Aprit 135 gadi kopš dzejnieka Friča Bārdas dzimšanas 0
23. janvārī Pociema bibliotēka sadarbībā ar 178. Pociema mazpulku un Bārdu dzimtas muzeja “Rumbiņi” vadītāju Aiju Ēcenieci aicina uz sarīkojumu “Lai zemei sāpes nav…”, kurā tiks godināts novadnieks, dzejnieks Fricis Bārda 135. dzimšanas dienā, portālam LA.lv pastāstīja 178. Pociema mazpulka vadītāja Edīte Melne.
Sarīkojums sāksies ar radošo darbnīcu “Bukurags”, kurā mazpulcēni un muzeja vadītāja runās dzejnieka tēlaino, asprātīgo, humora pilno bērnu dzeju. Par godu dzejnieka jubilejai Pociema bibliotēkas vadītāja Rota Donska bibliotēkā ir iekārtojusi literatūras izstādi” Fricim Bārdam – 135″, kurā iekļautas arī Vācijā un Amerikā izdotas grāmatas. Savukārt 178. Pociema mazpulka vadītāja Edīte Melne ir izveidojusi stendu “Fricis Bārda – dzejnieks ar zvaigžņu dvēseli” un izlikusi albumus un mapes par mazpulka sadarbību ar Bārdu dzimtas muzeju “Rumbiņi”.
Dzejnieka piemiņas pasākums “Rumbiņos” notiks jūnijā kopā ar viņa dzīvesbiedres Paulīnas Bārdas 125. gadskārtas svinībām.
Edīte Melne kā spilgtu dzejnieka Friča Bārdas dzīves gājuma un personības raksturojumu min līgavai Paulīnai Puskalnei 1912. gada 27. jūlijā rakstītu vēstuli Lūk, fragments no tās: “Tātad no gala. Vienam tēvam bija trīs dēli – divi gudri un trešais Fricis. Viņi auga visi kopā un gāja pēc rindas ganos un skolā.” Abi brāļi apmierinās ar izglītības iegūšanu vietējās skolās, bet Fricim ar to nepietiek – viņš grib sasniegt vairāk. Un tas viņam arī izdodas. Fricis Bārda skolotāju seminārā Rīgā iekļūst to 5-6 audzēkņu skaitā, kurus skolo uz valsts rēķina – toreiz teica – “uz kroņa”. Pēc skolotāju semināra pabeigšanas līdz pat dzīves pēdējam gadam viņš strādā par skolotāju vairākās Rīgas skolās/ pa vidu gan bija neilgas studijas Vīnē/.
Vasaras brīvlaikus Fricis pavada Rumbiņos. Tēvs Jānis Bārda dzejniekam ir vistuvākais cilvēks, tāpēc arī Friča Bārdas dzejoļu krājuma “Zemes dēls” titullapā lasām veltījumu “Sava tēva piemiņai”. Rumbiņu skaistā apkaime ar septiņām bērzu birztalām, ziedošo dārzu un pļavām, tuvējo Rāķa ezeru, Bišu kalniņu iemiesojas Friča Bārdas dzejā. Dzejnieks ir izjusts dabas liriķis. Visa daba kā dzīva būtne nostājas lasītāja priekšā. Te bērzi noliec zarus un sapņo, mēnestiņš staigā pa zemes virsu un trīc lodziņā, lietutiņš klejo pelēkā mētelī, raisās pumpuri, dīgst zāle, pie birzītes kā ubadzīte sēž vecā pirtiņa. Kārlis Skalbe par sava drauga daiļradi ir teicis:” Bārdas dzejā mēs redzam katru, sen pazīstamu lietu vēl neredzētā gaismā Tā ir spēja, bez kuras nevar būt īsts dzejnieks.”
Edīte Melne teic, ka tieši pateicoties Bārdu dzimtas muzeja vadītājai Aijai Ēceniecei, kurai tas ir sirdsdarbs, Rumbiņi saglabājušies kā 20. gadsimta lauku sēta ar neskartu dabu. “Kopā ar muzeja vadītāju mazpulcēni ir tīrījuši vītolu gatvi, birztaliņas, dīķmalu, krāmējuši malku, stādījuši ozoliņus, grābuši sienu, slēpušies rudens lielajās lapu kaudzēs, rīkojuši nometnes… Un svinējuši visu trīs Rumbiņu dzejnieku – Friča Bārdas, Paulīnas Bārdas un Antona Bārdas – atceres dienas,” atminas mazpulku vadītāja, kura pati vēl sastapusi Antonu Bārdu, kad pagājušā gadsimta 70. gados kopā ar Pociema astoņgadīgās skolas skolēniem devusies viņam talkā apkopt baltās mežrozītes.
