Dabā
Zaļā dzīvošana

Uzskats par Latviju kā vienu no zaļākajām valstīm pasaulē ir mīts2


Latvijas pelēkās kāpas ir unikāla dabas parādība Eiropas mērogā. Taču, ja tajās neveiks apsaimniekošanu un neravēs priedītes, izveidosies mežainā kāpa. Latvijā zilpodze sastopama divās vietās, un viena no tām ir Užavas pelēkās kāpas.
Latvijas pelēkās kāpas ir unikāla dabas parādība Eiropas mērogā. Taču, ja tajās neveiks apsaimniekošanu un neravēs priedītes, izveidosies mežainā kāpa. Latvijā zilpodze sastopama divās vietās, un viena no tām ir Užavas pelēkās kāpas.
Foto: Gundega Skagale

Plaši izplatītais uzskats par Latviju kā vienu no zaļākajām valstīm pasaulē diemžēl ir mīts. Daudzu sugu aizsardzības stāvoklis Latvijā ir nelabvēlīgs, slikts, ar tendenci pasliktināties. Uzlabojumi ir, taču tie nav pietiekami, lai situāciju vērtīgo un reto biotopu aizsardzībā vērtētu optimistiski.

Joprojām visvairāk ir apdraudēti dabiski zālāji, kā arī atsevišķas meža dzīvotnes, šādi secinājumi pausti Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ziņojumā Eiropas Komisijai par ES nozīmes biotopu un sugu stāvokli Latvijā.

Zemkopības ministrija (ZM), kuras pārziņā ir valsts mežu apsaimniekošana, izsaka iebildumus par biotopu vērtēšanas metodiku, kas izmantota ziņojuma sastādīšanai, un nepiekrīt, ka meža biotopu stāvoklis būtu pasliktinājies

Kopumā 2019. gadā 38% ES nozīmes biotopu kopējais aizsardzības stāvoklis Latvijā novērtēts kā slikts un 45% – kā nepietiekams un nelabvēlīgs.

Atbalstu plāno maksāt mērķtiecīgāk

“Dabisku zālāju dzīvotnes Latvijā izzūd visstraujāk, tās gan apar, gan apmežo,” situāciju komentē DAP Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode, vienlaikus norādot arī uz pozitīvo – pieaug apsaimniekoto bioloģiski vērtīgo zālāju īpatsvars.

Sliktā situācijā Latvijā atrodas sugām bagātas ganības un ganītas pļavas, palieņu zālāji, parkveida pļavas un ganības, smiltāju zālāji u. c. biotopi. Zālājos samazinās sugu daudzveidība vai nu tāpēc, ka tie netiek apsaimniekoti, vai arī apsaimniekoti nepareizi – pļauti, mulčēti vai vienkārši aizaudzēti.

“Zālāji ir ļoti jutīgi, ka tie, kur pirms sešiem gadiem zāli sasmalcināja un atstāja uz lauka, vēl joprojām nav spējuši atjaunot savu sugu daudzveidību. Vēl pēc sešiem gadiem, ja turpināsim apsaimniekošanu pareizā virzienā, kvalitāte uzlabosies. Taču iepriekšējā saimniekošana ir šī biotopa kvalitāti pasliktinājusi,” skaidro G. Strode.

Efektīvākais dabisko zālāju aizsardzības un atjaunošanas instruments Latvijā ir atbalsta maksājums to īpašniekam, lai novērstu to pārveidošanu aramzemē vai apmežošanu. 2019. gadā par 1 ha bioloģiski vērtīgu zālāju maksā no 55–330 eiro par hektāru.

“Pieaudzis zālāju skaits, kas pieteikts šim atbalstam,” priecājas G. Strode. Pirms sešiem gadiem 40% vērtīgo zālāju bija pieteikts atbalstam, taču šobrīd jau 60%. “Tās ir jaunas platības, kuras vai nu tiek atbilstoši apsaimniekotas, vai arī to saimnieki tagad saņem atbalstu par saimniekošanu,” piebilst DAP eksperte.

“Uz nākamo periodu esam aicinājuši šo shēmu saglabāt, paredzot maksājumus par zālājiem.”

Tiesa, tā kā naudas visam nepietiek, atbalstu paredzēts novirzīt tām teritorijām, kur koncentrējas lielas vērtīgo zālāju platības. Ir arī tādas teritorijas, kurās ir ļoti reti biotopi, kas valstī ir tikai dažās vietās vai ļoti nelielā platībā.

