Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. oktobris, 2016
Drukāt

Antitēzes nogurdinātie: Unduska esejas

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Igauņu literatūrzinātnieka un rakstnieka Jāna Unduska esejas nav igauņu izdevuma analogs latviski, jo ievadeseja “Nolādētā dialektika. Ievads nepatīkamajā” rakstīta īpaši izdevniecības “Neputns” izdevumam. Savukārt esejas “Ļeņins kontra Bogdanovs. Domas par Krievijas revolūcijas filozofiskajiem priekšnosacījumiem”, “Sociālistiskā reālisma gaistošā realitāte. Estētika kā reālpolitikas līdzeklis”, “Staļinisma mistiskās un maģiskās zīmes”, “”Juhana Smūla “Poēma Staļinam” savā retoriskajā kontekstā”, “Retoriskie spaidi igauņu historiogrāfijā” Undusks radījis laikā no 1993. līdz 2007. gadam.

Jāteic, ka grāmata mani pārsteidza. Tādā ziņā, ka biju domājis, ka Undusks aplūkojamās parādības beletrizēs vairāk, aizmirsdams, ka autors ir arī zinātnieks, ne tikai rakstnieks. Protams, neizpaliek arī daiļliteratūrai raksturīgie stila ziedi. Taču svarīgāk bijis, piemēram, analītiskāk paraudzīties uz lietām, kas tika uzspiestas PSRS universitātēs autora un arī manā jaunībā – īpaši uz dialektisko materiālismu (jēdzienu izgudroja Genādijs Pļehanovs). Pievilkšu šeit arī vēsturisko materiālismu, kas bija vislielākais uzpotētais tukšziedis, un zinātnisko komunismu, kas bija abu iepriekšminēto “sviestu” sintēze. Undusks: “Arī es universitātē mācījos dialektiku, lasīju Marksu, Engelsu un vēl dažus citus – Hēgeli gan laikam tikai pēc universitātes.” Cik pazīstami, vai ne? Arī toreizējās LVU kopmītnēs runājām par to, cik “sakarīgi” ir Ļeņina “sakarīgākie” darbi: “Materiālisms un empiriokriticisms”, kā arī “filozofijas burtnīcas” (attiecīgi 14. un 38. Ļeņina rakstu sējums; ar šo kārtas numuru zināšanu varēja paspīdēt, dzerot ar laikabiedriem alu). Undusks uzslavē Ļeņinu kā čaklu un piezīmju veikšanas ziņā oriģinālu darbu Hēgeļa un citu darbu konspektētāju (viņa paņēmienus izmantojuši pat Žaks Deridā un Rolāns Barts).

Undusks izanalizē dialektisko pieeju boļševisma garā, parādot atšķirīgo attiecīgo pārveidojumu teorētiķu darbos, atsedzot pētāmā priekšmeta negatīvo (lasi: nolādēto) vektoru. Uzsēdušies uz antitēzes un realizējot to sabiedrībā, līdz kārtīgai sintēzei tā arī nespēja tikt. Antitēzes kamaniņas neatvairāmi slīdēja āliņģī – kā palēninātā filmā, gadu desmitu garumā.

Lai cik tas būtu neērti, mums nevajadzētu norobežoties no pētījumiem un mākslinieciskiem atklājumiem par padomju laika tēmu (te ietilptu arī lustrācija kā loģisks pētījumu turpinājums). Mani personīgi arī šajā sakarā ļoti uzrunāja nesenā Kristapa Pētersona opera “Mihails un Mihails spēlē šahu”, kuru neizdevās skatīt klātienē, bet kuru laimīgā kārtā pirms pusotras nedēļas redzēju televīzijā. Pēc tam izlasīju Unduska grāmatu vēlreiz. Tajā ir attēls, kur Ļeņins 1908. gadā Gorkija mājā Kapri salā spēlē šahu ar savu teorētisko oponentu Aleksandru Bogdanovu, kas spēlēja labāk nekā Ļeņins. Pievērsiet uzmanību, Undusks: “Taču zaudējuma stāvoklī Ļeņins kādā brīdī kauliņus vienkārši sajauca un pasludināja, ka spēle ir pārtrūkusi, bet rezultāts nav noskaidrojies. Tā bija viena no “dialektiskā lēciena” vitālajām mazajām formām, revolucionārs pārtraukums spēles strukturālajā pakāpenībā. Ļeņins piecēlās kājās, pateicās aizvainotajam Bogdanovam un, rīklē smiedamies, aizgāja kā uzvarētājs. Tāpat kā vēlāk Cīrihē no dadaistiskajiem spēlmaņiem. Un iesaistītajiem nudien palika iespaids, ka Ļeņins ir uzvarētājs.” Tas uzskatāmi raksturo turpmāko notikumu gaitu, ja vispārina.

