Apņēmības spārnoti 0
Pirms gadiem desmit Latvijā strauji uzplauka strauskopība. Tolaik apmēram simts saimniecību pievērsās šo dižputnu audzēšanai, lai iegūtu gaļu, ādu, olas un vaislas cāļus. Taču vēlāk izrādījās, ka šī nozare nav īpaši dzīvotspējīga. Tā tas gluži nav, uzskata Jelgavas novada Glūdas pagasta “Mazzariņu” saimnieki Žanna un Dainis Laugaļi.
No sašutuma līdz azartam
Laugaļu īpašumā ir 27 Āfrikas melnie strausi. Ar tiem viņi sāka nodarboties tikai pirms pāris gadiem, bet pašlaik jau ir vieni no lielākajiem šo dižputnu audzētājiem valstī. Pie šīs izvēles ģimene nonākusi, kad Žanna Laugale, pēc izglītības veterinārfeldšere, zaudējusi darbu, jo veterinārā aptieka Dobelē, kur viņa strādāja, neizturēja sīvo konkurenci.
Dzīvojot pa mājām, “Mazzariņu” saimniecei darāmā neesot trūcis, jo ģimenē aug trīs bērni, kas jāskolo, tāpat savu prasa tīrums un dārzs. Taču Dainis sāka ievērot, ka sievas garastāvoklis arvien vairāk noplok. Tad nu apsēdušies pie apaļā galda, lai pārrunātu, kādai nodarbei Žanna varētu veltīt savas zināšanas, enerģiju un laiku.
– Kad vīrs teica – tu varētu audzēt strausus, man pirmajā brīdī aiz sašutuma aizsitās elpa. Taču pamazām viņš mani pārliecināja, ka tas nav nekas neiespējams. Sāku ar informācijas apzināšanu. To meklēju gan internetā, gan devāmies pie vairākiem audzētājiem Latvijā un arī Lietuvā, kuri bija gatavi dalīties pieredzē. Līdz tam strausus biju redzējusi tikai Rīgas Zooloģiskajā dārzā…
Žanna neslēpj, ka tomēr esot mākušas bažas, vai ir vērts audzēt šos eksotiskos putnus, ja tik daudzas saimniecības Latvijā pārtraukušas to darīt.
– Mūsu rīcības galvenais motīvs nebija gūt lielu peļņu, bet gan realizēt savas ieceres, tāpēc no strausu audzēšanas neatteicāmies, tikai tai pievērsāmies piesardzīgi, nopērkot vien 10 cāļus, – “Mazzariņu” saimniece ir atklāta.
– Tagad tos pērkam dažādās saimniecībās, lai varētu veidot strausu genofondu un vēlāk, kad putni paaugsies, sakomplektēt neradnieciskas ģimenes. Šādos gadījumos iegūst augstas kvalitātes vaislas cāļus.
Vīrs, kurš strādā algotu darbu kādā biodegvielas ražotnē, esot finansējis pirmo cāļu iegādi (tie nolūkoti strausu fermā “Nornieki” Kuldīgas novada Snēpeles pagastā, tolaik vienīgajā, kur Latvijā piedāvāja pārdošanai šo dižputnu cāļus), nopircis inkubatoru olu šķilšanai un ierīkojis putniem aplokus. Iztikuši bez kredīta.
Žanna atklāj, ka daudz vērtīgu ierosmju esot guvusi, viesojoties pie kolēģiem Lietuvā.
– Viņi ieteica putnu mājā novietot radio, lai varētu atskaņot mūziku. Izrādās, ka tā strausus var pieradināt pie trokšņiem, viņi vairs tik stresaini nereaģē uz tiem. Tā kā mūsu mājas atrodas netālu no ceļa, bet apkārt ir lauki, pa kuriem pavasaros un rudeņos brauc traktori un kombaini, radot diezgan lielu troksni, ir svarīgi parūpēties par strausu labsajūtu. Tagad viņiem laiku īsina mūsu vecie radioaparāti, kas atskaņo to, ko ir spējīgi uztvert.
Otrs būtisks faktors, kas esot jāievēro, kopjot strausus, – tie jāpieradina pie cilvēku klātbūtnes. Kad Žannai vajadzējis dabūt mājās no aploka izsprukušu putnu, viņa priecājusies, ka varējusi bēgli mierīgi apķert un tā lēnā garā blakus mērot pusotru kilometru līdz mājām.
– Tajā brīdī mani pārņema milzīgs gandarījums, ka putni mani pazīst un uzticas.
Pieredzes apzināšana
Strausu vārīgā vieta esot kājas – ar tām bieži gadoties problēmas.
– Vajadzēja palīdzēt aiziet vairākiem cāļiem, kad lielie putni, stresa pārņemti, skrienot viņus bija sabradājuši. Vēl šogad vienam strausam dabūju aizšūt brūci kaklā, pie kuras viņš bija ticis, saplēšoties ar sugasbrāli. Šie dižputni cieš arī no elpceļu slimībām un sirdskaitēm – viņi aug tik strauji, ka sirds neiztur lielo slodzi, un iestājas pēkšņa nāve.
Strausu ganāmpulku ikdienā Žanna apkopjot viena pati, jo vīrs ir darbā, bet bērni – skolā. Tiesa, Dainis nesen esot sācis no strausu taukiem vārīt ziepes. Veikaliem tās nepiedāvājot, jo preces nav tik daudz, bet tūristiem, kas itin bieži iegriežoties “Mazzariņos”, esot iespējams iegādāties šādu eksotisku suvenīru.
