Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
30. janvāris, 2013
Drukāt

Anna Volcīte: Ja man būtu daudz naudas, labprāt to izdalītu

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Anna Volcīte no Alūksnes novada Alsviķu pagasta “Miezīšiem” “Latvijas Avīzes” vēstuļu konkursā “Sieviete Latvijai 2012” ir laureāte nominācijā “Par ģimenes stiprināšanu”.

 

Anna ir izaudzinājusi sešus bērnus un nu tur kopā lielo dzimtu ar četrpadsmit mazbērniem un pieciem mazmazbērniem. “Miezīšu” mājās pajumti rod gan radi, gan arī reizēm gluži sveši cilvēki, ja kādā dzīves samezglojuma brīdī ir noilgojušies pēc sirsnības. Kopš bērnu dienām Anniņa ir liela dziedātāja. Viņas joprojām dzidrais soprāns skan gan korī “Brūklenājs”, gan “Ezerlāsē”.

 

– Dzīvojat kalna galā skaistā vietā. Vai esat vietējā?

– Esmu te dzimusi, skolā gājusi un visu mūžu strādājusi. Pirmais darbs bija Strautiņu skolā par saimnieces palīdzi. Sovhoza laikā mani pierunāja strādāt kadru daļā. Esmu bijusi gan pastniece, gan Strautiņu pasta nodaļas priekšniece. Esmu viesojusies katrā mājā gan jubilejās, gan bērēs. Visi Alsviķu pagasta cilvēki pazīst mani un es viņus. Reizēm smejos, ka varētu visu pagastu salaist naidā, ja vien būtu izpaudusi, ko katrs uzticējis. Bet esmu mācējusi turēt mēli aiz zobiem. Man visi cilvēki ir labi un visi mani mīl. Neviens mani par Annu nav saucis, tikai par Anniņu.

– Jā, kāpēc esat tāda laba?

– Tāpēc, ka mani vecāki bija labestīgi, abi nākuši no lielu zemnieku ģimenēm, lielām mājām ar daudz brāļiem un māsām.

Kad vecāki apprecējās, viņi gan nedzīvoja nevienā no lielajām mājām. Un labi, ka tā, jo mamma bija aizsargos, un mēs būtu izsūtīti. Bet, mazajā būdiņā dzīvojot, naidnieku nebija. Mājiņa bija ļoti skaistā vietā, augstā kalnā, ko dēvēja vai nu par Lielo kalnu, vai Torņa kalnu.

Jo līdz Otrajam pasaules karam tur bija skatu tornis, no kura skaidrā laikā ar neapbruņotu aci varējis Rīgas Pēterbaznīcas gaili redzēt. Mājiņas divās istabās un virtuvītē dzīvojām tēvs, māte, mēs, četri bērni un kādi veci cilvēki, kam ziemā nebija kur palikt. Lai gan bijām mazi, māsai tikai trīs mēneši, tēvu iesauca vācu armijā. Bet viņš no Jelgavas kaujām atbēga pats un vēl atveda līdzi piecus vīrus. Šo māju – “Miezīšus” – nopirkām kopā ar manu otro vīru. Tagad šeit dzīvo mans vidējais dēls ar ģimeni, mana otrā vīra mamma un viens krietns un kārtīgs cilvēks no senioru kora “Brūklenājs”. Viņš ir represētais ar vāju dzirdi. Mājās viņam saplēsa labu dzirdes aparātu, viņš apvainojās un atnāca šeit dzīvot. “Vai tu mani ārā nedzīsi?” jautāja. Nedzīšu. Arī vīra mātes brālis pie mums ir dzīvojis, kad kļuva vecs. Vīra māsas arī kādu laiku. Viena, kad izšķīrās, otra, kad gaterī pirkstu nozāģēja. Tādi mēs esam, ņemam visus pretim. (Smejas.) Visiem pietiek vietas un ko ēst, jo man vienmēr ir bijusi saimniecība. Gotiņas, vistas, sivēni, aitas, truši… Tagad gan saimniecību esmu samazinājusi.

– Bet kas tā par skatuvi aiz saimniecības ēkas?