Esejā “Sociālistiskā reālisma gaistošā realitāte. Estētika kā reālpolitikas līdzeklis” aplūkota tādas bēdīgi slavenas kategorijas kā “sociālistiskais reālisms” rašanās un peripetijas ar visām no tā izrietošajām sekām, pateicoties bezgalīgām un metodiskām manipulācijām, iedarbojoties uz rakstniekiem, kā arī ar represijām. Britu enciklopēdijā rakstīts, ka Padomju Savienībā no 1932. gada līdz 80. gadu vidum sociālistiskais reālisms bija oficiāli atļautā un dominējošā literārās daiļrades metode. Iepriekš šie “aizpildītājteksti” tapuši biezākā slānī, bet Unduska un manā studiju periodā, kuri sakrīt, t. i., septiņdesmito gadu otrajā pusē, gan modernās igauņu, gan “arī latviešu, lietuviešu, krievu “un citu “brālīgo” padomju tautu literatūras” lasītājs neko tādu, ko vajadzētu saukt par sociālistisko reālismu, vairs īsti neatrod. Šis termins “kā tukša čaulīte ietilpa tajā partijiskās valodas struktūrā, kura tika likta lietā publiskos gadījumos”. Mīts par socreālismu gan tika uzturēts līdz astoņdesmito gadu beigām. Kas tam kalpoja? Cenzūra, kas šoreiz nav Unduska izpētes priekšmets. Latvijā tā vēl pastāvēja ne pa jokam. Spilgtākais piemērs Latvijā – gadījums ar Alberta Bela romānu “Bezmiegs” (1987, necenzētā variantā – 2003). Dzejā, ja atceramies, Vizma Belševica 70. gadu otrajā pusē atkal varēja publicēties (krājums “Madarās” – 1976). Ulda Bērziņa pirmais krājums “Piemineklis kazai” gan nāk klajā tikai 1980. gadā. 1977. gadā ļauj iznākt Jura Helda sirreālisma garā ieturētajam krājumam “Naktsputna testaments”, tomēr apjukums ir tāds, ka nākamās grāmatas “Sirmās atslēgas” (1980) iznākšana 1980. gadā vispār pieminēta tikai grāmatu sarakstos, ne recenzijās. Ne velti minu sirreālismu. Undusks savā grāmatā pastāsta par “Sirreālisma manifesta” (1924) autora Andrē Bretona simpātijām pret Ļeņinu. Ne tikai šeit Undusks norāda uz līdzībām šķietami visai atšķirīgu teoriju un virzienu autoru darbos, kas ir suģestējošas tekstā, turpretī noved pie katastrofas (vispārzināmās!), ja tās pārnes uz sabiedrību un īsteno praksē, tā pakļaujot sabiedrību velns zina kam.

Velkot paralēles ar Igauniju, mani pārsteidza, ka Kafkas “Process” igauniski iznācis 1966. gadā! Latviski – tikai 1999. gadā! Atceros, kā 1979. gadā Biķernieku mežā nelegālajā grāmatu tirdziņā nopirku Kafkas grāmatu krieviski, kurā bija “Process”, “Pārvērtība” un īsie stāsti jeb līdzības, par 25 rubļiem. Rupji rēķinot, šodien tas būtu vismaz 50 eiro.

Kā zināms, 2015. gadā latviski iznāca Jāna Unduska īsprozas izlase “Gaidot vārdus”, arī Maimas Grīnbergas tulkojumā, kas bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā. 2014. gadā Undusks piedalījās mūsu literatūras festivālā “Prozas lasījumi”. Viņa lasījums notika Nacionālajā bibliotēkā, un stāsts bija par lasītāju, kurš nav pamanījies laikus iziet no bibliotēkas un palicis tajā pa nakti. Šis stāsts piestāv autoram kā uzliets.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+