Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

Anita Leiškalne: nav labāka drauga un lielāka ienaidnieka par sevi pašu

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Mana pārliecība ir, ka dzīves scenārijā viss atkarīgs no sievietes. Gan tas, kāds vīrietis viņai ir blakus, gan kādi bērni izaug, ar ko viņa apprecas, kādi cilvēki ir līdzās. Tā ir sievietes atbildība un mana zemes mātes pārliecība, – uzskata Rīgas Brīvostas pārvaldes Sabiedrisko attiecību departamenta direktore ANITA LEIŠKALNE.


 

Man patīk apzīmējums “zemes māte”, tikai tas skan pārāk smagnēji Anitai, jo viņa pēc sava ārējā veidola un iekšējās pasaules ir tik jauneklīgi dzirkstoša un viegla. Radies iespaids, ka Anita ar savu dzīvesbiedru Kārli Leiškalnu ir pāris, kas prot pārvērst dzīvi par svētkiem un vienmēr pamanās nonākt uzmanības centrā.

– Tas ir maldīgs uzskats, ka esam mūžīgie ballētāji. Varbūt vienīgi, ja mēs kaut kur aizejam, tiekam pamanīti. Patiesībā es vislabāk jūtos savās mājās, un, ja ir jāiziet sabiedrībā, to uztveru kā zobu sāpes. Dzīve līdz šim bijusi tik intensīva, ka labsajūtu gūstu, paliekot mājās, arī vienatnē, – atzīst Anita.

Viņa apprecējās ar Kārli zaļā jaunībā – astoņpadsmit gados. Vasarā pabeidza vidusskolu, iestājās Latvijas Universitātē un Ziemassvētkos jau svinēja kāzas.

– Mamma negribēja, ka es precos ar Kārli. Viņš tolaik strādāja krogā, un mammai tā nešķita nopietna nodarbošanās. Viņai bija citi plāni – vēlējās, lai meitai līdzās būtu stabilāks cilvēks. Toreiz atļāvos nepaklausīt mammai. Man tajā laikā šķita, ka visu par dzīvi zinu. Jau no mazotnes biju ļoti patstāvīga. Mēs dzīvojām Babītē, un, kad vajadzēja sākt skolas gaitas Majoru pamatskolā, mamma 1. septembrī mani turp aizveda, parādot – te ir vilciens, te – stacija, te – upe, un pēc tam es uz skolu braucu viena pati. Šajos laikos tas šķiet neiespējami. Man bija stingra mamma. Ja kārojās ko nopirkt, naudu nācās pelnīt pašai. Jau kopš septiņu gadu vecuma vasarā strādāju, Jūrmalā pārdodot kvasu, saldējumu, limonādi. Atceros, ka staigāju pa vilcieniem, klaigādama – kam saldējumu? Ar Kārli iepazināmies, pateicoties viņa sliktajai redzes atmiņai. Viņš mani sajauca ar kādu citu meiteni, un tas izrādījās liktenīgi. Tālāk viss raisījās lēni un dabiski. Es vispār dzīvē neesmu plānotāja. Viss notiek spontāni, bet katram ir savs veids, kā dzīvot. Kopdzīves laikā esmu sapratusi vienu – nav labāka drauga un lielāka ienaidnieka, kāds esi pats sev. Neviens nevar izdarīt tev sliktāk vai labāk, kā vien pats. Tāpēc nevajag vainot otru. Šādu pārliecību esmu guvusi savos 55 gados. Un, dzīvojot ar tādu sapratni, atrisinās visas lietas, psiholoģiski nokrīt viss liekais. Tomēr neesmu vēl tikusi galā ar savu lielo atbildības izjūtu un lieku satraukšanos. Lielākoties tas ir par tīriem sīkumiem. Kad gaidāmi ciemiņi, satraucos, vai pagūšu pagatavot cienastu laikā, vai man tas izdosies, vai garšos un pietiks visiem viesiem, – atzīst Anita.

Pavaicāju, kā viņa domā, vai dzīvē vairāk pievelkas pretēja pola cilvēki vai vienādie?

