Animācija – latviešu spēcīgākais kino produkts 0
Pretēji dažu profesionāļu uzskatam, ka animācija nemaz nav kino, paradoksālā situācija Latvijā ir, ka tieši animācija, nevis, piemēram, pilnmetrāžas spēlfilmas, kas vidējam skatītājam asociējas ar jēdzienu “latviešu kino”, ir mūsu spēcīgākais kino produkts starptautiskajā apritē, lai gan saņem vien salīdzinoši nelielu valsts piešķirtā finansējuma daļu.
Lielajā Kristapā varēs redzēt 17 filmas, no tām balvām nominētas 12. Leļļu, plastilīna, aplikācijas, zīmētā tehnikā radītās filmas atklāj Latvijas animācijas scēnas īpatnības gan tēmu ziņā, gan milzu atšķirības mākslinieciskajās kvalitātēs.
Būtībā visas festivāla animācijas filmas iedalāmas divās daļās, izvērtējot, kādu mērķauditoriju autori centušies uzrunāt – bērnu/ģimenes vai pieaugušo. No pirmajām jāizceļ studijā Atom Art tapusī Kā Lupatiņi mazgājas un studijā Rija veidotā Joka pēc alfabēts pašiem mazākajiem, kas bērnus uzrunājošā, neviltoti sirsnīgā veidā aicina kā rotaļājoties apgūt vēl neizzināto pasauli. Oriģinālā aplikāciju tehnikas dizaina filmiņa par mazgāšanos ir tikai pirmā no vairākām sērijām ciklā Lupatiņi, savukārt Renāra Kaupera lipīgi popsīgā melodija apliecina, ka alfabēta mācīšanās var nesagādāt galvassāpes.
Lieliska ir iespēja redzēt tikko pirmizrādi piedzīvojušo Nila Skapāna (nu jau animācijas vecmeistara) filmu Es gribu redzēt rūķīšus, kas krāsaini fantastiskā veidā stāsta par kādas neredzīgas meitenes pasauli; programmā ir arī iemīļotā animācijas zīmola Avārijas brigādes jaunie piedzīvojumi. Savukārt viena no Latvijas animācijas pamatlicējiem Roze Stiebra pēc pazīstamas amerikāņu zvēru pasakas motīviem izveidojusi filmu Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu.
Festivāls piedāvā noskatīties vienu no vērienīgākajiem pēdējā laika sasniegumiem pilnmetrāžas animācijā – igauņu un latviešu kopprodukcijā tapušo Lote un Mēnessakmens noslēpums, kas ir turpinājums jau milzu fanu pulku guvušajai filmai Lote no Izgudrotāju ciema (2007).
No pieaugušo auditorijai veidotajām filmām noteikti vērts redzēt talantīgā gleznotāja un animācijas režisora Kārļa Vītola darbu Aptumsums, kas risina režisoram tuvās mīta un seksualitātes tēmas un jau demonstrēts Anesī – pasaules prestižākajā animācijas festivālā. Savukārt no Kannu festivāla konkursa nāk Jurģa Krāsona groteskā, latviešu mentalitāti atspoguļojošā filma Norīt krupi, kas izrādīta jau 46 festivālos. Spilgta debija ir Reiņa Pētersona Ursus – ogles tehnikā zīmēts poētisks darbs, kas jau iekļauts pasaules prestižāko īsfilmu festivālu programmās.
Festivāla animācijas programmu daudzveidīgu dara arī 3D datorgrafikā veidotā Pasaules izpostīšana, kas risina jautājumus par laika un cilvēka uztveres būtību; gleznieciskā, eksotisku motīvu pilnā Sieviete un vējš, kas tapusi, sadarbojoties gleznotājai Patrīcijai Brektei un režisorei Aijai Bley, kā arī Pētera Novika fantasmagoriskā impresija Skatu meklētājs. Secinājums viens: animācijā mums bagātīgā pārpilnībā ir tas, ko skatītājs tik sen un ar mainīgām sekmēm meklē spēlfilmu ražā – pilns žanru, tehniku un noskaņu spektrs, kur ikviens var atrast tieši savu filmu.
