×
Mobilā versija
Brīdinājums +16.8°C
Janīna, Linda
Otrdiena, 21. augusts, 2018
23. februāris, 2018
Drukāt

Latvieši daudz ko var mācīties no igauņiem. Saruna ar Annu Žīguri (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Anna Žīgure

Tulkotāju un diplomāti Annu Žīguri es iztaujāju Jaundubultos viņas ģimenes mājā, kas atrodas pavisam netālu no jūras. Mūsu tikšanās iemesls bija jauna grāmata, somu vēsturnieka Sepo Zeterberga sarakstītā “Igaunijas vēsture”, ko Anna Žīgure tulkojusi latviski. Grāmata iznākusi īstajā brīdī – neilgi pirms Igaunijas simt gadu jubilejas, ko mūsu kaimiņvalsts svin 24. februārī.

Kā sākās jūsu interese par Igauniju un Somiju?

A. Žīgure: Mans tēvs Jānis Žīgurs no mātes puses ir pa pusei igaunis, dzimis Vīlandē. Tikai 1921. gadā pēc pārcelšanās uz Rīgu jau puikas gados tēvs tā kārtīgi iemācījās runāt latviski. Dzimtā igauņu valoda viņam vēlāk lieti noderēja tulkojot. Starp citu, tēva māsa Hilda Žīgure ir simtgadniece, dzimusi 1918. gada 2. martā, tātad vienā gadā ar Lietuvu, Igauniju un Latviju. Tante, kura visu mūžu strādājusi par aktrisi Leļļu teātrī, joprojām ir moža un vada savas dienas lauku mājās netālu no Gaiziņkalna. Es pati izaugu Jūrmalā, mācījos tepat netālajā Pumpuru vidusskolā. Lai arī pie mums bieži viesojās igauņi – tēva draugi literāti –, igauniski zināju vien dažus vārdus. Un tad 1966. gadā, vasarā pēc vidusskolas beigšanas, manā prātā negaidīti nāca gluži vai no debesīm sūtīta ideja – uz Igauniju, uz seno Tērbatas universitāti, studēt somugru valodas! Un tā, būdama septiņpadsmit gadus veca meitene, viena pati sēdos nakts vilcienā, lai dotos uz Tartu, agrāko Tērbatu. Tur mani laipni uzņēma valodnieks, profesors Pauls Ariste. Viņš bija poliglots, kurš prata arī latviešu valodu. Tā viss sākās.

Klīda leģenda, ka Ariste esot personīgi pazinis bezmaz vai visas igauņu dzimtas.

Tas nu varbūt ir mazliet pārspīlēts. Tomēr, ieklausoties cilvēka valodā, viņš pilnīgi nekļūdīgi spēja pateikt, no kura Igaunijas ciema runātājs nāk. Bet es pēc atgriešanās Latvijā sāku tulkot. Daži darbi pa daļai tapuši pat Jūrmalas vilcienā. Katrs tulkojums ir kā savdabīgs tilts starp divām tautām. Tieši tā esmu uztvērusi savu misiju – būt par latviešu un igauņu, par latviešu un somu tautu tuvinātāju.

Kas tad šajā soma Zeterberga grāmatā ir tik īpašs, ka izvēlējāties tieši to? Jums taču nebūtu grūtības tulkot kādu igauņu autoru!

Izklausās gluži neticami, bet igauņiem pašiem vēl nav tādas koncentrētas, bet reizē visaptverošas un mūsdienīgas savas zemes vēstures grāmatas. Pēc neatkarības atgūšanas igauņu vēsturnieki aizrautīgi ķērās klāt “baltajiem plankumiem” un agrāk aizliegtām tēmām. Savukārt soms Zeterbergs jau vairāk nekā četrus gadu desmitus, vēl dziļos padomju laikos, bija netraucēti pētījis Igaunijas vēsturi. Viņam atlika vien ieskatīties dažos agrāk aizslepenotos arhīvos un uzrakstīt šo patiesi lielisko grāmatu.