– Mēs ar Kārli neesam pretēji poli. Drīzāk vienādi. Es jau kopš jaunības sapratu, ka otrs cilvēks nav mans īpašums, viņš man nepieder. Kārļa privātās lietas nekad neesmu pārbaudījusi un pa tām okšķerējusi. Taču mēs strīdamies nemitīgi un par visparastākajiem niekiem. Ja risināmas kādas būtiskas lietas, mēs reaģējam adekvāti. Bet sīkumi var izsist no līdzsvara. Kārlis prot mani izprovocēt. Domāju – šoreiz noturēšos, būšu gudrāka, bet nesanāk. No tā kādreiz var arī nogurt. Saprotu, ka strīdēties nav jēgas, bet tas notiek. Ir bijis pat tā, ka es ar Kārli nesarunājos divus mēnešus.

Vai Anita atceras, par ko pēdējo reizi strīdējās ar vīru?

– Nē, to es neatceros. Reizēm viņš pasaka kādu asāku vārdu, kas mani aizskar. Kārlim patīk uzspiest savu gribu – tagad darīsim tā, bet es negribu, un viņam to grūti saprast, taču es arī nepiekāpjos. Ceļojumos, kad ir lielāka kompānija, viņš visiem grib diktēt savus noteikumus – iesim tur, ēdīsim tur. Bet ko lai dara, viņš pēc horoskopa ir Lauva, kura noteikumiem jāpakļaujas. Bieži vien mīļā miera labad tā arī notiek. Mūsu sadzīvē es daudz ko pati esmu uzņēmusies risināt, bet Kārlis ir iemanījies būt galvenais. Kad cēlām māju, viņš deleģēja mani tikties ar arhitektu, projektētāju, risināt visus jautājumus, bet, kad nams tapa gatavs, teica – mēs to uzcēlām. Mēs katrs esam ar savu raksturu, saviem tarakāniem, un vēl aizvien 37 gadu kopdzīves garumā domājam, kurš mūsu ģimenē ir galvenais. Visticamāk, ka mūža laikā to arī nenoskaidrosim, – prāto Anita.

Taču parunāsim par Kārļa plusiem, kas tad Anitu pie vīra tik ilgi piesaista.

– Protams, ka plusu ir vairāk nekā mīnusu. Kārlis ir asprātīgs, interesants, talantīgs, atraktīvs, humora pilns, viņam piemīt intelekts un zināšanas. Vīrs ir kompānijas dvēsele. Lielās lietās mums ir viss kārtībā, traucē tikai sīkumi, kas bendē dzīvi. Reizēm Kārlis var būt ass pret bērniem, bet, ja viņiem būs nepieciešams atbalsts, darīs visu, ko vien varēs, un stāvēs par savējiem kā klints, – pārliecinoši noteic Anita.

Leiškalni ir izaudzinājuši četrus bērnus – dēlu un trīs meitas. Vaicāju Anitai, vai tagad, kad bērni izauguši, nav tāds kā tukšās ligzdas sindroms?

– Dēls vēl pagaidām dzīvo kopā ar mums. Nedēļas nogalēs ierodas meitas ar bērniem un savām otrajām pusēm. Cenšos neizjust tukšās ligzdas sindromu. Bet bija viens periods, kad sāpēja sirds par to, ka mājās nav ierastās rosības. Taču jādzīvo tālāk, nav ko “ņuņņāties”, jālaiž bērni vaļā. Gadās jau arī, kad bērniem ir savi pasākumi un viņi pie mums nevar atbraukt. Tādas brīvdienas man izvēršas nedaudz skumjas. Patiesībā bērni ir tie, kas uzlādē un apliecina īsteno dzīves jēgu. Raugos un priecājos, kā manu meitu bērnu tēvi ņemas ar saviem mazuļiem. Vanno, maina autiņbiksītes, pabaro no pudelītes, sagaida atraudziņu. Agrāk jau vīrieši tik daudz nepiedalījās bērnu audzināšanā, bet to gan laikam meitas pārņēmušas no manis, ka mājas saimniece un pavarda uguns sargātāja ir sieviete. Es pirmo reizi kā īsta saimniece sajutos, kad mēs pārcēlāmies dzīvot uz Abavciema “Bļodām”. Tad es reāli izjutu, kas ir laime. Tagad gan domāju, kā to visu varēju paveikt. Pēc mēneša pasaulē nāca dvīņi. Tolaik pie mums vēl nebija sākusies autiņbiksīšu ēra. Atceros, ka vannasistaba mūžīgi bija pilna ar marles autiņiem. Kāds paziņa no Amerikas atveda vienu pamperu, ko es kā suvenīru novietoju sekcijā aiz stikla. Kārlis uzskatīja – ja dzīvo laukos, tad jākļūst par īstiem lauciniekiem – jātur govis, cūkas. Iemācījos slaukt govis, kopu cūkas, gatavoju desas, sviestu, sieru, biezpienu. Man katru dienu nācās gatavot ēdienu pieciem večiem, kuri veica celtniecības darbus. Pie mums nepārtraukti brauca ciemiņi, kuri man bija jāuzņem. Kārlis strādāja Rīgā, tālab lielākoties man ar bērniem un lopu saimi nācās tikt galā vienai pašai. Taču jutos laimīga, jo beidzot mums bija sava māja, lielais saimes galds, un es guvu to lielisko mājas sajūtu, pēc kuras vienmēr ilgojos. “Bļodās” nodzīvojām četrus gadus, tad sapratām, ka bērniem nepieciešama socializācija, laba izglītība. Man arī gribējās sevi realizēt, jo zināju – neesmu ne dumjāka, ne sliktāka par citām. Saņēmu piedāvājumu strādāt Latvijas Pirmajā komercradio, gādājot par finanšu un reklāmas jomu. Sākumā pat nesapratu, kā var pārdot ēteru, bet meklēju, mācījos, līdz tā lieta aizgāja. Zinu, ka varu pieņemt jebkurus apstākļus, ja tas nepieciešams. Man tikai nedrīkst uzspiest noteikumus, piemēram, tagad tu sēdēsi mājās. Ja pati to nolemju, varu darīt. Tagad prātoju, ja būtu agrākie laiki, varētu doties pensijā, – spriež Anita.