– To, kad vīrs vēl bija dzīvs, uzcēla. Vasarā mūsu plašajai saimei ir daudz vārda un dzimšanas dienu. Esmu tā, kas uztur sakarus ar visiem – gan pirmā, gan otrā vīra radiem. Kad kādam iet grūti, zina, kur atrodas “Miezīšu” mājas. Pati esmu stipra, bet vēl aizvien nevaru pārdzīvot otrā vīra nāvi. Viņš nomira pirms četriem gadiem, bet vēl aizvien sāp. Bija brīnišķīgs cilvēks, vienmēr sapratāmies, visu vienmēr sarunājām. Ar pirmo vīru nodzīvoju desmit gadus, taču viņam patika visas sievietes. Tur nekā nevarēja darīt, un izšķīrāmies. Ar viņu man ir divas meitas.

Vecākā 21 gada vecumā gāja bojā autokatastrofā. Palika mazdēls, kuram tagad 34 gadi. Viņam tikko piedzima meitiņa – mans piektais mazmazbērns. Savulaik Zilākalna Marta esot izzīlējusi, ka tā notiks, bet meita mums neko neteica. Tikai pēc viņas nāves uzzinājām, ka reiz ar draudzenēm bijušas pie gaišreģes.

Ar otro vīru Vili man ir četri bērni un pret manām meitām no pirmā vīra viņš izturējās kā pret saviem bērniem. Vilis bija brīnišķīgs cilvēks. Es viena pati tik daudz bērnu nebūtu izaudzinājusi.

– Kā viņu sastapāt?

– Dejoju deju kolektīvā un Vilis nāca spēlēt. Prata spēlēt akordeonu, klavieres, cītaru, saksofonu. Es tolaik biju pasta priekšniece Strautiņos. Viņš – būvdarbu vadītājs. Ar izcilību beidzis celtniecības skolu. Vilis bija manas māsas klasesbiedrs, biju jau dzirdējusi, ka ir gudrs un labs. Sākumā gan bija kautrīgs. Sarunājāmies pa telefonu.

16. jūnijā Alsviķos bija bērnības svētki, un Vilis bija aizbraucis tur spēlēt. No rīta biju jau agri piecēlusies, jo man ir saimniecība. Logs vaļā, un viņš iekāpj pa logu, ovālais spogulis pie sienas nolīgojas vien. (Smejas.) Jautāju – kā tevi suns nerēja?

– Un ko viņš atbildēja?

– Viņu jau nekad suņi nerēja. Pat niknajiem viņš bija draugs. Apgūlās uz kušetes un teica – nekur es neiešu! No tās dienas palika pie manis dzīvot. 28. septembrī apprecējāmies, nodzērām kāzas. Vīram bija noteikums – vēlos piecus bērnus! Es saku – labi, kas tad tur! Nākamā gada augustā piedzima mūsu pirmais dēls. Man tolaik jau bija 30 gadu un 42, kad piedzima pastarītis.

Būtu bijis vēl bērniņš, taču nomira mans vecākais brālis, un no pārdzīvojumiem… tad būtu bijuši pieci, kā viņš kāzu dienā vēlējās. Vīrs ļoti mīlēja bērnus. Atceros, kad pirmais puika saslima ar vējbakām, vīrs stāvēja pie viņa gultiņas un raudāja puikam līdzi.

– Kā bērnus audzinājāt?

– Viens vai divi bērni – tie ir lutekļi. Bet daudzus bērnus gribēdams neizlutināsi, jo nevari viņu kaprīzes piepildīt. Es uzskatu, ka vieglāk ir audzināt kuplāku bērnu pulciņu. Jau Kārlis Ulmanis teica – vienu bērnu par māti, otru – par tēvu, trešo – par valsti. Savus bērnus radinājām pie darba, jo līdz piecu gadu vecumam mazajiem patīk strādāt, tikai jārosina. Uz dārzu ravēt, malku sakrāmēt, sanest mājā. 90. gados man bija desmit slaucamas govis. Arī visi dēli prot slaukt govis. Puikas brauca vīram līdzi, redzēja celtniecības darbus. Priecājos, ka esmu visiem bērniem sagādājusi kur dzīvot. Izstrādājām mežu, nauda bija. Pēc tam nesacīs, ka mamma viņus atstājusi mežā zem eglītes. (Smejas.)

– Ko varat ieteikt, kas tad ir laimīgas kopdzīves pamats?

