“LA” rīt sāks publicēt Māras Hornas romānu “Liktenīgais salidojums” 0
Literatūrkritiķis Guntis Berelis par Māru Hornu reiz sacījis šādi: “Raksta sižetiski itin veiksmīgi savērptus un vides ziņā precīzi izzīmētus lasāmgabalus, noteikti tiem piekabinot laimīgas beigas.” Autore teic – Berelim patiešām taisnība. “Pēc dabas esmu optimiste, tādēļ vienmēr gribas, lai “viss beidzas labi”.”
Literārajā akadēmijā Māra Horna neatlaidīgi studējusi trīs gadus, jo ļoti gribējās uzrakstīt vecmāmiņai veltītu romānu, bet juta – trūkst zināšanu. Studijas vainagojās ar panākumiem – 2007. gadā nāca klajā romāns “Paulīna” par uzņēmīgu jaunu sievieti, kura jau 15 gadu vecumā no Slampes devās uz Rīgu pie vecākā brāļa. Viņš tur jau bija iedzīvojies un atvēris savu veikalu. “Paulīna arī apguva visu tirdzniecības “zinātni”, apprecējās, dzemdēja divus bērnus un tad atvēra pati savu veikalu,” stāsta Māra Horna. Savukārt Paulīnas meita, rakstnieces māte, beigusi konservatorijas vokālo klasi un pēc pāris koncertiem visu mūžu nostrādājusi Rīgas operā kā kora artisti. “Lielās mīlestības dēļ atteicās braukt uz Liepājas operu, kur būtu soliste. Bet tēvs bija arhitekts, strādāja kopā ar Eiženu Laubi un arī patstāvīgi,” piebilst Māra Horna.
Pati rakstniece izstudējusi Lauksaimniecības akadēmijā, apprecējusies ar lauku puisi un pārcēlusies uz Zemgali, gan nedaudz uz citu pusi nekā vecmammas pirms gadiem pamestā Slampe. Darbu specialitātē atrast neizdevās, un Māra Horna pārkvalificējās – gandrīz 40 gadi nostrādāti skolā gan par matemātikas, fizikas un darbmācības skolotāju, gan ārpusklases darba organizatori, gan arī direktori.
Literatūrai Māra Horna pievērsusies pēc traģiska pavērsiena dzīvē – vīra nāves: “Kad pēkšņi nomira vīrs, jutos kā izmesta no laivas. Paliku viena pašu rokām celtā mājā, uzaicināju pie sevis dēla ģimeni, tomēr nekādi nespēju savākties. Sapratu, cik trausla ir cilvēka dzīvība, bet reizē ar viņu nebūtībā aiziet arī viss, ko viņš zinājis un piedzīvojis. Atcerējos, ko par savu dzīvi man stāstīja vecāmāte, un mēģināju to uzrakstīt.”
Piecus gadus nostrādājusi laikrakstā “Zemgale” par ārštata reportieri, pievērsusies arī lugu rakstīšanai, vairākas vēl joprojām atrodamas Latvijas amatierteātru repertuārā. 2006. gadā nodibinājusi literātu biedrību “Spārni”, to vadījusi septiņus gadus un vēl aizvien darbojas, kaut vadības grožus atdevusi citās rokās.
Savā un dzimtas biogrāfijā Māra Horna atradusi vielu vairākiem romāniem: vecmamma apdzīvo pirmo romānu, tēvam veltīta grāmata “Dogadkinu dzimta”, pašas jaunībai – “Dīdelīgās atmiņas”, 60. gadu Bēnes sovhozs aprakstīts romānā “Caurvējš dvēselē”. “Tas bija pirmais darbs, kurā tiešām varoņi man “paspruka no rokām” un sāka rīkoties pēc sava prāta,” smej autore. “Fons palika, bet jaunais inženieris aizgāja neceļos, lai gan viņa prototips, proti, mans vīrs, tā neizdarīja. Arī romānā “Garozas garša” viens otrs no varoņiem rakstīšanas gaitā “kļuva nepaklausīgs”.”
Arī jaunajā romānā, kuru tagad sākam publicēt, ievijušās atmiņas par radiniekiem: “Ar to, kā nodzeras jauka sieviete, sastapos jau 12 gadu vecumā, kad pa vasarām auklēju savas māsīcas puisīti, bet viņa, brīnišķīga jauna sieviete, ar maigu raksturu, atsaucīga un labestīga, nespēja turēties pretī dzeršanas kārdinājumam. Mana māsīca diemžēl šai kaitei pāri netika, gāja bojā, jo viņai neviens nepasniedza pretī palīdzīgu roku, tikai nosodīja, arī pašas vecāki. Tādēļ man gribējās Agru no šī zaņķa tomēr izraut.”
Lūk, arī sižeta intriga: ārēji laimīga un ļoti tradicionāla latviešu ģimene – vīrs, sieva un divi bērni – pamet Rīgu, lai saimniekotu vīra senču zemē. Taču sievai Agrai pieticīgā dzīve apnīk, gribas… īsti nevar saprast, ko tieši gribas, varbūt spilgtākas krāsas, romantiku, kaislību? Kad spožā vīzija pagaist, izrādās, ka Agra ir zaudējusi ģimeni un pārāk pieķērusies grādīgajiem dzērieniem. Sākas straujš lejupceļš, pēc kura nāksies ilgi un sāpīgi celties kājās. Taču, tā kā romāna autore ir apņēmīga optimiste, Agrai no dūksnāja izdodas izrauties.
Ko brīvajos brīžos lasa pati rakstniece? Pārsvarā latviešu autoru darbus. “Patīk Melānija Vanaga, Anda Līce, Lelde Stumbre, ar interesi lasu arī jaunos autorus “Lata romānu” izdevumos. Daudz laika lasīt nepieliek – ir aizsākti vairāki prozas darbi, kas prasa slīpējumu, iecerētas arī jaunas lugas. Reizēm liekas, ka dienas pārāk īsas,” piebilst autore.
