Uncategorized

Mammu nedēļu ģērbj trīsgadīgā meita. Kas no tā iznāca? Rotaļu vērtē psihoterapeite 16

“Viena no svarīgākajām ikdienas sastāvdaļām ir apģērba izvēle. Kāpēc lai es šo pienākumu neuzticētu savam bērnam?” nodomaja divu bērnu mamma Marta Logina un turpmāko nedeļu ļāva sevi apģērbt trīsgadīgajai meitai Amēlijai. Kas no tā iznāca, un kā šādu rotaļu vērtē psihoterapeite?

Marta sevi sauc par pilna laika mammu un pret šo darbu izturas ar lielu rūpību. Neesot viegli izdomāt jaunas rotaļas, lai izklaidētu trīsgadīgo Amēliju un vien pāris mēnešu veco Naomiju, taču talkā nāk citas mammas, daloties savā pieredzē. Saģērbšanas eksperimentu ierosinājusi draudzene, kura ideju noskatījusi kādā amerikāņu blogā. Marta priekšlikumu uzņēmusi ar urrā un drīz vien ķērusies klāt savdabīgajai spēlei.

“No rīta piecēlos un teicu: Amēlij, turpmākās dienas tu vari mammai vilkt mugurā jebko, ko vien vēlies. Aizej pie skapja, izvēlies, un es ģērbšu visu, ko tu man dosi,” par eksperimenta sākumu stāsta Marta. Meita par šādu piedāvājumu bijusi sajūsmā un tūliņ metusies pie skapja pildīt savu jauno pienākumu.

Marta šādai idejai, visticamāk, neļautos, ja būtu jādodas uz darbu. “Darbs ir darbs, bet, ja esi bērnam uzticējis sevi apģērbt, nevari nomainīt drēbes pret citām, ir jāpilda apņemšanās.” Taču šīs dienas viņa nav pavadījusi, tikai sēžot mājās.

“Otrajā dienā es kopā ar jaunāko meitiņu aizgāju uz bēbīšu skolu. Tur bija arī mana mamma. Mani ieraugot, viņa vaicāja – kas tev tas par apģērbu, kur tu tādu kleitu esi izrakusi? Viņa nezināja, ka mani ģērbj Amēlija, bet es teicu – man patīk!”

Arī ceturtajā dienā bija jādodas ārpus mājas – uz svētdienas dievkalpojumu. “Mana mamma jau prasīja – vai tiešām iesi uz baznīcu tajā, ko tev uzvilks bērns?!” atceroties smejas Marta. Viņa iesaka eksperimenta gaitā nedot mazajam stilistam nekādus norādījumus par apģērbu, taču pirms došanās uz baznīcu tomēr norādījusi – šodien mammai vajadzētu sapucēties.

 

Galerijas nosaukums

Par šo rotaļu katru rītu meitai vajadzējis atgādināt, taču tā vienmēr uztverta ar prieku un entuziasmu. Otrajā dienā gan Amēlija nedaudz mainījusi spēles noteikumus: “Ja es ģērbju tevi, tu ģērb mani,” viņa paziņojusi, lai gan ikdienā jau kādu laiku savu apģērbu izvēlas pati.

Amēlija stāsta, ka mammai var izvēlēties no daudz kā, taču visas dienas mazās ģērbējas acis kritušas tikai uz kleitām. “Brīnos, ka viņa visu tā saskaņoja – gandrīz visi apģērba gabali bija tādi, ko arī es pati vilktu, izņemot strīpaino komplektu,” smejoties par eksperimenta iznākumu, spriež Marta. Rotaslietu neesamību šajās dienās viņa skaidro ar to, ka arī ikdienā rotas nēsā reti, līdz ar to meitai nav radušās asociācijas, ka rotām vajadzētu būt.

