Latvijā
Politika

Monika Zīle: Vai viņi drīz nepārtaps par ierasti “pie siles nokļuvušajiem”? Kas notiek, kurp ejam? 1


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto: Timurs Subhankulovs

Šobrīd 13. Saeima atgādina kuģi, kas ar neapmācītu apkalpi strauji iepeldējis lielos ūdeņos un apmulsis dreifē bez kursa. Lai gan gluži bezdarbībā parlamentārieši nesēž, sešdesmit piecu jaunpienācēju klātbūtne jūtama nav.

Tikmēr sabiedrība sociālajos tīklos un sadzīviskās sarunās kārtējā valdības veidošanas strupceļa iemeslus meklē “veco krabju” shēmās, vārdos nenosauktu ļaundaru austajos tīklos, oligarhu ietekmē un pat mistiskos avotos. Viskautkur, izņemot pati sevi, un, šķiet, aizmirsusi pirmsvēlēšanu periodā valdošās pārmaiņu alkas, kur bija tikai viens daudzmaz skaidri definēts mērķis – redzēt Jēkaba ielas namā jaunas sejas.

Daudzi pārmaiņu vētrasputni izsacījās vienkārši un saprotami: iepriekšējie ģīmji apnikuši. It kā runa būtu par attēlu ekspozīciju, nevis pašu galveno valsts likumdevēju, no kura potenciāla atkarīga mūsu ikdienas un svētku maltīte. Latvijas elektorāts diemžēl nav radis uz Saeimu deleģētajiem piekodināt lietišķu attieksmi pret pienākumiem un pieprasīt atskaites par izpildi.

Tāpēc 13. Saeimas vēlēšanās daļa vadījās pēc iespējami lielāka jaunu aktieru skaita ievešanas principa izrādē, kura bija likusies pagarlaicīga. Nu plašus arestus un īpašumu nacionalizāciju gaidījušie jūtas pievilti, jo svaigie galveno lomu tēlotāji nesteidz gādāt par izklaidi. Kas notiek, kurp ejam?… – uztraucas sociālo tīklu bruņinieki.

Labs jautājums un pēc būtības. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pietrūkst cilvēkiem saprotamu visiem kopā sasniedzamu mērķu. Tie desmitgadēm paredzētie attīstības plāni, ko dažādu ekspertu komandas saražo nodošanai arhīvā, gan fiziskajai, gan emocionālajai sabiedrības ausij nav uztverami. Un varbūt labi, jo tajos redzamās pretrunas vien lieki satrauktu.

Mīļā miera vārdā visi, ilgāka vai īsāka mūža valdības ieskaitot, dzīvojam šodienai, vaļas brīžos plūdeni apcerēdami turīgāko valstu labklājības līmeņa sasniegšanas termiņus. Optimistiem robeža liekas cerīga, pesimistiem ne, bet par kaut ko taču vajag debatēt sabiedrības komandai, ja valsts kuģim nav īsti skaidrs, uz kādu ostu peldam.

Arī ceļš nav nosprausts. Kārtējo budžetu pieņemšanu vai bremzēšanos pat pie labākās gribas nenodēvēt par valstiskas stratēģijas dokumentu ar tālākas nākotnes vaibstiem. Kad gali kaut cik saskan un agresīvākās liesmas nodzēstas, varas gaiteņos skaļi uzelpo un atslābst. Tagad, plokot Latvijas simtgades pacēluma gaidām, valstij konkrētu taustāmu un tālāku mērķu noteikšanas jautājums aktualizējas. Bez šīs skaidrības nav saprotams, kāpēc mums nepieciešamas daudzinātās pārmaiņas – tiesa, ikviens tās tulko pa savam, – un tieši kādas pārmaiņas, lai sasniegtu pēc iespējas precīzāk iezīmētus punktus. Taču pagaidām tādu nav.

Par 13. Saeimas jaunpienācējiem runājot – viņu pulkā netrūkst gudru cilvēku un savu jomu speciālistu. Taču viņi drīz pārtaps jau ierasti “pie siles nokļuvušajos”, ja sabiedrība neattapsies, ka pati šo nepievilcīgo un valstij kaitīgo pārtapšanu veicina, nepieprasīdama ievēlēto deputātu regulāras atskaites. Nu jau būtu laiks. Divus mēnešus strādāts. Kas notiek, kurp ejam?

LA.lv