas, Portugāles un citu valstu valdības locekļiem. Mēs varam kļūt lielāki nekā ir mūsu cilvēku un ekonomikas īpatsvars pasaulē. Mums paveras iespējas sadarboties ar Azerbaidžānu, Turkmenistānu, Afganistānu, Ziemeļāfriku un daudzām citām tālākām valstīm un reģioniem. Jāiet līdzīgs ceļš kā Singapūrai un Holandei. Kur tagad brauc Nīderlandes ministri? Uz Latīņameriku un Āziju. Arī mans Zviedrijas kolēģis šomēnes veselu nedēļu nodzīvoja Āfrikā. Zviedri saprot, ka Eiropas tirgus nepaplašināsies.

Mēs pārāk ilgi jutāmies komfortabli ar šeit iepumpēto banku naudu.

I. Bušmanis: – Viensētnieki?

– Jā, un iedomājieties – pēkšņi jākļūst par holandiešiem. Viņi – maza tauta, bet jau 16., 17. gadsimtā saprata, ka jāpārdod preces pasaulē.

Kā mums pārdot savas preces un savas zināšanas? Krīzes pieredzi mums vajag kapitalizēt drosmes indeksā, un tas jāsaliek kopā ar zināšanu indeksu. Kā latvietis var kļūt globāls? Ar izglītības reformu. Ar darba ražīguma kāpināšanu. Ja to izmantosim, tad mums būs gribētais izrāviens.

V. Krustiņš: – Taupīt nav vērts!

– Piemēram, Japānā bankās ir zemas un pat negatīvas likmes, cilvēki mājās tur skaidru naudu lielos apjomos. Absurds. Bet jāsaprot, ka laiki, kad no depozītiem varēja pelnīt naudu, ir pagājuši, tā nauda jāiegulda ekonomikā. Privātajiem un valstij jāvērtē, kādos projektos Latvijā labāk ieguldīt naudu. Piemēram, ceļu programmā jāizdomā, kā privāto naudu var ilgstoši ieguldīt, neņemot budžeta naudu. Vai pensiju fondos, piemēram, lai nebūtu jāpērk vairumā ārvalstu parādzīmes, kur procentu likmes ir krītošas un ienesīgums zems.

G. Kļavinskis: – Tā kā Eiropā izaugsme nav vērojama, vai ekonomikas stiprināšanai eiro vērtību pret pārējām varētu samazināt?

– Domāju, ka tas politiski nav iespējams. Vācija un Holande ļoti labi konkurē pie esošā kursa. Tas nav izkustināms. Kursa maiņa beigtos ar pamatīgām konvulsijām ES.

V. Krustiņš: – Kas mūs sagaida tuvākajos gados?

– Galvenais – lai nebūtu negatīvu pārsteigumu ar energoresursu cenām. Naftas cenas uzdzīve pasaulē ir beigusies, ASV un Kanādā notiek apjomīga degslānekļa gāzes iegūšana. Daudz ko dabūs pārdomāt gan “Gazprom”, gan citi lielie gāzes eksportētāji – viņi būs spiesti samazināt cenu, jo krīze piespiedusi Eiropu tērēt mazāk gan elektrību, gan gāzi.

Pārtikai pieprasījums aug visur, kur ir siltie reģioni, straujš iedzīvotāju skaita pieaugums un dinamiska ekonomikas attīstība. Pārējos reģionos tās cenas ir pārāk lielas jau tagad iepretim patēriņa iespējām.

Cilvēkiem parādījusies iespēja iepirkties internetā, kas dzen izmisumā veikalniekus Japānā, ASV un daudz kur citur, mainot iepirkšanās paradumus un ietaupot daudz naudas. Iedomājieties: ja Latvijā desmitkāršotos iepirkšanās internetā – lētāk un ērtāk – kas notiktu ar veikaliem? Kad cenas būs eiro, pircēji tās viegli varēs salīdzināt un redzēt, cik mēs esam līdz šim pārmaksājuši par daudzām lietām.

Cilvēki tēriņos ir kļuvuši daudz pragmatiskāki, uzmanīgāki. Ir sagaidāms, ka algu pieaugums pēc eiro ieviešanas būs lielāks, nekā lēšam, jo esam vienotā Eiropas darba tirgū un ekonomikā ir izaugsme. Domāju, ka dabiskā inflācija tuvākajos gados būs divi trīs procenti, ja nebūs negaidīta lēciena ekonomikā, algās, patēriņā. Iepriekšējā situācija neatkārtosies – nespēju iedomāties, kam šeit jānotiek, lai cenas augtu neadekvāti. Esam samērā lēnas izaugsmes priekšā, kas tomēr būs divas vai trīs reizes straujāka nekā vidēji Eiropā.

Mums ir daudz bagātību vairāk nekā kilometru dziļumā – arī dzelzsrūda. Taču mums nevajadzētu rakties un bojāt ainavu. Mums vajag strādāt ar savām smadzenēm, pelnīt ar savām zināšanām. Jārokas smadzenēs, nevis zemē. Mums ir jāpieliek vairāk pūļu nekā tajās valstīs, kurām ir resursi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+