Marta atklāj, ka plānotās nedēļas vietā rotaļa tomēr izrādījusies nedaudz īsāka: “Piektajā dienā, kad no rīta jautāju, ko šorīt mamma vilks, viņa man pat nedaudz dusmīgi atbildēja – kāpēc man tevi visu laiku jāģērbj, ja tu pati vari?!” Kādā brīdī rotaļa bija pārvērtusies par nevēlamu pienākumu. Māmiņa to skaidro ar meitas vecumu – tik ilgai rotaļai Amēlija vēl esot par mazu, taču šī spēle noteikti tikšot atkārtota arī pēc gada un diviem, krājot bilžu kolāžas atmiņām. Interesanti – lai iemūžinātu mirkli, Amēlija pati mammu fotografējusi. Labākajā gadījumā pāris no divdesmit fotogrāfijām neesot bijušas miglainas.

Spēlēs gaitā un pēc tās Marta guvusi vairākas atziņas: “Pirmkārt, biju pārsteigta par to, cik viņai laba gaume. Meita piedomāja, lai visas krāsas saskan, un to es mācu arī ikdienā – ja kleitiņa ir raiba, zeķbiksēm jābūt vienkrāsainām. Otrkārt, redzēju, cik ļoti mīļi viņa katru dienu izturas pret šo uzdevumu, cik rūpīga ir savā izvēlē. Un, protams, redzēju, cik viņa ir patiesa. “Mammu, man apnika tevi ģērbt, un es tev to pasaku!” Riktīgs trīsgadnieka raksturs.”

Marta iesaka šo rotaļu izmēģināt ikvienai mammai un tētim – arī puiku vecākiem. Pie galvenajiem šīs spēles ieguvumiem viņa pieskaita uzticēšanās izrādīšanu bērnam. “Iesaisti bērnu un ļauj viņam pieņemt lēmumus un parūpēties par tevi. Manuprāt, bērnam ļoti nozīmīgi ir just, ka pat tādā lietā kā ģērbšanās viņam uzticies.”

Rotaļa ir interesanta ne vien bērnam, bet arī pieaugušajam. “Var vērot, kāds trīsgadniekam izveidojies stils. Pēc tā daudz ko var pateikt, pamanīt dažādas nianses, piemēram, vai ir harmonisks noskaņojums vai, teiksim, dienā, kad izvēlējās svītrainās, bija ne tik labs garastāvoklis.”

Neraugoties uz to, ka spēle bijusi saistoša un mammai nudien esot daudz skaistu apģērbu, Amēlija pagaidām to atkārtot nevēlas. “Lai mamma pati ģērbjas,” viņa atkal saka.

Psihoterapeites Valdas Rozītes komentārs

“Marta ir ļoti kreatīva, atvērta jaunām idejām, drosmīga un pietiekami laba mamma, kura ļauj savam bērnam eksperimentēt, arī pati iesaistoties šajā procesā. Kāpēc es saku – pietiekami laba mamma? Tāpēc, ka mammai jābūt nevis ideālai, bet tādai, kura ir sasniedzama vajadzīgajā brīdī – tad, kad viņa bērnam var dot visvairāk. Kā mēdz teikt pavārs Mārtiņš Rītiņš: kas var būt labāks par šo!Ko šāda rotaļa dod bērnam attiecīgajā vecumposmā? Agrīnā bērnība ieliek stabilu pamatu visai turpmākajai dzīvei, bet tieši trīsgadnieka periodā bērnā attīstās personības galvenās kvalitātes – pašvērtējums, komunikācijas un saskarsmes prasmes, sava es uztvere, nostiprinās un attīstās kognitīvās funkcijas. Šajā laikā mēs, vecāki, varam mazajam gan daudz dot, gan arī ļoti daudz ko atņemt, ja neesam emocionāli iesaistīti ikdienas nodarbēs ar bērnu. Piemērs ar ģērbšanos rāda, ka mamma uzticas savam bērnam, ka bērns ir vērtība, ka viņš, būdams vēl tik mazs, var mammai ieteikt, kā ģērbties, ka mamma ņem vērā viņa viedokli. Bērns jūtas pietiekami svarīgs, viņā veidojas pašapziņa, savas vērtības apzināšanās. Viņš ir drošs un nekaunas, ja kaut kas neizdodas pareizi. Šādi mēs iemācām nebaidīties darīt un iededzam zaļo gaismu savstarpējai uzticībai. Bērns neslēps no saviem vecākiem, ka viņam gadījusies kāda ķibele, jo zinās: viņiem es varu pastāstīt, mani neatstums.