“Igaunijas vēstures” latviešu izdevuma priekšvārdā autors raksta: “Bez vēstures zināšanām nevar izprast Igaunijas – un arī nevienas citas valsts – šodienu.” Tagad, kad lielais darbs noslēdzies, vai jūs pati esat labāk izpratusi Igauniju un varbūt arī Latviju?

Igaunijas vēsture ir vienkāršāka nekā Latvijai. It īpaši jau 20. gadsimtā.

Kāpēc?

Nu kaut vai tāpēc, ka Igaunijai pāri negāja Pirmā pasaules kara frontes līnija. Latvijas ģeopolitiskā novietojuma dēļ pie mums fronte nostāvēja divus gadus, sašķeļot zemi uz pusēm, tieši pa likteņupi Daugavu. Igauņu tauta nepiedzīvoja bēgļu gaitas, kas burtiski iztukšoja Kurzemi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc igauņiem izdevās pasludināt savu neatkarību nedaudz agrāk nekā latviešiem. Iespējams, šī kara sekas mēs jūtam vēl šodien, kaut pagājuši jau gandrīz simt gadi. Arī Otrā pasaules kara kaujas Igaunijas teritorijā bija mazāk postošas nekā Latvijā.

Un vēl esmu brīnījusies – kā tas nākas, ka Igaunijā viss ir iesācies mazliet agrāk nekā pie mums. Pirmā avīze, pirmie Dziesmu svētki, neatkarības pasludināšana, atmoda, sava nauda, pāreja uz eiro.

Labi, viņiem daudz kas ir bijis ātrāks nekā pie mums. Bet tas, ka Igaunijā viss ir labāks nekā Latvijā, tas gan ir mīts.

Taisnība. Labs piemērs ir lielā pavasara talka, kuras laikā tiek sakopta nu jau visa Latvija. Šajā ziņā mēs daudzkārt esam pārtrumpojuši igauņus. Un tas ir simboliski – ja varam sanākt kopā talkā, tad varam mobilizēties arī citās jomās. Un tomēr nevar noliegt, ka igauņi pēc neatkarības atgūšanas rīkojušies pragmatiskāk un saprātīgāk nekā mēs. Pa daļai tas noticis, pateicoties visaptverošam somu atbalstam. Kā tagad zināms, slepus īstenotā Somijas valsts palīdzība bijusi mērāma daudzos miljonos. Katrai Igaunijas skolai, pašvaldībai, slimnīcai, valsts iestādei bija savi ”šefi”, sadarbības partneri Somijā.

Būdama vēstniece, arī es, atbildot uz pašu somu iniciatīvu, centos piedāvāt līdzīgas programmas Latvijā. Diemžēl lielas atsaucības nebija, no dažām pašvaldībām saņēmu atrunāšanos – liecieties mierā, mums pašiem savu problēmu pietiek.

Savs iespaids bija arī Somijas televīzijai, ko igauņi varēja skatīties jau padomju gados. Tā nu mūsu ziemeļu kaimiņi izrādījās labāk sagatavoti dzīvei demokrātijas un tirgus saimniecības apstākļos. Protams, savu lomu spēlēja arī igauņu un somu valodas tuvums.

Man bija iespēja pārliecināties, ka jūsu vīrs Juka tīri labi runā latviski. Bet kādā valodā jūs paši sazināties savā starpā?

Kad esam divatā, tad somiski, tā mūsu ģimenē vienkārši ir iegājies. Bet ar manu meitu Juka vairāk runā angliski, ar viņas bērniem – latviski. Dažreiz mājā vienlaikus skan visas trīs valodas.

Latvija un Igaunija ir kaimiņi, bet valodas tik dažādas…

Igauņu valoda nav pat indoeiropiešu valoda kā latviešu, lietuviešu, zviedru, krievu, persiešu vai vācu. Tā pieder pie somugru saimes, un šīs valodas pamatoti uzskata par visai sarežģītām. Vienlaikus gan igauņu, gan somu valoda tiek pieskaitītas pie pasaules skanīgākajām valodām. Abās valodās ir dažas īpatnības. Piemēram, tajās nav vīriešu vai sieviešu dzimtes. Nereti tulkojot gadās tā – grāmatā parādās kāds jauns tēls, piemēram, slimnīcas palātā ienāk ārsts. Veselu lappusi notiek darbība, bet nav iespējams pateikt, vai aprakstītas cilvēks ir vīrietis vai sieviete.

