Anita Meldere: žests un saule 0
Anitas Melderes gleznu izstāde “Ekspresijas. Abstraktā glezniecība” līdz 10. jūlijam Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā .
Sekojot laipnajam ielūgumam, tālais brauciens uz Rotko mākslas centra pavasara sezonas izstāžu atklāšanām aprīļa nogalē tiešām izvērtās par pavasara un mākslas atkalatnākšanas svinību dienu. Vispirms jau pats Rotko centrs gada laikā piedzīvojis pozitīvas un pamatīgas pārmaiņas. Kad nu jau aizvadīts atklāšanas brīžu stress, sajūtams, ka laiks centra radošajai komandai devis iespēju labāk sakārtot gan Pētera Martinsona ekspozīciju, gan izšķirties par nežēlīgas atlases principa ieviešanu Latgales reģiona mākslas dienu izstādes “Vai nu ir, vai nav” ekspozīcijā (par to liecina arī striktais izstādes nosaukums). Rūpīgi iekārtota ir visu mīlētā daugavpilieša Leonīda Baulina (1945 – 2002) skiču un zīmējumu izstāde “Variācijas”, visi daudzie darbi perfekti ierāmēti pavisam jaunos rāmjos.
Anitas Melderes retrospekcijas izstādei “Ekspresijas. Abstraktā glezniecība” šeit vienkārši bija jābūt, viņai noteikti pienākas vieta līdzās Markam Rotko! Ikviens mākslinieks būtu priecīgs par plašajām darbu eksponēšanas iespējām Marka Rotko centrā un aprīkojumu (gaismas, audiovizuālās iekārtas), par centra pretimnākšanu, mobili sagatavojot un nodrukājot izstādes katalogu, par darbu ar sabiedrību, organizējot mākslinieka meistarklases…
Brīvais un gleznieciskais žests
Anita Meldere savai abstrakciju ekspozīcijai atlasījusi vairāk nekā 30 eļļas un akrila darbu, arī akvareļus, kuri tapuši no 1994. līdz 2011. gadam. Pēdējo gadu izstādes (divas ar nosaukumu “Reālas lietas” Bauskā šā gada sākumā) liecina par viņas atkalinteresi par materiālāku pasauli. Kaut arī tam nav nozīmes. Jo abstrakcija ‒ tā ir brīvība, un Anitas Melderes abstrakcija ir otas un žesta brīvība. Šīs vērtības ieaužas arī viņas jaunākajos akvareļos kopā ar tik reālām lietām kā smalkas sieviešu kurpītes, koķetu sieviešu portretiem, maigām puķēm. Var tikai apbrīnot gleznotājas atbrīvotību, nekaunīgi trāpīgu otas uzlicienu un eleganci. No nekā uz kaut ko! Es taču to varu! Anitas brīvais un gleznieciskais žests, manuprāt, ir viņas mākslas apskaužamākā vērtība. Un tad izzūd robežas ‒ abstrakcija, ekspresija vai realitāte. Skatītājs vienkārši ļaujas otas raksta valdzinājumam. Protams, arī krāsa viņai ir nozīmīgs faktors – kā jūtu šifrs. A. Melderes gleznās tā var būt gan vienkārši paņemta no paletes ‒ tīra spektra krāsa (liels risks! ‒ pat maksimālā koncentrācijā dzeltens, sarkans, zils), gan smalki niansēta, noskaņota tonalitāte – te maigi un gaiši pelēkais, te mazliet sudraba pigmenta, te kaut kur trāpīgi iesviests punkts (obligātais centrs)… Arī abstrakcijās instinktīvi kaut kur tuvumā sajūtama ainavas klātbūtne ‒ plāni, spriegums, mainība. Iedvesmošanās no “mākoņu seksa”, “pērkonu dzimšanas”. To visu saliek kopā mākslinieces ota (skatītāju tā uzrunā vispirms), tās kaligrāfija, meistarība, atbrīvotība, talants.
No “saulrietu pasaules”
Liekas, ka zinu, kad tā pēkšņi “uzsprāga” Anitas Melderes talants. To varēja pabāzt un piebeigt zem rozentāļu skolas reālisma pamatīgo studiju smaguma. Ja vien 1965. gadā, kad šajā skolā par pedagogiem pārsvarā strādāja mākslinieces un mākslinieki – bijušie Otrā pasaules kara dalībnieki –, Anitas klases vasaras praksi Kazdangā neparedzēti nenovadītu elegantais un virtuozais gleznotājs bohēmists Jānis Osis (1926 – 1991). Vēl līdz šai dienai atceros vasaras prakses darbu skati uz grīdas patumšajā Mākslas akadēmijas aulā. Anitas izcilo meiteņu klase (divas Helēnas ‒ Davidova-Heinrihsone un Svilāne-Kuzmina, Rudīte Sala-Dreimane, Teiksma Kondrāte-Feldberga, Maija Bērziņa) toreiz bija izkārtojušas savu studiju klājumu, un tie satrieca visu skolu. Neparedzēti gaiši, ekspresīvi un nesamocīti kartoni bez centīgā, pelēcīgā un obligātā reālisma. Tagad liekas ‒ pat bez traktoriem, obligātajiem priekšplāniem un citiem plāniem, ko mums visiem bija iedzinusi skolas stingrā programma.
Anita pati kaut kur ironiski izteikusies, ka viņa nāk no “saulrietu pasaules”: sauli kā ekspresīvas glezniecības pamatu pamatu viņai pratis laimīgi ierādīt seniors Jānis Osis. Ieejot Rotko centra zālēs, ieraugu bildi ar nosaukumu “Saules gulta” (2005), un uzjundī atmiņas… Saule, gaisma, kustība, laimīgas satikšanās un Anitas gleznas ‒ tas viss ir mūsu. Glezna kā pašvērtība, dārgums, kuru ar visu ķermeni, prātu un jūtām, paļaujoties tikai uz sevi, rada talantīgs cilvēks.
Esmu gandrīz vai pārliecināta, ka daudzi skaudībā vēro Anitas Melderes varēšanu, drosmi un pārliecību. Ja šodien stāvi liela, balta audekla priekšā – pēc ikdienas, pēc nelaimēm, pēc pārguruma, kā jau visiem – tad bez šīs mobilizēšanās un drosmes nevar. Nav vērts sākt.
