Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. oktobris, 2012
Drukāt

Aprit 210 gadu kopš kauguriešu sacelšanās

Foto no grāmatas "Latvijas pilsētas"Foto no grāmatas "Latvijas pilsētas"

1802. gada Kauguru nemieri Latvijas sabiedrības vēstures apziņā vēl nav ieņēmuši pelnītu vietu, tika uzsvērts Beverīnas novada Kauguros sarīkotajā vēsturnieku konferencē. Tāpat izskanēja, ka piemineklim kauguriešiem būtu jāslejas Valmieras centrā. 


 

Pirmskara Latvijā Kauguru nemierus akcentēja, mēģinot saistīt ar brīvības cīņām. PSRS periodā tos traktēja kā ”darba tautas cīņu pret feodālo iekārtu”. Bet mūsdienās šī Latvijas vēstures epizode it kā pazudusi, jo netiek ideoloģiski pieprasīta. Tajā pašā laikā kauguriešu pēcteči allaž lepojušies ar saviem senčiem. Piemēram, novadpētnieks Hermanis Enzeliņš un viņa brālis slavenais valodnieks Jānis Endzelīns ir pēcteči nemieru dalībniekam Ķiguļu Mārcim. Attiecīgi – tāda bijusi arī Jāņa Endzelīna meita, māksliniece Līvija Endzelīna. Šo līniju turpina viņas dēls, komponists Imants Zemzaris un mazdēls, mācītājs un mūziķis Ingmārs Zemzaris.

 

”Klusuma saglabāšana”

Tas, kas bija sācies kā Valmieras apkaimes muižu zemnieku neapmierinātība ar pastāvošo klaušu un nodevu sistēmu, 1802. gada 10. oktobrī Kaugurmuižā izvērtās atklātā sadursmē starp dumpīgajiem zemniekiem un Krievijas impērijas karaspēku. Nemieru apspiešanas laikā dzīvību zaudēja desmit dumpinieki, bet daudzi tika ievainoti. Kauguriešu vadoņus – Mūjānu muižas sulaini Gothardu Johansonu, kučieri Kārli Bušu, Kokmuižas ”Vīteļu” saimnieku Pēteri Pētersonu un kalpu Jāni – pēra rīkstēm un izsūtīja uz Sibīriju. Mūsdienu vērtējumā šie notikumi veicināja dzimtbūšanas atcelšanu un bija sākums tam noskaņojumam, kas savu kulmināciju piedzīvoja 1905. gada revolūcijā. Tas bija signāls, ka agrāk padevīgā zemnieku attieksme pret muižniekiem sākusi mainīties un arī muižnieki tolaik aktuālo apgaismības ideju ietekmē aizvien vairāk apjauta, ka gadsimtos ierasto izturēšanās modeli vairs nevar atļauties. ”19. gadsimta sākumā cilvēki Vidzemē sāka domāt par trūkumiem sev apkārt. Paust neapmierinātību,” septembrī Kauguros sarīkotajā vēsturnieku konferencē norādīja LU profesors Gvido Straube. Vidzemniekus aprakstītajā laika periodā droši varēja pieskaitīt izglītotākajiem Eiropā, jo 19. gadsimta sākumā novadā lasīt mācēja 70% zemnieku, kamēr Francijā tikai 30%.

 

Kā minēja Kara muzeja vēsturnieks Dainis Poziņš, Kauguru nemieri Krievijas impērijā nebūt nebija vienīgais gadījums, kad regulāro armiju vērsa pret pašu valsts iedzīvotājiem. Karavīrus izmantoja arī 1797. gada galvasnaudas nemieros Sesavas muižā. Oficiālajos impērijas dokumentos kā viena no armijas funkcijām bija minēta ”iekšējā klusuma saglabāšana”.

 