Tuvākajā laikā Laugaļi plāno sakārtot dokumentus, lai varētu tirgot strausu gaļu. Pagaidām to patērējot paši, tiek arī radiem, draugiem un paziņām.
– Mums ir izveidojies stabils klientu loks, kas katru mēnesi ņem zināmu daudzumu strausu gaļas. Kad būsim tiesīgi, varēsim to piedāvāt restorāniem un veikaliem.
Esam arī atraduši kādu zemnieku saimniecību Bauskas novadā, kas no strausu gaļas gatavo kvalitatīvas desas, – tuvas nākotnes plānus ieskicē strausu kopēja, piemetinot, ka esot vienojusies par sadarbību ar nelielu firmu “Ērikas jostas”, kas esot gatava no jau izģērētas strausu ādas (to ģērēt vedot uz Jelgavas ādas pārstrādes uzņēmumu) taisīt dažādus izstrādājumus – jostiņas, somas un citas lietas.
– Mēs negaidām, kad mūs kāds uzmeklēs, bet paši apzinām iespējas, kur varētu realizēt dižputnu gaļu, cāļus un ādu. Pagaidām vēl līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem neslēdzam, bet pētām situāciju. Biznesa plānu rakstīsim tad, kad niansēti pārzināsim visas ar strauskopību saistītās lietas.
Šajā sakarā Žanna smejoties atceras, kādu pieredzi guvusi, auklējoties ar pirmajiem strausu cālēniem. Viņu novietnē esot ar elektrību apsildāma betonēta grīda (mazuļiem telpā jānodrošina +28…+30 °C temperatūra), kas nokaisīta ar smiltīm. Vasaras svelmē putnēni dzēruši tik intensīvi, ka kopēja knapi spējusi nodrošināt ar ūdeni. Turklāt tikpat strauji, cik dzēruši, arī no šķidruma atbrīvojušies, tāpēc grīda esot pludojusi….
– Pirmās trīs dzīves nedēļas cālīši ir ļoti jutīgi, tāpēc īpaši jālutina.
Kas strausam vēderā?
Dižputnus barojot ar miežiem, kviešiem, auzām, klijām un spraukumiem. Barību iepriekš sasmalcinot, lai garkaklainajiem būtu to vieglāk norīt.
– Strausiem ļoti garšo bumbieri, āboli, gurķi un kabači. Pērn man bija bagātīga puravu raža, tāpēc nevarēju izdomāt, ko ar tiem iesākt. Patiesībā nemaz nevajadzēja ilgi gudrot, jo strausi puravus apēda ka šņakst, – stāsta “Mazzariņu” saimniece. – Es viņus itin bieži palutinu. Piemēram, lai kāposti, bietes un burkāni dižputniem nešķistu apnicīgi, pievienoju sasmalcinātas mandarīnu mizas. Maltītei uzreiz pavisam cita piekrišana. Bet strausi jau galvenokārt ir zālēdāji.
Kamēr Žanna Laugale stāsta par dižputnu saimes ēšanas paradumiem, viņu ielenc vairāki strausi un sāk mīlīgi knābāt savas aprūpētājas jakas kapuci un aizdares auklas.
– Viņiem patīk viss, kas ir spožs un kustīgs. Ja no kaut kā nobīstas, bēg prom (strausiem skriet var likt tikai bailes). Bet, re, šis jaunulis jau gatavojas riesta dejai. Ja tēviņš izstiepj kaklu, taisnu kā miets, apsēžas zemē, izpleš spārnus un tos šūpo, kā arī šūpo galvu, ir skaidrs, ka viņš nobriedis nākamās paaudzes radīšanai. Tāpēc pašlaik vērojam, vai no 11 vaislas putniem izveidosies kāda ģimene vai ne. Šajā nolūkā nesen iegādājāmies strausu tēviņu, kas ir gadu vecāks par mūsu saimes pārstāvjiem, kuriem jūlijā būs divi gadi. Meitenes ir gatavas dēt olas jau šajā vecumā, turpretī puiši dzimumgatavību sasniedz trijos gados.
Strausu ģimenē vienam puisim esot divas trīs meitenes. Ligzdu taisot puisis un arī olas perējot aktīvāk nekā draudzenes.
– Mums stāstīja, ka strausu mātītes bieži vien nezinot, ko iesākt ar izdētajām olām, tāpēc ar tām spēlējoties un pat metot pāri aplokam. Pagaidām mūsējās olas nav dējušas, jo ir ļoti jaunas. Līdz šim “Mazzariņu” inkubatoros esam perējuši citu audzētāju saimniecībās iegādātās olas.
Tās pērkot arī finansiālu apsvērumu dēļ, jo olas ir daudzkārt lētākas nekā vaislas cāļi. Inkubatoru darbinot no maija līdz augustam. Žanna atklāj – lai strausu olu šķilšanās noritētu veiksmīgi, kopējam jābūt ar lielu pieredzi un zināšanām. Viņai šajā jomā vēl esot jāuzaudzē muskuļi.
Tagad Laugaļi ar nepacietību gaida, kad strausu ganāmpulku varēs pārvietot uz jaunajām mājām, kas top ar Eiropas naudas atbalstu.
– Šo dižputnu labturības noteikumi paredz, ka novietnē jābūt ne mazāk kā 6 m2 vienam strausam un vismaz 100 m lielam skrejceļam, lai putniem būtu vieta, kur dejot savas kāzu rituāla dejas.
