Mobilā versija
Brīdinājums +9.2°C
Leontīne, Lonija, Ligija, Leokādija
Otrdiena, 23. maijs, 2017
5. jūlijs, 2014
Drukāt

Apceļojam Latviju. Valmiermuiža – dzīves baudītāju Meka (1)

valmiermuiza

Atrodas ~110 km no Rīgas, ~25 km no novada centra Burtniekiem, ~2 km no Valmieras centra.

Ja esat braukuši izklaidēties uz Valmieru, kādēļ gan nepamēģināt doties 2 km tālāk pa autoceļu A3, kur pilsētas ziemeļu pierobežā atrodas Valmiermuiža? Atpūtas diena tajā īpaši patiks tiem, kuri aizraujas ar popularitāti gūstošo gardēžu tūrismu.

Valmiermuiža (agrāk Wolmarshof) savas pastāvēšanas vēsturē ir kļuvusi slavena divreiz. Pirmo reizi var saistīt ar 1762. g., kad Krievijas cars Pēteris III šo muižu un zemi ap to par uzticīgu kalpošanu uzdāvināja Pēterim Augustam Frīdriham, Šlēsvigas-Holšteinas-Zonderburgas-Bekas princim (1697–1775), kurš, nogarlaikojies savā Prūsijā, nolēma veikt varoņdarbus, dzīvodams Krievijas galmā Sanktpēterburgā. Tas viņam arī izdevās, īpaši pēc veiksmīgām laulībām ar ietekmīgo Natāliju Golovinu. Dāvana bija ļoti vērtīga, jo Valmiermuiža atradās lielceļa malā, kas savienoja Pēterburgu ar Vāczemi. Te bija pirmais zirgu maiņas punkts, virzoties no Krievijas puses, – gribēdams garām nepabrauksi!

Valmieras tuvumā Viņa Augstība ātri vien uzcēla jaunu pili, bet, galvenais, ierīkoja lepnu medību parku 50 ha platībā. Princis tam deva Hirschgarten vārdu (no vācu val. Hirsch – briedis), bet vietējie to “saīsināja” un pārdēvēja par Iršu dārzu. Tieši tolaik, 18. gs. vidū, Krievijas galmā medības arvien vairāk nāca modē, un Iršu dārzs bija zvēriem pārbagāts. Vēlāk šurp atgādāja pat sumbru pāri no Belovežas gāršas Polijā. Medības ilga vairākas dienas, un augstmaņiem bija īsti svētki.

Pateicoties augstmaņu izklaides iespējām, Valmiermuižas slava pletās plašumā, un 19. gs vidū tā skaitījās astotā dižākā pils Vidzemē. Viņa Augstība princis Frīdrihs gan tajā uzturējās tikai 9 gadus, tad īpašumu pārdeva un devās uz Igauniju. Tomēr Valmiermuiža iekļuva viņa dzimtas vēsturē, jo prinča mazmazdēlu Kristiānu 19. gs. kronēja par Dānijas karali, bet pašreizējā Dānijas karaliene Margrēte II ir Kristiāna mazmazmeita. Pagaidām gan viņa sava senča bijušos īpašumus vēl nav apmeklējusi.

Otrreiz šo vietu Latvijā slavenu darīja alus. Pēc Pirmā pasaules kara no pils nekas daudz pāri nebija palicis – tikai skaistais tornītis ar grezniem griestu gleznojumiem (pagaidām tie nav restaurēti, tāpēc ceļotāji torni var apskatīt tikai no ārpuses), muižas parks, dažas saimniecības ēkas un klēts. Klēts tagad atjaunota, un tajā Valmiermuižas alus darītava ierīkojusi savu veikaliņu, kafejnīcu un alus bāru.

Kad nobaudīts tās piedāvājums, pirms prombraukšanas vērts iegriezties Jērcēnmuižā, kas atrodas 25 km no Valmiermuižas Strenču novada Jērcēnu pagastā. Tās beidzamais īpašnieks barons Adalberts fon Krīdeners bijis dabas pētnieks, ornitologs un kaislīgs mednieks. Īpaši interesanta ir t. s. Freileņu māja, ko barons cēlis savām neprecētajām māsām. Tajā vēl ir saglabājies podiņu kamīns, podiņu krāsnis ar dzimtas ģerboni, koka griesti. Muižas komplekss pakāpeniski tiek atjaunots. Restaurēšanā un jaunu vitrāžu izgatavošanā savu roku pielicis arī folkmūziķis Valdis Atāls.

Uzziņām
Tālr. 26162999.
www.valmiermuiza.lv
Tālr.: 26312250; 64715652.
www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/jercenu-muiza-un-muizas-parks
Ko vēl apskatīt tuvumā
Obelisku Krievijas lielkņazam
10 km no Strenčiem vecā Strenču–Valka ceļa labajā pusē, ko tur uzstādījis Valmiermuižas beidzamais īpašnieks fon Lēvenšterns.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Esmu īsts Valmiermuižas patriots, tādēļ nevaru ciest neprecizitātes, valodas negludumus un neprasmi precīzi ‘pasniegt informāciju.
    1. Ja brauksiet 2 km tālāk pa autoceļu A-3?! No kuras vietas un uz kurieni? Valmierā NAV tāda ceļa!
    Ja brauksiet no pilsētas centra pa TĒRBATAS ielu…..
    2. Valmiermuiža bija ASTOTĀ pēc lieluma muiža BALTIJĀ
    3. Kādā valodā ir ceļš “Strenču- Valka”? Un, vai akmens krāvums tiešām ir 10 km attālumā?

No iesācēja par lietpratēju: 5 padomi jaunajiem kaligrāfiemJa vēl nesen uz kaligrāfijas rakstiem lūkojāmies vēstures grāmatās un uzskatījām to par ko senatnīgu, tad jau tagad šī rakstības māksla ieguvusi teju vai modes lietas statusu.
Draugiem Facebook Twitter Google+