No mūsdienu viedokļa grūti iedomājams, ka karavīri tiešā tēmējumā atklāj uguni pret civiliedzīvotājiem, kaut dumpīgiem, taču 18. gadsimta un 19. gadsimta sākuma pasaulē tas nebija nekas neparasts. Pastāvošā apmācības sistēma izslēdza iespēju, ka karavīri vai apakšvirsnieki varētu atteikties pildīt tamlīdzīgas pavēles. Kauguru gadījumā tās nāca no vietējā zemes tiesneša un Vidzemes guberņas varas iestādēm. Neapmierinātība zemniekos brieda pakāpeniski. Atteikšanās iet klaušās Valmieras apkaimē izpaudās arī agrāk. Saspīlējumu tāpat veicināja neraža visā Krievijas Eiropas daļā. Varasiestādes bija pārliecinātas, ka zemes tiesneša barona fon Ungerna-Šternberga un nelielas karaspēka daļas (120 Taurijas grenadieru pulka vīru majora Kapustina vadībā) parādīšanās nobiedēs dumpiniekus, kā tas jau impērijā ne vienu reizi vien bija novērots, taču… ”Rezultāts iznāca pavisam pretējs. Nemieri izrādījās daudz plašāki, nekā bija paredzējuši Vidzemes guberņas ierēdņi. Kad tika veikti pirmie aresti, zemnieki nevis nobijās no karaspēka, bet kļuva vēl niknāki. 7. – 8. oktobrī spēku samērs Kaugurmuižas apkaimē bija absolūti par labu zemniekiem. 3000 zemnieku pret 120 karavīriem. Tuvcīņā viņiem pret zemniekiem nebija nekādu izredžu,” norādīja Poziņš. Zemniekus iegāza ticība ”labajam caram” un Vidzemes guberņas varasiestādēm, ka to pārstāvji varētu uzklausīt viņu sūdzības. Solot sarunas, armijas vadība iegūto laiku izmantoja papildspēku sapulcēšanai no Valmieras, Cēsīm un Rīgas. Kopumā ap 700 vīru. Dumpiniekus izdevās izklīdināt, tikai dodot pavēli atklāt uguni. ”Vispirms ar šautenēm izšāva seši karavīri. Kad tas nelīdzēja, vēl seši, un tikai pēc tam šāva no lielgabaliem ar karteču. Nemiernieki karavīru ierindai bija salīdzinoši tuvu – no 10 līdz 15 soļu. Iedomājieties graujošu efektu, kādu deva divi lielgabalu šāvieni šajā pūlī,” situāciju rekonstruēja vēsturnieks. Četri nemiernieki gāja bojā uzreiz, 17 tika ievainoti, bet daļa no tiem vēlāk nomira. Sekoja nemieru vadoņu aresti.

 

Pateicība Parrotam

Folklorists Sandis Laime, konferencē stāstot par kauguriešu pēdu meklēšanu pirmajā latviešu Sibīrijas kolonijā, Omskas apgabala Rižkovā, uzsvēra, ka izsūtītajiem vidzemniekiem bijusi ļoti liela iespēja būt pirmo šā ciema iedzīvotāju skaitā. Ciems radās 18. gadsimta beigās kā mājvieta luterticīgajiem izsūtītajiem, tādēļ tā sākotnējie iemītnieki lielākoties bijuši notiesātie latvieši, igauņi un vācieši. Kaut arī pēdējās ekspedīcijas laikā neviens no intervētajiem Rižkovā nav minējis, ka varētu būt cēlies no kauguriešiem, konferencē izskanēja, ka vēl 90. gados minētajā ciemā vairāki iedzīvotāji to apgalvojuši.

Vēsturniekus tomēr izbrīna, ka, atskaitot četrus dumpja vadoņus, pret citiem sacelšanās dalībniekiem nekādas radikālas represijas nevērsās. Kā atgādināja cēsnieks Tālis Pumpuriņš, par to jāpateicas Tērbatas universitātes rektoram Georgam Fridriham Parrotam, agrākajam Cēsu pilsmuižas īpašnieka grāfa Zīversa ģimenes mājskolotājam. Parrots bija ne vien labi ieredzēts Vidzemes muižniecības aprindās, bet arī cara Aleksandra I draugs.

 

“Tas, ka nevienu nesodīja ar nāvi un vēlāk tika virzīti agrārie likumi, lielā mērā notika, pateicoties Parrotam,” norādīja vēsturnieks. Dokumenti apliecina, ka pat tie nemiernieki, kas sākumā aizbēguši, vēlāk turpinājuši dzīvot savās mājās ar visām tiesībām.

 

Pēc Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītājas Ingrīdas Zīriņas stāstītā, 1807. gadā atgriezies arī uz Sibīriju aizsūtītais ”buntavnieks” Vīteļu Pēteris. Viņš atguvis muižkunga otrreiz apprecināto sievu un turpinājis dzīvi ”Vīteļos”.

Kauguru nemieri atstājuši pēdas arī latviešu kultūrvēsturē, kur spilgtākie piemēri ir 1938. gadā iznākušais Kārļa Zariņa romāns ”Kaugurieši” un tāda paša nosaukuma 1941. gada kinofilma.

Rakstniecības un mūzikas muzeja pārstāve Ilona Miezīte, iepazīstinot klātesošos ar Zariņa ”Kauguriešu” likteni, uzsvēra, ka grāmatas 1938. gada versija no mākslinieciskā viedokļa bijusi vispilnasinīgākā. 1941. gadā rakstnieks savu romānu jau ”koriģējis”, bet 1975. gadā vēl vairāk pārstrādājis padomju laika prasībām. Individuālos tēlus aizstāja neizteiksmīga ”kolektīva masa”. ”Šo pārstrādāto darbu var uzskatīt par iepriekšējā romāna konspektīvu pārstāstu,” secināja literatūrzinātniece, atgādinot, ka būtu vērtīgi mūsdienās izdot tieši sākotnējo ”Kauguriešu” variantu.

 

Pievienot komentāru

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+