Darbā ar klientiem, kuriem manāmas pašvērtējuma problēmas, nepārliecinātība par sevi un savu varēšanu, esmu jautājusi: vai bērnībā apģērbu ikdienā vai uz bērnudārzu vai skolu tev pašam ļāva izvēlēties vai nolika priekšā? Tad bieži vien jādzird stāsti, ka viņiem pat nav bijis izvēles iespēju, kur nu vēl saģērbt mammu vai zēnam – tēti. Šī ir tikai viena no niansēm, kas cilvēkā var radīt zemu pašvērtējumu, neuzticēšanos sev un vecākiem, nespēju izvēlēties vai pieņemt lēmumus atbildīgos brīžos.

Aptuveni trīs gadu vecumā bērnam viena no galvenajām nodarbībām ir rotaļa. Šajā laikā bērns arī sāk apzināties, ko var sagaidīt no otra cilvēka, jo viņam prātā rodas shēma pieaugušais – bērns. Ja vecāki ir ieinteresēti būt kopā ar bērnu rotaļās, mazajam veidojas veiksmīgāks saskarsmes modelis, rotaļājoties ar vienaudžiem. Ir lielāka pieredze, kā rīkoties dažādās situācijās, tostarp pārvarot neveiksmes. Tas arī vēlāk dzīvē nav mazsvarīgs faktors un bieži vien sagādā lielas grūtības jaunāko klašu skolēniem, kuri traģiski pārdzīvo neizdošanos.

Šajā vecumā bērna personības attīstībā ļoti svarīga ir vajadzība pēc jauniem iespaidiem un pēc saskarsmes. Saskarsmē ar pieaugušo bērns socializējas un attīstās viņa es apziņa. Taču ikdienas komunikācijai jābūt emocionālai, lai pieaugušais rotaļās ar bērnu ir ieinteresēts, pretimnākošs, lai tas nenotiktu formāli. Tieši no pieaugušā atkarīgs, vai bērns iemantos sevī apziņu – es varu, man izdevās! Vai arī gluži otrādi – man nekas nesanāk, esmu neveiksminieks. Vienlaikus pieaugušajiem jābūt konsekventiem, lai pārlieku neizdabātu bērnam un nedarītu viņa vietā.

Saistītie raksti

Taču pats galvenais faktors ir vecāku un bērna emocionālās saskarsmes veidošana. Rotaļīgums, vieglums, emocijas, atraisīta gaisotne, smiekli – tās ir pozitīvas emocijas, kas iedarbina daudz ko citu: uzlabojas garastāvoklis, pieaugušajos atmostas iekšējais bērns, kurš spēj brīnīties un būt kopā ar mazo. Veidojas empātija (spēja just līdzi otram) un emocionalitāte. Turklāt tas nemaksā naudu!

Šādā spēlītē vecāki un bērni arī pieskaras cits citam, un tam ir būtiska nozīme. Bieži vien ikdienā gan vecāku un bērnu, gan pieaugušo vidū valda īsts pieskārienu deficīts.

Komentējot to, ka mazā Amēlija piektajā dienā mammai atbildēja (“Tu taču arī pati vari saģērbties, kāpēc man tevi visu laiku jāģērbj!”), jāteic: tā ir ļoti laba zīme, ka mazā spēj pateikt nē. Tas pierāda, ka bērns pats spēj pieņemt lēmumu un darboties neatkarīgi no pieaugušā. Bērns, kurš spēj pateikt nē trīs gadu vecumā, visticamāk, spēs pateikt nē arī pusaudža gados, atsakoties no vienaudžu piedāvājuma iesaistīties ne visai labos darbos.”

 

36,6 °C konsultante VALDA ROZĪTE, ģimenes psihoterapeite, psiholoģe

 

366_C_logo1

LA.lv