Un ko enerģiskā Leiškalnes kundze tad darītu?

– Vispirms es atpūstos un tad domātu, ko darīt tālāk. Kārlis nesen kļuva par pilntiesīgu pensionāru, bet tāpat jau aktīvi rosās, darbojas kā konsultants. Paziņa jau smējās – kā tik šarmantai sievietei var būt līdzās pensionārs, – nosmaida Anita.

Sarunas laikā viņa vairākkārt uzsver savus 55 gadus, taču patiesībā Anita savu dzimšanas dienu svinēs tikai rīt – 24. augustā. Saprotu, ka no saviem dzīves gadiem viņa nevairās, bet vēlos uzzināt, kā iespējams tik satriecoši labi izskatīties. Saku – tu jau noteikti sēdi uz mūžīgās diētas un pārtiec tikai no salātu lapām.

– Es neciešu salātlapas. Man garšo gaļa, speķis, bet nākas tomēr sekot savam svaram. Katru rītu mēs ar Kārli uzkāpjam uz svariem. Ja mani rezultāts apmierina, tad es tajā dienā atļaujos arī speķa maizi. Ja ne, tad atturos no tās. Kārlis jau vispār pirms gada šķīrās no gandrīz 20 kilogramiem. Sporta zāli es neapmeklēju, toties mēs ar Kārli daudz staigājam pa mežiem. Mēs ejot varam arī klusēt, jo ko tur daudz runāt, atkal varam sastrīdēties. Mani vecāki izšķīrās, kad biju tikai gadiņu veca. Mani izaudzināja audžutēvs, kuru visi mīļi dēvēja par Čabulīti. Taču es fiziski izjutu, ka man trūkst īstā tēva klātbūtnes, un tas raisīja kompleksus, ka man nav pilnvērtīgas ģimenes. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es reizēm neatļaujos pacelt asti un lepni aiziet, jo saprotu, cik svarīga ģimenes sajūta. Šī mana bērnības, ja tā var teikt, trauma palīdz arī vieglāk tikt pāri attiecību krīzēm. Runājot par sevis kopšanu, tas ir darbs, jo pats no sevis nekas nenotiek. Esmu gana daudz strādājusi, lai tagad varētu veltīt laiku arī sev. Vēlu sāku rūpēties par sevi, neesmu perfekcioniste, nekrītu ģībonī, ja nolupusi nagu laka. Tagad divas reizes mēnesī apmeklēju kosmetologu, regulāri ar Kārli dodamies uz pirti un pēc tam izpeldamies jūrā. Man svarīgi ir dzīvot savā komforta zonā. Un vēl jau ir dažādi spoguļi. Vislabākais atrodas mana darba tualetes telpās, jo tur valda kliedēta gaisma, – nosmaida Anita.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+