Tad jāņem palīgā konteksts.

Tieši tā! Agrāk vai vēlāk tekstā tiek pieminēts, ka ārsts, kas beigās izrādās “viņa”, sakārto kleitu vai pieglauž garos matus. Un vēl – igauņu valodā nav arī nākotnes, tikai pagātne un tagadne.

Un tomēr tas nav traucējis igauņiem visai pamatīgi domāt par savas zemes nākotni. Iespējams, viņi to pratuši labāk par mums.

Patiesībā mēs daudz ko varam mācīties no igauņiem. Vispirms jau lielāku vienotību, “pleca izjūtu”, prasmi “būt kopā”. Viņi tiešām savā starpā nav tik daudz strīdējušies kā latvieši. Tā ir tauta, kas ne tikai deklarējusi izglītības prioritāti, bet reāli pie tās strādājusi. Skolēnu sekmju pētījumi liecina, ka igauņiem ir gudri un izglītoti jaunieši. Godīgāka politika bez oligarhiem un savtīgām ietekmēm. Igauņu valsts darbinieki nav rausuši kapitālus savās kabatās, bet virzījuši tos savas valsts celtniecībā. Nav brīnums, ka Igaunijā ir lielākas vidējās algas un pensijas nekā pie mums. Un kas varbūt pats svarīgākais šodien – iedzīvotāju skaits ir pārstājis sarukt.

Bet tā nav bijis vienmēr. Nesen manās rokās nonāca literāta Fadeja Bulgarina memuāri. Šis poļu izcelsmes muižnieks dzīvoja Krievijā vienā laikā ar Puškinu. 1807. gadā viņš no Pēterburgas cauri tagadējai Igaunijai, Latvijai ceļo uz Vāciju. Lūk, ko viņš raksta: “Divas stacijas aiz Tērbatas sākas Latišina jeb Lethland, zeme, kurā dzīvo latvieši. Viņi ir simtkārt apķērīgāki, izglītotāki un sabiedriskāki nekā čuhņi un, kas ir interesanti, nekad ar tiem neprecas. Latviešu valoda, kas tuva senajai lietuviešu mēlei, ir daudz maigāka un skanīgāka nekā čuhņiem. Latvieši ir skaista tauta, it īpaši daiļais dzimums, starp kurām ir īstas skaistules.” Tālāk autors apraksta savus vērojumus, ka latvieši dzīvo arī daudz pārticīgāk nekā igauņi jeb, kā toreiz Krievijā teica, čuhņi.

Tomēr manas ģimenes piemērs liecina, ka latvieši radojas arī ar igauņiem. Pati esmu precējusies ar somu, kas mentalitātes ziņā ir visai tuvi igauņiem! Turklāt es īsti neticu, ka cara impērijas laikos, kad starp latviešu un igauņu zemēm nebija robežas, būtu pastāvējusi tik liela atšķirība. Patiesībā arī latvieši tolaik dzīvoja visai pieticīgi. Kas gan varēja gadīties, ka Bulgarinam igauņi šķita nesabiedriski un noslēgti, jo vājāk nekā latvieši runāja krieviski. Savas valodas īpatnību dēļ igauņiem ir grūtāk iemācīties krievu valodu nekā latviešiem.

Tautas raksturu veido ne tikai valoda vai reliģija, bet arī daba un ainava. To lieliski prata atklāt jūsu vectēvs Edvards Virza savos “Straumēnos”. Kā jūs domājat, vai igauņu mentalitāti ir ietekmējis apstāklis, ka viņiem ir salas? Milzīgais Peipusa ezers, kam nevar saskatīt otru krastu! Tas, ka viņiem nav nevienas kārtīgas upes?