– Galvenais – abiem jāsaprotas. Mums ar otro vīru nav bijis nekādu konfliktu, nekādu strīdu. Viņš spēlēja ansamblī. Ballēs sākumā padejojām. Tad viņš teica: zini, mincīt, man gribas spēlēt! Nu taču ej! – es viņam saku. Es jau zinu, ka tu malā nesēdēsi, viņš vēl noteica. Un tā arī vienmēr bija – es izdejojos, viņš spēlēja un abi priecīgi braucām mājās. Viņš mani atbalstīja, kad pārslimoju ļaunu slimību. Vīrs tolaik mācījās augstskolā Rīgā, katru dienu brauca pie manis uz slimnīcu. Un es izturēju. Vēl mūs vienoja dziedāšana korī, dziedājām arī mājās visos ģimenes svētkos. Re, kur dziesmu klades ar 300 dziesmām, ir arī pirktās dziesmu grāmatas. Un visas dziesmas zinu, jo vīrs spēlēja un dziedāja.

Arī naudas lietās mums bija saskaņa. Nekad to neesam krājuši. Ar vīru smējāmies, ka laiku maiņās un banku krahos mums nekā nav bijis ko zaudēt un par ko skumt. Par naudu nekad neesmu priecājusies, jo nauda ir viens riebīgs, netīrs papīrs. Un cilvēkiem ir šausmīga skaudība, ja tev tās ir vairāk. Ja man būtu daudz naudas, labprāt to izdalītu.

Atstātu tik, cik vajag, lai esi paēdis, apģērbies. Kopā braucām ekskursijās, uz Dziesmu svētkiem. Kaut visām sievām būtu tādi vīri!

– Sapņi, plāni?

– Kaut tikai būtu laba veselība, tad visa kā ir gana.

 

Viedokļi

Ženija Žagata, Annas Volcītes meitas Ievas vīramāte: “Anniņa ceļas ar ausmu un visu dienu strādā gan mājā, gan kūtī, gan dārzā. Un visus prot iedvesmot ar savu priekšzīmi un sirds siltumu. Bērniem viņa mācījusi saskatīt skaisto dabā, rūpēties vienam par otru, turēt tīru apģērbu un apavus, sakopt istabu, iemācījusi daudz dziesmu. Anniņa prot sagādāt prieku visiem ģimenes locekļiem dzimšanas dienās. Viņa aizvien rūpējas par saviem mazbērniem – atsūta pienu, krējumu, olas, biezpienu, pēc “cūku bērēm” arī dažādus gaļas izstrādājumus, atlicina naudiņu, lai mazbērniem varētu nopirkt siltus zābaciņus.”

 

Ivo Ludvigs, brāļadēls: “Bērnībā bija tik patīkami pie Annas tantes aizbraukt un padzīvoties. “Miezīšos” allaž bija bērnu bars. Kopā dzīvojāmies pa sienaugšām, skrējām uz ezeru peldēties, braucām ar riteņiem… Annas tante rūpējās par visiem. Katram viņai atradās labs vārds, kāda konfekte. Arī, kad viņa pati gāja pie kāda ciemos, bērni vienmēr priecājās: “O! Annas tante būs!” Viņa vienmēr apjautājas, kā klājas. Pie manis Rīgā viņa paliek, kad brauc uz teātriem, pasākumiem. Annas tanti aizvedu arī uz lidostu, kad viņa kopā ar konkursa “Sieviete Latvijai – 2012″ laureātēm brauca uz Briseli. Un pēc tam sagaidīju.”

 

Sarmīte Brīdaka, kora “Brūklenājs” diriģente: “Anniņas dāsnums, mīļums un siltums ir neaprakstāms. Kora dalībnieku jubilejās viņa savā biezajā dzejoļu un izteicienu mapē allaž atrod ko jauku un trāpīgu. Par savu naudu, nevienam nesakot, 8. martā viņa uzaicināja muzikantus mūs apsveikt. Anniņa aicina kori pie sevis uz mājām un uzrīko svētkus. Viņas vīrs savulaik kora sanākšanām izbrūvēja alu. Kora braucienos abi ar vīru bija galvenie dziesmu uzturētāji. Visām dziesmām zināja vārdus. Tagad Anniņa turpina šo tradīciju. Dodoties uz koru skatēm, ņemam sviestmaizes līdzi, bet Anniņa sacep karbonādes un visus pacienā.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+