Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. februāris, 2014
Drukāt

Dzīve vecajā Ērgļu centrā Gaiļkalnā. Ciemos pie viesmīlīgajiem “Medņu” saimniekiem

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Jānis ar vedeklu Zintu pie piemiņas akmens, kurā savlaik Imants Ziedonis ar savu roku iegravēja vēsturisko nosaukumu "Gaiļkalns". Tālumā redzamā ēka ir pirts ar pasēdēšanas telpām.

“Mūsu uzceltā māja bija pirmā guļbūve Ērgļos, kas tapusi neatkarīgajā Latvijā,” ar lepnumu teic “Medņu” saimnieks Jānis Saulīte. Tikai nav saprotams, kur tad ir tā guļbūve. Saimnieks skaidro, ka būvbrigādes vīriem nav bijusi vajadzīgā pieredze, tāpēc arī baļķi lāgā nav turējušies kopā. Nācies māju apdarināt ar ķieģeļiem. Pārlaižot skatienu pagalmam, redzama vēl viena divstāvu ēka. Ieminos Jānim, ka kaimiņi savu namu uzcēluši ļoti tuvu “Medņiem”. “Tā nav vis kaimiņu māja, bet gan mūsu pirts ar pasēdēšanas telpu,” stāsta Jānis.

Vietā, kur tagad dzīvo Jānis ar sievu Gaidu, dēlu Andri, vedeklu Zintu, mazmeitām Lailu un Lilitu, 19. gadsimta otrajā pusē atradās Ērgļu centrs. Te bija pagastmāja, izglītības biedrības ēka, skola. Kari visu nopostīja, taču skolu nodedzināja divi delverpuikas. Tagad bijušās skolas vietā aug bērzu birztaliņa. Pie tās novietots liels laukakmens, kurā savulaik Imants Ziedonis pats savām rokām iegravējis bijušā Ērgļu centra vēsturisko nosaukumu “Gaiļkalns”. Jānis savām mājām izvēlējies citu vārdu. “Mana vectēva mājas, kuras meliorācijas laikā nopostīja, dēvēja par “Medņiem”, tāpēc arī savas mājas tā nosaucu. Tagad ir “Medņi” Gaiļkalnos,” noteic Jānis.

Viņi abi ar dēlu saimnieko katrs savā zemnieksaimniecībā. Un arī mājas darbi sadalīti tā, lai viens otram netraucētu. “Mēs pamazām esam apguvuši sadzīvošanas mākslu, cenšamies viens otru nepamācīt un nejaukties, kur nevajag,” atzīst Zinta. Jānis stāsta, ka viņa un sievas ziņā ir kūts, kurā ir divas govis un četri buļļi, bet vedekla veic visus dārza darbus, jo viņai ļoti patīkot ravēt. Zintu jau nedrīkstot kūtī laist, jo to smaku nevarot vien nomazgāt, tā visur nākot līdzi. Jānis no jaunības atceras, ka ballē, dejojot ar meitenēm, vienmēr varējis pateikt, kura nākusi no fermas. Zinta ir Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” vadītāja un divreiz nedēļā brauc uz Madlienas vidusskolu mācīt latviešu valodu un literatūru.

“Priecājos, ka varu dzīvot senatnīgā vietā, kurai ir sava vēsture. Savulaik nodegušajā skolā par skolotāju strādāja Rūdolfa Blaumaņa brālis Arvīds. Šeit valdījusi liela rosība. Ar vīru Andri iepazinos, kad vēl cēla “Medņus”, te pielikta arī mana roka, tāpēc šīs mājas izjūtu kā savējās. Kad man pirms teju desmit gadiem piedāvāja strādāt “Brakos”, es nezināju, ko vispār muzejnieki dara. Tikai zināju, ko dara skolotāji. Taču darbošanās “Brakos” man iedeva spārnus, spēju radoši izpausties. Tā ir projektu rakstīšana, tikšanās ar ekskursantu grupām, individuālajiem muzeja apmeklētājiem, grāmatu veidošana par slavenajiem ērglēniešiem,” uzskaita Zinta. Viņa smej, ka apprecējusies ar Andri skaistā uzvārda – Saulīte – dēļ. Zintai patīk smaidīt un saskatīt dzīvē gaišo svītru. Viņas meitas uzvārds bija Sniedzīte. Tā sanāca, ka saulīte izkausēja sniedziņu.

Zinta cildina vīratēva prasmes. Īpaši viņam padodas dažādi smalki darbi. Ja kādam kaut kas salūzis, visi mājinieki meklē Jāņa palīdzību. Viņš mums parāda, kā pats sev salabojis brilles. “Veco krievu tehniku varu izjaukt un salikt kopā līdz pēdējai skrūvītei. Mums jau te pārsvarā visiem ir vecie traktori, kurus bez pārtraukuma lāpām. Es savu traktoriņu T-25 reizēm izmantoju kā automobili, aizvedu sievu uz Ērgļu centru iepirkties,” pastāsta Jānis.

