Latvijā
Sabiedrība

Anželikas stāsts. Sutenere iesaistīja četrpadsmitgadnieces0


Bija iecerēts, ka jau šogad Latvijā stāsies spēkā jaunais Prostitūcijas ierobežošanas likums. Taču likumprojekts iestrēdzis, jo būtiski atšķiras ierēdņu un nevalstisko organizāciju redzējums, piemēram, NVO iestājas par to, ka jāsoda nevis prostitūtas, bet suteneri un seksa pircēji.
Bija iecerēts, ka jau šogad Latvijā stāsies spēkā jaunais Prostitūcijas ierobežošanas likums. Taču likumprojekts iestrēdzis, jo būtiski atšķiras ierēdņu un nevalstisko organizāciju redzējums, piemēram, NVO iestājas par to, ka jāsoda nevis prostitūtas, bet suteneri un seksa pircēji.
Foto: Rafal Bloch/Shutterstock

Bija iecerēts, ka jau šogad Latvijā stāsies spēkā jaunais Prostitūcijas ierobežošanas likums. Iekšlietu ministrija darbu pie likumprojekta sāka 2017. gadā, pērnvasar bija plānots iesniegt to izskatīšanai valdībā. Bet pagaidām tas nav ticis tālāk par Valsts sekretāru sanāksmi.

Pašlaik ar prostitūciju Latvijā atļauts nodarboties no 18 gadu vecuma; likumprojektā paredzēts šo robežu paaugstināt līdz 25 gadiem, tāpat iecerēts ieviest bargākus administratīvos sodus prostitūtu klientiem, kā arī veikt vēl citas izmaiņas šīs jomas regulējumā. Piemēram, par nodarbošanos ar prostitūciju līdz 25 gadu vecumam personu sodīt ar 150–1000 eiro naudas sodu.

Lasiet rakstu: Prostitūtām palīdz mainīt dzīvi

Anželikas stāsts. Sutenere iesaistīja četrpadsmitgadnieces

Sintija stāsta par gadījumiem, kad sievietes patiešām krasi mainījušas savu dzīvi. Daudz to nav, tomēr pats pirmais ar Anželiku (vārds mainīts) esot īpaši spilgts: “Viņas dzīve ir liecība, ka Dievam nekas nav neiespējams!”

Anželika patlaban ir precēta sieviete, viņai ir bērns, normāls darbs. Bet pirms tam izgājusi elles lokus – piedzīvojusi iesaistīšanu prostitūcijā pusaudzes vecumā, pazemojumus, narkotiku lietošanu, ieslodzījumu, mātes tiesību atņemšanu, gadu ilgu cīņu par bērna atgūšanu.

Tagad viņa mēģina motivēt, iedvesmot uz labu pavērsienu arī dažas bijušās likteņbiedres.

Viens no jautājumiem, ko Anželika uzdod: kāpēc toreiz, deviņdesmitajos gados, skolā, zinot par situāciju viņas vecāku alkoholiķu ģimenē, neviens pedagogs nevērsās pie bāriņtiesas vai citām iestādēm, lai viņu nosūtītu uz bērnunamu? Jo visas nelaimes sākās ģimenē.

“Vecāki lietoja alkoholu; mūs izlika no dzīvokļa. Vajadzēja braukāt pie vecmāmiņas. Nebija ko ēst, nebija ko ģērbt mugurā. Skolā pazemoja skolotāja, pārmetot, ka neesmu samaksājusi fonda naudu. Trūka naudas arī, kad vajadzēja pirkt pašai mācību grāmatas,” man stāsta Anželika.

“Man bija ļoti zema pašapziņa, bērna kauns par vecākiem, bet, ja kāds kaut ko sliktu pateica par māti, aizstāvot viņu, kļuvu agresīva, kāvos. Tajā, ka māte dzer, vainoju sevi… Skolā zagu fonda naudu, lai to samaksātu šajā pašā fondā par sevi un kaut ko sev nopirktu. Jau sestajā klasē parādījās alkohols. Neatceros, ka būtu bijis grūti pie tā tikt. Iedzērusi jutos labāk. Ar draudzeni klaiņojām. Parkos vīrieši, “mētelīšu virinātāji”, piedāvāja sīknaudu par to, ka mēs paskatāmies, un sapratām, ka ar to var tikt pie naudas.

Draudzenes mamma, no malas raugoties, šķita normāla sieviete, strādāja valsts darbā. Taču draudzenei nebija pat 13 gadu, kad māte pameta – atstāja meitai dzīvokli un aizgāja prom, lai dzīvotu ar kādu vīrieti.”

