“Ap Daugavu Jāņuguns uzliesmo sārti” 0
Pārsteidzoši un neparasti, taču laikam esam īsti ziemeļnieki. Kā citādi izskaidrot to, ka latviešu dzejnieki nemīl gada skaistākos svētkus?
Latvju dainās atrodamas vairāk nekā 4500 tautasdziesmas par Jāņiem, bet mūsu dzejdari no pašiem latviešu literatūras sākumiem un līdz šai dienai gada īsākajai, karstākajai, kaislīgākajai un skaistākajai naktij veltījuši pagalam maz ievērības. Turklāt ne tikai dzejniekiem, kuriem, iespējams, Jāņu nakts mistērijas bijušas pretrunā ar kristīgo pārliecību, bet arī tādiem, kurus pierasts uzskatīt par mīlestības un baudas apdziedātājiem, vienvārdsakot, dekadentiem, dzejoļu par ziedoni un Ziemassvētkiem ir relatīvi daudz vairāk nekā Jāņiem veltīto.
Protams, ir patīkami izņēmumi. Piebaldzēns Kārlis Skalbe Jāņu nakti nodēvējis par maldu nakti: “Kad Jāņu tārpiņi māna/Un papardes dimanta zieds.” Caur un cauri rīdzinieks Aleksandrs Čaks teicis: “Nāk Jāņi vienreiz gadā./ Un tas par maz.” Elza Stērste prāto: “Cik gadu tūkstošus/Slāpušas dvēseles/Līgotnes dzirdēs!”
Andrejs Eglītis bija pārliecināts: “To tautu nesalauzt, tā nezudīs nekur,/Ko Jāņu vainags zaļš un asins kopā tur!”
Jāņu izjūta aizceļojusi pat pāri okeānam – pazīstamais elles ķēķinieks Gunars Saliņš sarakstījis dzejoli “Jāņu rīts Ņujorkā”, kurā visos kaulos “smeldz nelīgoti Jāņi un kaltē muti”, bet Dīnai Raunai garāks dzejojums ar Jāņu dainu iestarpinājumiem nosaukts “Misters Ozols”. Arī padomju laika dzejnieku krājumos – neraugoties uz Jāņu aizliegumu vai tieši tā dēļ – ieskanas pa līgonakts izjūtai.
Un tomēr, tomēr, tomēr – maz! Vai tikai tas nebūs starp iemesliem, kādēļ tik maz Jāņuguņu atspīd Daugavas, Gaujas, Ventas ūdeņos? Dzejnieks izsaka tautas dvēseli – varbūt mēs, kopš par kultūras tautu saucamies, esam nemanot aizgājuši no sava pagāniskā, dzīvības spēku pilnā “Līgo!”? Varbūt tādēļ tik maz bērnu dzimst, varbūt tādēļ tik labprāt aizejam pasaulē, ka mūs vairs netur kopā Jāņu vainaga un ugunskura mistērija? Ar alu un līgotnēm mp3 formātā laikam tomēr nepietiek…
Līgo!
Jānīts Jāņu vakarā
Jāņu bērnus sataurēja;
Kad pagāja Jāņu diena,
Ar bungām aizraidīja.
Tautasdziesma
Visu gadu naudu krāju,
Jāņu dienas gaidīdams:
Nu atnāca Jāņu diena,
Nu naudiņa jātērē.
Tautasdziesma
Jauni puiši, jaunas meitas,
Jāņu nakti neguļat:
Kas gulēja Jāņu nakti,
Tas mūžiņu nogulēja.
Tautasdziesma
***
Līksmas līgo līgaviņas,
Līgo kalnos, līgo lejās,
Līgo laukos, līgo zvejās,
Līgo labās, jaunās ziņās,
Līgo laimīgas aizvienu,
Līgo, sākot Līgas dienu,
Līdz pat saulei lēcot kalnā.
Lūk, kā deg pa kalniem liesmas!
Līksma dzīvo Līgas saime:
Laipni mielo viņu Laime.
Lejās, kalnos atskan dziesmas,
Lieli, mazi klaigā, saukā,
Laužas, lēkā, līgo laukā
Līdz pat saulei lēcot kalnos.
Juris Alunāns
Līgo!
Tur ūdens viz, tur laiva brauc,
Tur meitenes laimīgi līgo,
Tur zēni rakstā airus ceļ
Un smejas un gavilē: līgo!
Uz krasta margām atspiedies,
Es cepuri paceļu: līgo!
Ar Dievu, mana jaunība,
Ar Dievu, ar Dievu, līgo!
Rūdolfs Blaumanis
Mēness bēg no Jāņuguns
Šķībs mēness, bālzaļi izpraulējis,
Kā būtu puspasaules paspēlējis,
Prom virzās no spoguļa Daugavas,
Lai pašam sevī nav jāraugās.
Tik gara nabagam nokaras seja
Kā nemākuļa rīmēta dzeja.
Ceļ apakšā darvas mucu kārtī,
Ap Daugavu Jāņuguns uzliesmo sārti.
Nu pasaules ugunsgrēks izcelsies,
Kad mēneša prauli aizdegsies.
Tas notikt var viegli – viens, divi, trīs,
kas tad tās liesmas apdzēsīs?
Tā zvilnot virs degošās darvas mucas
Sāk mēness kvēlot kā elles ucās.
Viņš bēg no dzirkstīm, kas gaisā skrien,
Un pamalē nobijies gulēt lien.
Lai trako pār Daugavas krastiem liesmas,
Kur noreibušas skan Jāņu dziesmas!
Tā izglābās vecais kārumnieks,
Līdz saulei kūsāja Jāņu prieks.
Antons Austriņš
***
Klāt Zāļu vakars. Laiks līgot un diet,
Laiks atlaist svabadu jostu.
Laiks darvas mucu gaisā sliet,
Un aizmirst rūpes un postu!
No kalna uz kalnu mājiens jau dots,
Šurp zaru kannu un sieru!
Te Jāņuguns brīnums tiek ielīgots;
Kas naidojas, sader mieru.
Svēts atklājas naktī šai noslēpums,
Kas cilvēkus vieno un dabu;
Vai laimēsies vieniem tam pieskārties mums,
Lai augšup iet dzīve uz labu?
Nakts īsā skrien ātri kā spārnota,
Ar dziesmām saulīte rotā.
Klāt Jāņu diena, reibusi tā,
Kā līgava vaiņagota.
Laiks tālāk, draugs, līgot un diet,
Šī diena viena tik gadā!
Kad baltais un sarkanais āboliņš zied,
Pa ciemiem mūs Jānītis vadā.
Antons Austriņš
Dziesmu pils
Sesto Dziesmu svētku atcerei
Karogota dziesmu pils
Rīgas vidū paceļas.
Saulē pāri debess zils,
Svētku brīdis tuvojas.
Dziedātāji pilī plūst,
Zeltenēm mirdz sudrabsakts.
Tauta vienā elpā kūst,
Šķiet, tā senā Jāņu nakts.
Taures pūtiens. Klusums svēts,
Dziesma, dziesma ieskanas.
Kaut kas varens, nedzirdēts
Dievīgs gaisā lidinās.
Pilskalns kāpj no dziļumiem,
Tauta līgo, tauta dzied;
Pāri zemēm, ūdeņiem
Spārnots tautas ģēnijs iet.
Karogota dziesmu pils
Pašā Rīgas vidū mirdz.
Vakardebess dzidri zils,
Latvju gars te, latvju sirds.
Antons Austriņš