Stāsts par viņa dzimtu ir ne tikai raksta, bet vesela romāna vērts. Jāņa mamma Emīlija bija baltvāciete un dzīvoja Iršu ciemā, kas vēstures gaitā izveidojies par vācu koloniju. Viņas ģimenē runāja vāciski, arī skolas mācības notika šajā valodā, tāpēc Emīlija latviski runāja ar akcentu. Viņa iepazinās ar Mārtiņu Saulīti, kurš pēc tautības bija lietuvietis. Viņš ieradās, lai Iršos uzpirktu mežu. Kad Jānim bija trīs gadi, tēvu kā vāciešu aizstāvi izsūtīja uz Krieviju spaidu darbos, kur viņš drīz vien nomira. Mamma Emīlija pēc laiciņa satika savu jaunības draugu baltvācieti Zigfrīdu Šmitu, kurš bija atgriezies Iršos no krievu gūsta. Abi sāka dzīvot kopā, un piedzima meita Aleksandra.

“Man tolaik jau nāca deviņi gadi, gāju ganos un vajadzēja arī pieskatīt māsu. Nejauks meitēns bija, raudāja vienā gabalā,” atceras Jānis.

Emīlija bija izveidojusi gruntīgu saimniecību ar lielu lopu saimi un 1949. gada 25. martā kopā ar dēlu Jāni tika izsūtīta uz Sibīriju. Septiņus mēnešus vecā meitiņa un Šmits nebija izsūtīto sarakstā, tāpēc viņi abi palika Latvijā.

“Kad mēs ar mammu 1957. gadā varējām atgriezties mājās, Šmits ar māsiņu jau bija pārcēlušies uz dzīvi Vācijā. Mamma arī vēlējās braukt dzīvot uz Vāciju pie vīra un meitas, bet es ietiepos, ka nebraukšu projām no Latvijas, un tā mēs palikām šeit. Mums Vācijā ir daudz radu, tur dzīvo mammas māsa Olga, Aleksandra ar ģimeni. Mamma pirmo reizi ieraudzīja savu meitu astoņdesmito gadu vidū, kad viņa ieradās pie mums ciemos. Kopš tā laika regulāri tiekamies ar Vācijas radiem. Kad mamma vēl bija dzīva, viņa veica tulkotājas pienākumus. Aleksandra latviski nerunā, es neprotu vācu valodu, kad tiekamies, skatāmies viens uz otru un smaidām,” stāsta Jānis.

Zinta piebilst, ka, pateicoties vācu radiem, ērglēniešiem izveidojusies sadarbība ar pilsētas Ķelnes-Reizīkes vairākiem iedzīvotājiem, kuri snieguši arī materiālu palīdzību bērnudārzam un slimnīcai. Savukārt jaunie ērglēniešu dejotāji braukuši uz šo Vācijas pilsētu sniegt koncertus.

Viesmīlīgie “Medņu” saimnieki mūs aicina pacienāties ar meža gaļas desu. Šajās mājās dzīvo divi gruntīgi un azartiski mednieki – tēvs un dēls.

“Mēs jau vairākās paaudzēs esam mednieki. Mans tēvs arī bija iecienījis šo nodarbi. Es neizlaižu nevienas medības. Kaut māja izput, bet man jātiek. Dēls ir vēl azartiskāks, darbojas mednieku kolektīva “Ozoliņš” valdē. Mums pagalmā ir vagoniņš, kurā pēc medībām pulcējamies. Tad var arī ieraut kādu mēriņu, izdomāt jaunus medniekstāstus. Mums apkārtnē sastopami visādi meža zvēri. Pērnvasar pat lāci redzējām. Mežacūkas jau uz galvas kāpj. Saviesušies arī staltbrieži,” uzskaita Jānis.

Viņš spriež, tā ir laba sajūta, zinot, ka Gaiļkalnu “Medņiem” būs turpinājums. Jānis ir pārliecināts – dēls Andris te ieaudzis tik pamatīgi, ka tēva mājas nepametīs. Zintai un Andrim ir divas meitas. Laila mācās vienpadsmitajā, bet Lilita septītajā klasē.

“Man ļoti negribētos, ka meitas dzīvotu svešumā. Neuzskatu, ka viņām noteikti būtu jādzīvo Ērgļos, galvenais, lai ir Latvijā un tuvāk mums,” tāda ir Zintas vēlēšanās.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+