Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
9. septembris, 2015
Drukāt

Mammu nedēļu ģērbj trīsgadīgā meita. Kas no tā iznāca? Rotaļu vērtē psihoterapeite

gerbaj-kopaa

“Viena no svarīgākajām ikdienas sastāvdaļām ir apģērba izvēle. Kāpēc lai es šo pienākumu neuzticētu savam bērnam?” nodomaja divu bērnu mamma Marta Logina un turpmāko nedeļu ļāva sevi apģērbt trīsgadīgajai meitai Amēlijai. Kas no tā iznāca, un kā šādu rotaļu vērtē psihoterapeite?

Marta sevi sauc par pilna laika mammu un pret šo darbu izturas ar lielu rūpību. Neesot viegli izdomāt jaunas rotaļas, lai izklaidētu trīsgadīgo Amēliju un vien pāris mēnešu veco Naomiju, taču talkā nāk citas mammas, daloties savā pieredzē. Saģērbšanas eksperimentu ierosinājusi draudzene, kura ideju noskatījusi kādā amerikāņu blogā. Marta priekšlikumu uzņēmusi ar urrā un drīz vien ķērusies klāt savdabīgajai spēlei.

“No rīta piecēlos un teicu: Amēlij, turpmākās dienas tu vari mammai vilkt mugurā jebko, ko vien vēlies. Aizej pie skapja, izvēlies, un es ģērbšu visu, ko tu man dosi,” par eksperimenta sākumu stāsta Marta. Meita par šādu piedāvājumu bijusi sajūsmā un tūliņ metusies pie skapja pildīt savu jauno pienākumu.

Marta šādai idejai, visticamāk, neļautos, ja būtu jādodas uz darbu. “Darbs ir darbs, bet, ja esi bērnam uzticējis sevi apģērbt, nevari nomainīt drēbes pret citām, ir jāpilda apņemšanās.” Taču šīs dienas viņa nav pavadījusi, tikai sēžot mājās.

“Otrajā dienā es kopā ar jaunāko meitiņu aizgāju uz bēbīšu skolu. Tur bija arī mana mamma. Mani ieraugot, viņa vaicāja – kas tev tas par apģērbu, kur tu tādu kleitu esi izrakusi? Viņa nezināja, ka mani ģērbj Amēlija, bet es teicu – man patīk!”

Arī ceturtajā dienā bija jādodas ārpus mājas – uz svētdienas dievkalpojumu. “Mana mamma jau prasīja – vai tiešām iesi uz baznīcu tajā, ko tev uzvilks bērns?!” atceroties smejas Marta. Viņa iesaka eksperimenta gaitā nedot mazajam stilistam nekādus norādījumus par apģērbu, taču pirms došanās uz baznīcu tomēr norādījusi – šodien mammai vajadzētu sapucēties.

 

Par šo rotaļu katru rītu meitai vajadzējis atgādināt, taču tā vienmēr uztverta ar prieku un entuziasmu. Otrajā dienā gan Amēlija nedaudz mainījusi spēles noteikumus: “Ja es ģērbju tevi, tu ģērb mani,” viņa paziņojusi, lai gan ikdienā jau kādu laiku savu apģērbu izvēlas pati.

Amēlija stāsta, ka mammai var izvēlēties no daudz kā, taču visas dienas mazās ģērbējas acis kritušas tikai uz kleitām. “Brīnos, ka viņa visu tā saskaņoja – gandrīz visi apģērba gabali bija tādi, ko arī es pati vilktu, izņemot strīpaino komplektu,” smejoties par eksperimenta iznākumu, spriež Marta. Rotaslietu neesamību šajās dienās viņa skaidro ar to, ka arī ikdienā rotas nēsā reti, līdz ar to meitai nav radušās asociācijas, ka rotām vajadzētu būt.

Marta atklāj, ka plānotās nedēļas vietā rotaļa tomēr izrādījusies nedaudz īsāka: “Piektajā dienā, kad no rīta jautāju, ko šorīt mamma vilks, viņa man pat nedaudz dusmīgi atbildēja – kāpēc man tevi visu laiku jāģērbj, ja tu pati vari?!” Kādā brīdī rotaļa bija pārvērtusies par nevēlamu pienākumu. Māmiņa to skaidro ar meitas vecumu – tik ilgai rotaļai Amēlija vēl esot par mazu, taču šī spēle noteikti tikšot atkārtota arī pēc gada un diviem, krājot bilžu kolāžas atmiņām. Interesanti – lai iemūžinātu mirkli, Amēlija pati mammu fotografējusi. Labākajā gadījumā pāris no divdesmit fotogrāfijām neesot bijušas miglainas.

Spēlēs gaitā un pēc tās Marta guvusi vairākas atziņas: “Pirmkārt, biju pārsteigta par to, cik viņai laba gaume. Meita piedomāja, lai visas krāsas saskan, un to es mācu arī ikdienā – ja kleitiņa ir raiba, zeķbiksēm jābūt vienkrāsainām. Otrkārt, redzēju, cik ļoti mīļi viņa katru dienu izturas pret šo uzdevumu, cik rūpīga ir savā izvēlē. Un, protams, redzēju, cik viņa ir patiesa. “Mammu, man apnika tevi ģērbt, un es tev to pasaku!” Riktīgs trīsgadnieka raksturs.”

Marta iesaka šo rotaļu izmēģināt ikvienai mammai un tētim – arī puiku vecākiem. Pie galvenajiem šīs spēles ieguvumiem viņa pieskaita uzticēšanās izrādīšanu bērnam. “Iesaisti bērnu un ļauj viņam pieņemt lēmumus un parūpēties par tevi. Manuprāt, bērnam ļoti nozīmīgi ir just, ka pat tādā lietā kā ģērbšanās viņam uzticies.”

Rotaļa ir interesanta ne vien bērnam, bet arī pieaugušajam. “Var vērot, kāds trīsgadniekam izveidojies stils. Pēc tā daudz ko var pateikt, pamanīt dažādas nianses, piemēram, vai ir harmonisks noskaņojums vai, teiksim, dienā, kad izvēlējās svītrainās, bija ne tik labs garastāvoklis.”

Neraugoties uz to, ka spēle bijusi saistoša un mammai nudien esot daudz skaistu apģērbu, Amēlija pagaidām to atkārtot nevēlas. “Lai mamma pati ģērbjas,” viņa atkal saka.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+