“Ir arī ideja par zālāju apsaimniekošanas plāniem, kas ļautu īpašniekiem strādāt individuālāk, un maksājums būtu vērsts ne tikai uz kvantitāti, bet arī kvalitāti,” piebilst G. Strode. Prioritārie varētu būt piejūras zālāji, kuri Latvijā kopumā aizņem apmēram 300 hektāru.

“Ja atjauno piejūras zālienu, tas būtu ieguvums arī attiecībā uz dažām sugām, kurām vienīgās atradnes ir piejūras zālājā. Piemēram, purva mātsakne aug tikai piekrastes pļavās. Tad vēl viens tāds rets biotops ir kadiķu audzes smiltājos, to ir apmēram 30–50 ha. Tas ir tik maz, ka katrs pleķītis ir svarīgs. Vilkakūlas zālāji – tādi arī valstī ir apmēram tikai 600 ha.”

Teritorijas, kur plānots fokusēt atbalstu esošo zālāju saglabāšanai un apsaimniekošanai ir – Abavas senleja, Aiviekstes paliene, Augšdaugava, Dvietes paliene, Engures ezers, Gaujas nacionālais parks, Kuja, Ķemeru nacionālais parks, Liepājas ezers, Lubāna mitrājs, Mugurves pļavas, Ogres ieleja, Rāznas nacionālais parks, Sventājas upes ieleja, Svētes paliene, Veclaicene, Vestiena, Ziemeļgauja. “Tur ir vismaz divi trīs biotopu veidi, kuri šajās teritorijās no valsts kopējās platības veido vismaz 5%,” piebilst Dabas aizsardzības departamenta direktore. Vēl ir 23 teritorijas, kuras ir nozīmīgas vismaz vienam zālāju biotopam valsts mērogā.

Dedzināt nedrīkst, jāmeklē citas metodes

Latvijā joprojām arī vairāku meža dzīvotņu aizsardzība ir novērtēta kā slikta un nepietiekama. Sliktā situācijā Latvijā atrodas veci vai dabiski boreāli meži, veci, jaukti platlapju meži, lakstaugiem bagāti egļu meži, skujkoku meži uz osveida reljefa formām. Meža dzīvotņu kvalitāte ir uzlabojusies tajās platībās, kas atrodas stingrākā aizsardzības režīma zonās.

“Osu meži, līdzīgi mežainām kāpām, ir sausie priežu meži, kur nāk iekšā pamežs un sūnas. Augsne bagātinās, tā sāk paskābināties, un, piemēram, silpurenes, ķērpji izzūd. Ja šādos mežos dabiski ik pa brīdim būtu ugunsgrēks, virsējā auglīgā zemsedzes kārta nodegtu un krūmi neieaugtos.

Taču Latvijā cilvēki izturas ļoti noraidoši pret kontrolēto zemsedzes dedzināšanu. Arī mežsaimnieki uz to skatās diezgan šaubīgi, lai gan Somijā, Zviedrijā izmanto zemsedzes dedzināšanu, kad pēc izcirtumiem atjauno mežu,” vienu no problēmām mežu biotopu aizsardzībā iezīmē G. Strode.

Apdraudēti ir arī mežu biotopi tuvu apdzīvotām vietām, piemēram, Ogres Zilajos kalnos pastaigājas daudz cilvēku un suņu, viņu atstātās fekālijas bagātina augsni un veicina meža aizaugšanu.

Savukārt lapkoku praulgrauža aizsardzības stāvoklis novērtēts kā slikts, jo šī kukaiņa dzīvotnes ir izgaismoti, veci, dobumaini koki, kas sastopami parkveida ainavā, vecās alejās un parkos, taču šādus kokus apdraud dažādas saimnieciskās intereses.

“Ja meži ir apdzīvotu vietu tuvumā, sausie, kritušie koki, kas nepieciešami arī citu sugu dzīvesvietām, ātri vien pazūd, īpaši ap Rīgu, Daugavpili un īpaši, ja tuvumā ir vasarnīcu ciemats vai privātmājas.” G. Strode arī uzsver – ja Latvija vēlas uzlabojumus mežu biotopu jomā, tad papildus platībās ir jāsamazina mežizstrādes ietekme. “Ne visur aizsargājamās dabas teritorijās ir ciršanas liegumi.

