Mobilā versija
Brīdinājums 0.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
21. marts, 2017
Drukāt

Apoloģija tieši laikā (2)

Ordine

Šo grāmatu lasīs cilvēki, kuri tāpat vismaz daļēji piekrīt tajā paustajām atziņām. Ideāli būtu iesmērēt šo grāmatu praktiskiem cilvēkiem, kuru dzīves stils ir bezstils un vienīgie saskaitāmie – darbs, mājas, nauda, bet dzīves moto – nopelnīt.

Viņiem šī grāmata būtu kas līdzīgs situācijai, kas rastos, ja zinātnieki pēkšņi pierādītu, ka īstā dzīve ir naktī sapņojot, nevis tā, kas notiek dienā, un šādam pārdzīvojumam būtu nākotne. Taču paliek cerība, ka šo grāmatu lasīs jauni cilvēki, kuriem vēl (nevis “jau”) ir vairāk izvēles iespēju un kuri nav kļuvuši par ikdienas mazohistiem un peļņas vergiem. Protams, šiem jaunajiem cilvēkiem vēl būs jācīnās pret savu vecāku protestu par jaunieša nākotnes iecerēm. Jo kas tad ir sliktākais, piemēram, dzejnieka profesijā? Tas pats, kas pirms vairākiem simtiem gadiem – vecāku, radu un paziņu neizpratne par attiecīgā indivīda profesijas izvēli. Manam secinājumam, ko pirmoreiz izteicu, pirms vairākiem gadiem Limbažos tiekoties ar skolēniem, piebalso aplūkojamās grāmatas “Nelietderīgā lietderīgums” autors itāliešu literatūrzinātnieks un domātājs Nučo Ordine, kurš, attīstot tēmu, raksta par 17. gadsimta angļu domātāja Džona Loka attieksmi pret dzeju, kurš uzsvēra, ka dzīve mūzu sabiedrībā nekādi neveicina īpašuma pavairošanos: “Manuprāt, vecākiem drīzāk vajadzētu pūlēties, lai iespēju robežās šīs tieksmes uz dzejošanu noslāpētu un iznīdētu, un es tiešām nevarētu iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc tēvs varētu vēlēties, lai viņa dēls kļūst par dzejnieku.”

Kādā priekšlasījumā 1961. gadā dramaturgs Ežēns Jonesko teicis: “Modernais universālais cilvēks ir steidzīgs un aizņemts. Viņam nav laika, viņš ir nepieciešamības gūsteknis, viņš nesaprot, ka kaut kas varētu būt brīvs no lietderīguma, un viņš vairs nesaprot arī to, ka būtībā tieši lietderīgais var būt nelietderīgs, nomācošs smagums. Ja netiek saprasts nelietderīgā lietderīgums un lietderīgā nelietderīgums, netiek saprasta māksla; un zeme, kurā nesaprot mākslu, ir vergu vai robotu zeme, nelaimīgu cilvēku zeme, kur cilvēki nesmaida un nesmejas; zeme bez dvēseles; un tur, kur nav joku, nav smieklu, ir dusmas un naids.”

Ja šo grāmatu izlasītu kāds, kuram es to gribēju iesmērēt, viņš varētu teikt, ka tas ir liekēžu manifests. Gluži tāpat par manu dzejas rakstīšanu padomju laikā izteicās kāds šad un tad Rīgā uz ielas satikts novadnieks, rūpnīcas VEF tehniskais darbinieks. Nē, drīzāk tā ir jēgpilnā lietu kārtība un man pieņemamie akcenti šajā pragmatiskajā peļņas pasaulē. Man un man līdzīgākiem šajā “darbsnaudamājas” pasaulē.

Par nesmaidīšanu mums viss skaidrs – mums Latvijā trāpīts. Par robotiem un vergiem uzreiz negribēsies atzīt, taču lielā mērā tā ir, un izturēt mēs varam daudz, visvieglāk – pseidolietutiņu uz galvas no augstiem plauktiem. Izlīdzamies ar racionalizāciju, kas ir viena no nolieguma kaites pazīmēm. Proti, prātuļojam, ka citur ir daudz sliktāk, tur ir karš, bads un viss pārējais, kā mums vairs nav. Kamēr valstis, kas cenšas atbrīvoties no šādām kolektīvām domāšanas matricēm, mazliet jau tur galvu virs ūdens.

Nučo Ordines grāmata vienkārši lieliski nostrādā attiecībā uz kādu “Kultūrzīmju” 14. februāra numurā aplūkojamu diagrammu. Tajā redzam, cik bēdīgi šobrīd izskatās Latvijas kultūras naudiņa attiecībā pret Igaunijas un Lietuvas nacionālo kultūras fondu (Latvijā – VKKF) naudu, kas, lai gan iedzīvotāju skaits un finansējuma modeļi ir atšķirīgi, abās kaimiņvalstīs skaitļos ir aptuveni divreiz lielāka nekā Latvijā. Reāli iznāk, ka Igaunijā finansējums ir vēl daudz lielāks. Šeit taču pietiktu ar LABO GRIBU un finansējuma avotu maiņu. Paraugi ir. Bet nē! Par to arī ir šī grāmata. Vai tāpēc Latvijā Nučo Ordines grāmata būtu vairāk vajadzīga nekā Lietuvā un Igaunijā? Iespējams, tāpēc par to paldies tulkotājai Dacei Meierei.

Grāmatā ir trīs daļas. Vienā vairāk stāstīts par literatūras nelietderības lietderīgumu, kur lasām arī pagātnes dižgaru izteikumus par to. Otrā ir par valstisko pieeju un mūsdienu universitātēm, kur diploma dabūšana nozīmē vairāk nekā alkas pēc zināšanām (apmēram, tā: profesor, es esmu samaksājis par studijām, tātad danco pēc manas stabules). Trešā daļa vēsta par to, kā īpašnieciskums nogalina mīlestību un patiesību. Te ir piemēri par to, kā atšķiras zinātnieku jaunrades prieks no utilitārisma. Piemēri nav tālu jāmeklē, tepat šorīt dzīvoklī, elektrība – tikai viegli piespiežu slēdzi. Bez nojautas, kā viņa tā. Mana elektrība, par to maksāju, skaidrs? Taisnību sakot, man Nučo Ordines grāmatas daļa par zinātni liekas mazliet jau no cita plauktiņa un tik organiski neiet kopā ar iepriekšējo. Taču, respektējot to, ka grāmatas pielikumā ir amerikāņu zinātnieka un pedagoga Abrahama Fleksnera pirms astoņdesmit gadiem tapusi lekcija, kas devusi impulsu grāmatas uzrak­stīšanai, atzīstu, ka tā ir nepieciešama; vēl jo vairāk tāpēc, ka utilitārisma nocelšana no pjedestāla ir visas grāmatas uzdevums.

Viktors Igo, kura dzeju (jā, tieši dzeju) esmu tulkojis pirms trīsdesmit gadiem, un atdzejojumi diemžēl ir pazuduši, tātad nekāda īpašnieciskuma, savā 1848. gada runā Konstitucionālajā asamblejā teicis: “Krīzi var uzveikt, nevis apcērpot kultūrai atvēlamos līdzekļus, bet gan tos dubultojot.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. kad beigsies tās gaudas un raudas pēc naudas? kā āmrijas,kurām nekad nepietiek un nepietiks.

  2. nauda jebkurai nozarei ir par maz un it sevišķi jebkuram indivīdam tā ir par maz un tās mūžīgās runas par naudu rada šaubas par pašu literātu rakstīšanas baudu bez naudas.

Draugiem Facebook Twitter Google+