Abas meitenes “tusēja” tukšajā dzīvoklī. Pēc laiciņa, kad kāda sutenere piedāvājusi pastrādāt, pat nopriecājušās – nopelnīs naudu, nopirks ziemas apavus.

Uzvilkušas draudzenes mammas drēbes, uzkrāsojušās, lai izskatītos vecākas, noklausījušās suteneres “mācību kursu” par paņēmieniem, kā apmierināt vīrieti…

“Tas bija vairāk nekā pirms 20 gadiem, Čaka iela Rīgā bija kā nosēta ar meitenēm,” atceras Anželika. “No nopelnītā pašai palika tikai 20–30 procenti, pārējais tika sutenerei un tiem, kam maksāja viņa.” Suteneres bijušas dažādas, viena pat lamājusi Anželiku un mēģinājusi teikt, ka nepilngadīgai nevajag sevi pārdot.

Anželika sāka lietot narkotikas. Vajadzēja arvien lielāku devu. Turklāt viņai bija piedzimis bērniņš. Dzemdību laikā pārtikusi no naudas, ko iedeva draudzenes, taču drīz vien bija jāatgriežas pašai pelnīt. Tā kā pastāvīgas dzīvesvietas nebija, Anželika ar mazo pusgadu mitinājās viesnīcās. Bērniņš saaukstējies un vests uz slimnīcu.

Kad Anželika ieradās bērnam pakaļ, personāls novērtēja, ka mātes uzvedība ir destruktīva kā personai, kas atrodas apreibinošu vielu iespaidā. Sieviete nevarēja nosaukt dzīvesvietu, kurp atvasi vedīs. Tāpēc bērnu viņai neatdeva, bet ievietoja krīzes centrā. Anželiku pieķēra narkotiku glabāšanā, tiesa piesprieda cietumsodu. Bērnu tikmēr apņēmās audzināt bērna vecvecāki no tēva puses.

“Domāju, ka ieslodzījuma laikā manī notika pārmaiņas – tāpēc ka biju skaidrā prātā. Ilgojos redzēt bērnu, bet viņu, pretēji iepriekš solītajam, pie manis neveda. Pēc pirmā gada cietumā šķita, ka sajukšu prātā, tik daudz emociju malās prātā. Kapelā lūdzu Dievu. Uz cietumu brauca misionāres, stāstīja, ka iespējams dzīvi mainīt. Es domāju, ka tā var notikt ar visiem citiem, bet ne ar mani,” atceras Anželika.

Cietumā viņa pabeidza 8. klasi. Tikusi brīvībā, pateicoties kapelānei, nokļuva rehabilitācijā pie priestera Andreja Mediņa. Tur izturējusi mēnesi, jo Mediņš visiem liek daudz strādāt. Rīgā Anželika satika paziņas, kuras zinājušas par labdarības organizācijas “Freedom61” uzturēto kafejnīcu un aicinājušas – aiziesim sasildīties, paēst.

“Klikšķis jau manā galvā bija noticis, sāku meklēt palīdzību,” stāsta Anželika.

To viņa atrada pie kristiešiem gan “Betlēmes žēlsirdības mājā”, gan Mātes Terēzas tuvākmīlestības ordeņa žēlsirdības māsu klosterī; iesaistījās atkarīgām personām domātajā Minesotas 12 soļu programmā.

Saistītie raksti

Anželika ir pateicīga par iejūtību sievietei no probācijas dienesta, tāpat psiholoģei, kura mācīja sevi iepazīt, strādāt ar emocijām: “Tajā periodā, kad mēģināju sevi mainīt, smadzenēs visu laiku vecais, ierastais mēģināja pārmākt jauno, vēlamo. Smadzenes jau tā iekārtotas, ka par narkotiku lietošanu atceras nevis postu, bet citas izjūtas.” Anželika meklēja darbu. Pirmais bija – kvasa pārdevēja. “Bija jāpierod pareizi pelnīt naudu,” viņa atceras.

Daudzas no meitenēm, ko Anželika pazinusi agrākajās gaitās, jau ir mirušas – gan narkotiku pārdozēšanas, gan citu iemeslu dēļ. Visām pārējām viņa novēl piedzīvot “klikšķi” – apjautu, ka, pat atrodoties bezdibeņa malā, dzīvi iespējams pagriezt citā virzienā. Sieviete to mēģina stāstīt arī tām kādreizējām paziņām, kas nokļuvušas cietumā. Taču atzīst, ka motivēt ir grūti. Uz piesolīto atbalstu: “Kad nāksi ārā, aizvedīsim tevi uz rehabilitāciju!” ieslodzītā atbildējusi: “Nezinu, vai esmu tam gatava.”

LA.lv