Zināma taisnība tajā ir. Igauņu zeme ir krietni skarbāka, liesāka un akmeņaināka nekā Latvijā, tāpēc mūsu lauki ir bagātāki. Daudzi skandināvi, kuri no Igaunijas pirmo reizi iebraukuši Latvijā, man stāstījuši par dīvaino, pat neizskaidrojamo sajūtu, kas viņus pārņemot pēc robežas šķērsošanas. Jā, Igaunija varbūt ir vairāk sakārtota, tomēr Latvijā esot jūtams gandrīz vai neizskaidrojams plašums. Ainava, kurā zāle ir zaļāka un koki augstāki. Pat mūsu mājas viņiem izliekoties lielākas! Pati esmu piedzīvojusi interesantas izjūtas igauņu salās. Kad pirmo reizi devos uz tām, likās – kā nu tas būs, tālu prom no pasaules, apkārt ūdens vien. Neomulīgi! Bet uz salas mani pārņēma neparasta drošības un mājīguma sajūta. Savā ziņā tas noteikti ietekmējis ja ne visu igauņu, tad salinieku raksturu gan. No turienes arī nāk ne tikai viņu šķietamā noslēgtība, bet arī pamatīgums, milzīgā pieķeršanās savai zemei.

Vai igauņiem ir kāda īpaša vēsturiska piemiņas lieta, relikvija, kas saistās ar valsts neatkarību? Kaut kas līdzīgs mūsu “vienīgajai fotogrāfijai”, tautas pārstāvjiem uz Nacionālā teātra skatuves 1918. gada 18. novembrī?

Varbūt par tādu varētu uzskatīt Igaunijas neatkarības manifesta faksimilu. Patiesībā šis uzsaukums vispirms tika iespiests un nolasīts 1918. gada 23. februārī Pērnavā un tikai nākamajā dienā to izplatīja Tallinā. Igauņi veikli izmantoja brīdi, kad pilsētā ieveidojās “bezvaras” situācija. Krievi jau bija aizgājuši, bet vācieši vēl nebija ienākuši. Bet par to visu varat izlasīt jaunajā grāmatā “Igaunijas vēsture”, kas, manuprāt, būs interesanta visplašākajam lasītāju lokam – no skolēnam līdz profesionālam vēsturniekam.

Svarīgākie fakti par Igaunijas valsts dibināšanu:

Igaunija neatkarības pasludināšanai izmantoja brīdi, kad demoralizētā Krievijas armija 1918. gada februāra beigās atkāpās no Igaunijas, bet ķeizariskās Vācijas armija, kas 18. februārī bija sākusi uzbrukumu Vidzemei un Latgalei, Tallinā vēl nebija ienākusi.

 

1918. gada 19. februārī izveido Igaunijas Glābšanas komiteju. Tā sagatavo “Manifestu par neatkarību”, norādot, ka tiek dibināta demokrātiska Igaunijas Republika. Komitejas locekļi bija Konstantīns Koniks, Konstantīns Petss un Jiri Vilms.

 

Igaunijas neatkarības manifestu no teātra “Endla” balkona vispirms 23. februārī nolasīja tautai Pērnavā.

 

24. februārī notika oficiālā neatkarības pasludināšana galvaspilsētā Tallinā. Apjukušie lielinieki tad jau steigā bēga no pilsētas un drūzmējās ostā pie kuģiem, savukārt vācieši vēl tikai virzījās uz Tallinu.

 

Krievijas lieliniekiem aizbēgot, Igaunijas nacionālās karaspēka daļas un Glābšanas komitejas nodibinātā pagaidu valdību ar Konstantīnu Petsu priekšgalā uz dienu pārņēma varu valstī. Tallinas Domkalnā uzvilka Igaunijas karogu.

 

25. februārī Tallinā ienāca vācu armijas daļas, okupējot juridiski jau neatkarīgu valsti. Igaunijas neatkarību vācieši neatzina. Pagaidu valdība nogāja pagrīdē, K. Petsu jūnijā arestēja, neatkarības cīņu turpināja Igaunijas pārstāvji ārzemēs.

 

Iespēja reāli pārņemt varu Igaunijas pagaidu valdībai, ko tobrīd vadīja Jāns Poska, atkal pavērās 11. novembrī, kad ķeizariskā Vācija atzina savu sakāvi Pirmajā pasaules karā.