Mums ir dabas parka zonas, kur var veikt izlases cirtes, mums ir ainavu aizsardzības zonas, kas veido gandrīz trešdaļu no visas aizsargājamās dabas teritorijas platības, tur nav aizliegtas kailcirtes, ir tikai ierobežojums platībai. Pat aizsargājamā dabas teritorijā var legāli saņemt atļauju un nocirst aizsargājamus biotopus.

Pat ja teritorija ir izveidota šī biotopa aizsardzībai. Līdz ar to jārunā ne tikai par to, kā tiek aizsargāta daba ārpus aizsargājamām teritorijām, bet arī par to, cik efektīvi tas tiek darīts jau esošajās aizsargājamās teritorijās,” uzskata G. Strode.

Gaida dabas skaitīšanas rezultātus

Zemkopības ministrija nepiekrīt, ka meža biotopu stāvoklis būtu pasliktinājies. “Latvijā ir liels īpatsvars daļēji dabisku mežu, kuros notiek saimnieciskā darbība. Šie meži noteiktā vecumā un biotopu novietojuma vai augsnes īpatnību dēļ var atbilst Eiropas nozīmes biotopiem ar zemu kvalitāti.

Taču ES nozīmes biotopu ar zemu kvalitāti īpatsvars saimnieciskos mežos būs patstāvīgi mainīgs, ņemot vērā meža apsaimniekošanas ciklu. Nav pareizi uzstādīt mērķi – nodrošināt augstu biotopu kvalitāti šajos biotopos.

Šī ir rezerve, no kurienes var kompensēt augstas kvalitātes biotopu zudumu (nodrošinot tiem aizsardzību), ja tādi rodas,” ZM viedokli izteica preses un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dagnija Muceniece.

Lai nodrošinātu Eiropas nozīmes biotopiem labvēlīgu aizsardzības stāvokli, ne vienmēr ir nepieciešams izslēgt tos no saimnieciskās aprites, uzskata par mežu politiku atbildīgā ZM.

Taču ciršanas kritēriju maiņa aizsargājamās teritorijās ir saistāma ar šajās teritorijās noteiktiem mērķiem, kas balstīti uz zinātniski pamatotu informāciju un ietverti dabas aizsardzības plānos.

“Nereti pēc dabas aizsardzības plānu izstrādes tiek mainīti nosacījumi teritorijas apsaimniekošanai, tostarp koku ciršanai. Diemžēl ne vienmēr īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir noteikti aizsardzības mērķi un bieži vien trūkst zinātniski pamatotas informācijas,” skaidro D. Muceniece.

ZM ārpus aizsargājamām dabas teritorijām esošo Eiropas nozīmes biotopu apsaimniekošanas/aizsardzības nosacījumu maiņu sola izvērtēt pēc biotopu kartēšanas jeb dabas skaitīšanas beigām, kad būs zināma pilna informācija par biotopu apjomu un to stāvokli.

Vai jauns apdraudējums mežam?

Vides organizācijas paudušas satraukumu par Zemkopības ministrijas plānotajām izmaiņām koku ciršanas noteikumos, kas, paredzot samazināt galvenās cirtes caurmēru, vēl vairāk pasliktināšot aizsargājamo meža biotopu stāvokli.

“Ļaujot cirst jaunākus mežus, Latvijas ainava būtiski un, visticamāk, neatgriezeniski mainītos – mežus daudz biežāk nomainītu izcirtumi, bet paši meži kļūtu nabadzīgāki, tajos būtu mazāk lielu koku, mazāk dzīvotņu dažādām sugām.

Dabas vērtībām bagātākie vecie meži būtiski pārsniedz ciršanas vecumu, taču daudz sugu apdzīvo arī vidēja vecuma mežus, kuru platības vēl straujāk samazinātos, ja tiktu samazināts atļautais ciršanas vecums,” norāda Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Kā “Latvijas Avīzi” informēja Zemkopības ministrijā, šobrīd tik tiešām notiek koku ciršanas noteikumu mežā saskaņošana ar dažādām interešu grupām, taču noteikumi neparedz būtisku ciršanas apjomu pieaugumu.

Saistītie raksti

“Turklāt aizsargājami meža biotopi pārsvarā sastopami pieaugušās un pāraugušās mežaudzēs, uz kuru ciršanu nav attiecināmi plānotie grozījumi, jo pieaugušās un pāraugušās audzes cērt saskaņā ar spēkā esošajiem nosacījumiem par mežaudzes ciršanu pēc vecuma,” pauž D. Muceniece.

Atbalsta:

Latvijas vides aizsardzības fonda logo

LA.lv