Viedokļi
Komentāri

Anita Bormane: Par kultūru un cīsiņiem 16


Anita Bormane
Anita Bormane
Foto – Anda Krauze

Daudzviet līdz galējībai institucionalizēti pārmetumi – piemēram, par zemiem mērķiem, neesošām stratēģijām, kvalitātes kritēriju trūkumu. Šī ir daļa no nesen publiskotajiem Valsts kontroles (VK) secinājumiem par Kultūras ministrijas (KM) rīcības efektivitāti tās pārvaldībā esošo valsts kapitālsabiedrību pārraudzībā. Runa ir par septiņiem teātriem, “Latvijas koncertiem”, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, “Kremerata Baltica”, Liepājas simfonisko orķestri, Nacionālo operu un baletu, Akadēmisko kori “Latvija”, Rīgas cirku. “Nav pamata uzskatīt, ka profesionālajai teātra un mūzikas jomai būtu piešķirams izņēmuma statuss, domājot par efektīvu, lietderīgu un gudru nodokļu maksātāju naudas izlietojumu,” uzsvērusi valsts kontroliere Elita Krūmiņa.

No revīzijas ziņojuma “Kāda ir valsts loma profesionālā teātra un mūzikas mākslas jomā” gan vispirms top skaidrs, ka Valsts kontroles izpratnē mūzikas vai teātra darbu radīšana nav pilnīgi nekas atšķirīgs no cīsiņu vai mašīnu riepu ražošanas. Diemžēl objektīvas analīzes vietā kārtējo reizi tiek sniegta birokrātijas paraugstunda.

Var daļēji piekrist VK, piemēram, par KM pieprasītajām atskaitēm un papīru kalniem, reizēm necaurspīdīgo dotāciju aprēķināšanas sistēmu, kas dažādām institūcijām atšķiras (lai gan arī šeit jāņem vērā katras no tām specifika, kas mūzikā un teātrī atšķiras), un citiem aspektiem – arī nevienlīdzīgo konkurenci starp valstisko un nevalstisko sektoru, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonda finansējuma saņemšanā. Taču visā ziņojumā VK uzstājīgi lieto jēdzienu “komercdarbība”, piemērojot to kultūras kapitālsabiedrībām un ignorējot kultūras īpašo specifiku. Kaut vai apstākli, ka kultūras institūcijām peļņa nav primārais mērķis – lai gan lielu daļu darbībai nepieciešamā finansējuma tās nopelna pašas –, bet gan sabiedriskais labums un izcilība. VK it kā daudz runā par sabiedrības interesēm, tomēr nav neviena vārda par šiem nozīmīgajiem aspektiem – laikam taču tāpēc, ka tos nevar izmērīt gramos vai kilogramos un iespiest formalizētu standartu un finanšu atskaišu formās.

Tiek pārmests, ka Kultūras ministrija pēc būtības nevērtē teātru un koncertorganizāciju sniegto pakalpojumu kvalitāti, tomēr ir rādītāji, kas par to vēsta paši par sevi – piemēram, augošais pārdoto biļešu apjoms, profesionālās mākslas pieejamības pieaugums reģionos, vidējā kultūras patēriņa pieaugums, kurā, pēc EURO-STAT datiem, Latvija ir trešajā vietā Eiropā. Nekas no tā netiek uzskatīts kā arguments, toties VK uztraucas, ka neesot skaidrs “kas ir kvalitātes standarts attiecīgajā mākslas žanrā” un “kāds vēlamais kvalitātes līmenis kapitālsabiedrībām ir jānodrošina”.

Saprotot, ka šī situācija ir kā runga ar diviem galiem, vismaz diskutējams liekas KM uzstādījums, ka kapitālsabiedrību juridiskais statuss ir labākā valsts iesaistes forma profesionālās teātra un mūzikas mākslas jomā. Veidojas absurda situācija – organizācijas, kuru galvenais mērķis ir sabiedriskais labums (šajā gadījumā – plaša profesionālās mākslas pieejamība, jaunrades attīstība, starptautiskā atpazīstamība), pēc jēgas un uzdevumiem tiek pielīdzinātas kapitālsabiedrībām ar milzu apgrozījumu un pilnīgi atšķirīgiem mērķiem. Jāatceras, ka tieši KM savulaik bija tā, kas kultūras institūcijas skubināja pāriet šajā statusā ar argumentu, ka tad varēs pelnīt un nodarboties ar saimniecisko darbību. Realitātē gan aina tik rožaina nav, jo visa peļņa gada beigās jāieskaita atpakaļ valsts kasē, un tas atkal ir absurds. Piemēram, teātri ir kapitālsabiedrības, no kurām prasa peļņu, bet vienlaikus jāraugās, lai visa peļņa nav jāatdod valstij un var ieguldīt jaunās izrādēs… Piemēram, Igaunijā šajā ziņā pastāv cita kārtība – teātri un koncertorganizācijas darbību veic kā fondi.

Valsts kontroles ziņojumā runāts par kvalitātes kritēriju neesamību, aprēķinot dotāciju teātriem un koncertorganizācijām – izņēmums esot vienīgi teātri, kur, piešķirot finansējumu, tiek ņemts vērā nomināciju skaits “Spēlmaņu naktij”. Taču ieteikums koncertorganizācijām, aprēķinot dotāciju, ņemt vērā, piemēram, nominācijas Lielajai mūzikas balvai liekas praksē neizpildāms, ņemot vērā lielo konkurenci uz šo balvu un to, ka ik gadu daudzi izcili notikumi, piemēram, kamermūzikā, paliek zem svītras.

LA.lv