 

21. novembrī par Igaunijas Republikas karogu oficiāli pieņem zilimelnbalto standartu.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Igauņu pragmatisma piemērs ir arī viņu tomēr samērīgais finansējums tai pašai 100gadei (kaut arī igauņi sūkstās, ka vai nu tik daudz vajadzēja, jo ir tomēr viņiem arī mazas pensijas un, piemēram, tie paši mediķi aizplūst uz Somiju, jo algas Igaunijā mediķiem ir ievērojami zemākas kā Somijā). Pie mums finansējums 100gades kultūras projektiem ir ļoti liels tādai valstij kā Latvija ar visām mūsu daudzajām nenosegtajām vajadzībām, bet par šo naudu realizēto projektu rezultāti pagaidām liek mulst (gan ļoti neveiksmīgais Gaismas Raxtu uzvedums, gan citas redzamas 100gades kultūras izpausmes, piemēram, filma “Namejs”, kas nez kāpēc nemaz neeksistē ierunāta latviski).

  2. Igauņi tiešām ir pragmatiskāki. Bet arī pieticīgāki. Daudz ko spēj paveikt ar mazumiņu. Piemēram, Tallina ir izcila pilsēta, kur pie katras vēsturiskas ēkas ir apraksts, ir uz ielas pie bibliotēkas taka, kur izstāstīta visa valsts vēsture. Ja mums ko tādu sadomās izdarīt, būs projekts projekta galā, valsts un Eiropas naudas vispirms iedvesami, tad izpildījumam un beigās nauda būs iztērēta, bet produkts: lēta, prasta haltūra.
    BET arī viņiem savas problēmas. Daudzi igauņi uzskata, ka viņiem ir pārāk augsti nodokļi. Tāpat ir grūtības saglabāt apdzīvotību reģionos, tiesa, skolas viņi ļoti pragmatiski apvienoja, arī izglītības saturu reformēja.
    Jaunākās paaudzes igauņi sūrojas, ka kultūtelpā ir pārāk daudz vaimanāšanas par pagātni, ka gribētos vairāk dzīvot šodienā un ar skatu rītdienā, tāpat no igauņiem dzirdēts, ka 100gade viņiem līdz brošai. Kad piektdien runāju ar savu igauņu kolēģi un apsveicu valstssvētkos, viņa nopūtās un teica: paldies Dievam, nu, tas būs cauri, pirmdien sāksies normāla dzīve.

  3. Paldies žurnālistam un Žīgures k-dzei par interviju. Es arī pret Igauniju vienmēr esmu izjutis dziļas simpātijas. Veselības stāvokļa dēļ man grūti izturēt tālus braucienus uz ārzemēm, tāpēc šad tad – reizi gadā vai divos, mēdzu aizbraukt uz Igauniju un izbaudīt to īpašo atmosfēru. Tallina arī agrāk bija jūtami eiropeiskāka par Rīgu, un arī tagad tajā var sajusties, ka esi ārzemēs.

  4. Kas atiecas uz Igauņiem? Acīmredzami Anna Žīgure nesaprot vai negrib saprast? Nu palūkojieties vēsturē, līdz 1940.gadam! Latvija bija pirmajā līmenī Eiropā! Export+ import gāja viensolī, kamēr neuzradās Žīdu kompānija no Austrumiem un visu iznīcināja! No 1947. gada tika izstrādāta programma lai Latvijas Tautu “iznīcinātu” un Latvijas vairs nebūtu! Vēl neesi sapratusi, gudriniece, kas tiek ar Tevi, mani un pārejiem darīts. Mēs tieka apzagti, apzagti un patriekti trimdā! Lielāku muļķību neesmu lasījis.Ko labu ir darījuši ‘D.Īvāns, I.Godmanis, V.Birkavs, M.Gailis, Šķēle? Visi viņi ir miljonāri! Un jūs nabaga Anna?

    • Pēc šīs loģikas, ja nebūtu šo personāžu tu būtu miljonārs?
      Tiešām?
      Realitātē praktiski nav cilvēku, kas gribētu strādāt tā, lai būtu miljonāri.
      Bet ir milzīgi daudz ņaudētāji, kam viss ir slikti. Veinīgais ar ko tie nodarbojas – nekā nedarīšana un čīkstēšana!

Draugiem Facebook Twitter Google+