Uldis Šmits: Kāpēc būtu pieminams PSKP CK 1989. gada 26. augusta paziņojums 2
“Baltijas ceļš” nav izdzēšams no vēstures, tas paliks mūsu personiskajā atmiņā, un kā globālu atzinību šai akcijai liecības par to glabā UNESCO “Pasaules atmiņa”. Bet nevajadzētu aizmirst arī šķēršļus, ko lika baltiešu ceļā uz neatkarības atgūšanu. Tas var palīdzēt daudz ko izprast.
Piemēram, zināmā mērā arī vēsturiskajā 1989. gada 26. augusta PSKP CK paziņojumā “par stāvokli Baltijas padomju republikās” ir atrodami argumenti un veselas frāzes, ar kādām vēl tagad operē Maskava un dažs labs Latvijā.
Toreiz centrālkomiteja visvairāk bija nokaitināta par Lietuvas PSR Augstākās Padomes lēmumu atzīt par nelikumīgiem un spēkā neesošiem 1940. gada “tautas seima” lēmumus, kuri attiecās uz Lietuvas inkorporāciju Padomju Savienībā. Taču lielākoties Maskavas paziņojums bija veltīts “stāvoklim” kopumā, īpaši pieminot arī “Baltijas ceļu”: “1989. gada 23. augusta notikumu organizētāji pacentās sakāpināt noskaņojumu līdz īstai nacionālistiskai histērijai. Lozungi, kas tika uztiepti tūkstošiem cilvēku, pauž naidu pret padomju iekārtu, pret krieviem, pret PSKP, pret Padomju Armiju”. Zīmīgi, ka tekstā plaši lietotais vārds “histērija” (“neļauties nacionālistiskai histērijai, apturēt histēriskos elementus”), ar ko Maskava tolaik nereti apveltīja baltiešu pasākumus, nav izzudis no politiskās leksikas un parādījās, teiksim, saistībā ar t. s. valodu referendumu Latvijā, kad arī viens otrs no “Saskaņas centra” pavēstīja, ka tik pārliecinošs rezultāts tautas nobalsošanā panākts ar “nacionālistisku histēriju”. Tāpat Biškekas tēma izskatās gluži kā pārņemta no PSKP CK versijas, ka Baltijā varot “izcelties masveidīgas ielu sadursmes ar smagām sekām”. Turklāt Baltijas republikās esot radušās organizācijas, kas atgādina “fašistiskās okupācijas laiku politiskos formējumus”, tur grib “nostādīt nelīdztiesīgā stāvoklī krievus, ukraiņus, baltkrievus, poļus, ebrejus un citus”, tur vēlas saraut auglīgās saites ar vareno PSRS, tur apgrozās “cilvēki no Rietumiem”, kas kaļ plānus pret padomju zemi, un vispār “šī lieta ir aizgājusi pārāk tālu”, tāpēc darbaļaudis ceļ trauksmi un sauc palīgā.
26. augusta paziņojums izraisīja Igaunijā, Lietuvā un Latvijā sašutumu (tāpat, protams, interfrontes sajūsmu), un tikai pāris dienu laikā izdevās savākt vairāk nekā 200 tūkstošu protestētāju parakstus. Taču šis dokuments ir pieminams vēl vismaz divu iemeslu dēļ. Tas uzskatāmi liecināja, ka Gorbačova pārbūves ietvaros uz neatkarības atgūšanu nav ko cerēt. Tas arī bija savdabīgs signāls centra pretdarbības pastiprināšanai, tajā skaitā propagandas jomā, kur atsvaidzināja vecās klišejas un radīja jaunas. Tomēr jāatzīst, ka satraucošais PSKP CK paziņojums bija izteikumos krietni savaldīgāks nekā daudzi mūsdienu Krievijas Ārlietu ministrijas kategoriski pamācošie Baltijas valstīm veltītie izvirdumi. Lai gan šobrīd gluži labi redzams, kurš tad patiesībā ir tas galējā nacionālisma vai, pareizāk, šovinisma histērijas uzkurinātājs un starptautisko tiesību normu mīdītājs. Pāri likumiem un valstu robežām stāvošas “krievu pasaules” un “civilizācijas” koncepcijas sludinātājs. Padomju Savienībā tamlīdzīga teorija nevarētu būt oficiāli atzīta, kaut arī savā veidā tika īstenota praksē jau kopš Staļina ēras.
“Baltijas ceļš” būtībā veda prom no šīs “krievu pasaules”, kuru gan tolaik sauca citādi, un par laimi baltiešiem izdevās atrauties pietiekami tālu. Zaļie vīriņi diez vai mūs atpakaļ vedīs, drīzāk 12. Saeimā ievēlētie pašu ļaudis, ja pārsvaru gūs politiķi, kas no PSKP CK aizguvuši tēzi par Latvijas neglābjamo bojāeju bez varenplašās kaimiņzemes pienesumiem, kuru dēļ ir vērts turēt muti un upurēt nacionālās pašapziņas pēdējās paliekas. Jo ko tad mēs, maza valsts… Tomēr negribētos, lai apstiprinājumu gūst pieņēmums, ka Latvija ir vājākais posms Baltijas ķēdē. Vismaz 1989. gada 23. augustā tā neizskatījās. Un ceļam jābūt nepārtrauktam.
