Pasaulē
Vēsture

Aprit 30 gadu kopš postošās zemestrīces Armēnijā. Kā Latvija palīdzēja traģēdijas skartajiem 0


Vēl trīsdesmit gadus pēc zemestrīces tūkstošiem cilvēku joprojām dzīvo pagaidu barakās jeb “tomikos”, kā šīs mājiņas dēvē Armēnijā.
Vēl trīsdesmit gadus pēc zemestrīces tūkstošiem cilvēku joprojām dzīvo pagaidu barakās jeb “tomikos”, kā šīs mājiņas dēvē Armēnijā.
Foto: Sergei Afanasev/Shutterstock

Ir 2015. gada vēls rudens, mana pirmās sastapšanās ar Armēniju. Hostelis “Rafael”, kurā esmu apmeties pašā Erevānas centrā, maksā vien septiņus eiro dienā, brokastis ieskaitot. Tā izbūvē ieguldīta pamatīga nauda, par ko liecina greznās marmora kāpnes, granīta kamīns viesistabā un īsta parketa grīdas. Tomēr hostelis ir pavisam tukšs, tā daži viesi izmitināti katrs savā istabā.

Vakaros šo saimniecību pieskata Karens, ap 25 gadus vecs puisis, kurš nesen pabeidzis obligāto dienestu armijā un patlaban studē jurisprudenci. Jautāts par to, kā bizness var izdzīvot ar tik mazu klientu skaitu, viņš atbild, ka īpašnieci, Amerikā dzīvojošu bagātu armēnieti, tas īpaši neinteresējot: “Viņa izbūvēja hosteli, jo šādi gribēja palīdzēt savai dzimtenei. Atlido reizi gadā, paslavē mūs, atstāj dolārus un atkal aizbrauc.”

Karenu interesē politika, un saruna gluži nemanot apstājas pie Kalnu Karabahas. Pieradušam pie modernās Eiropas politkorektuma, man ir neparasti viņā klausīties: “Mēs nekad neatdosim Karabahu turkiem, jo par šo zemi esam samaksājuši ar savām asinīm. Tur kritis arī viens no tēva brāļiem. Jauns karš ar Azerbaidžānu ir tikai laika jautājums. Tas var sākties rīt, pēc gada, pēc desmit, bet karš noteikti būs.”

Par “turkiem” Armēnijā šodien dēvē arī azerbaidžāņus. Vēl viena sarunas tēma – Spitakas zemestrīce.

“Jūs zināt, ka tā nemaz nebija zemestrīce?” Karens vaicā.

“Kas tad?”

“Jauna veida ieroču izmēģinājums. Maskava gribēja novērst mūsu uzmanību no Karabahas. Neizdevās! Bet vispār šī lieta sākās jau Sumgaitā.”

 

Karabahas mezgls

Lai labāk saprastu armēņus un Karena teikto, mums jāatskatās mazliet senākā pagātnē, uz 1988. gada februāra sākumu. Tolaik gan Erevānā, gan Azerbaidžānas sastāvā ietilpstošā, bet pārsvarā armēņu apdzīvotā Kalnu Karabahas autonomā apgabala galvaspilsētā Stepanakertā pulcējās mītiņotāji ar prasību pievienot Kalnu Karabahu Armēnijai.

20. februārī Kalnu Karabahas parlaments – autonomā apgabala tautas deputātu padome – pieņem aicinājumu Azerbaidžānas, Armēnijas un PSRS varas iestādēm ar lūgumu mainīt republiku robežas. Kalnu Karabahā jau notiek pirmās bruņotās sadursmes starp armēņiem un azerbaidžāņiem. Abās pusēs ir kritušie un ievainotie, Baku ierodas azerbaidžāņu bēgļi.

Sumgaitas pilsētā, kur dzīvo ievērojama armēņu kopiena, sākās spontāni grautiņi, slepkavības un laupīšanas. Vietējā milicija notiekošajā neiejaucās. Masu mediji ziņoja par 32 bojā gājušajiem, savukārt aculiecinieki apgalvoja, ka to skaits sasniedzis vairākus simtus.

Sākās masveida bēgšana – armēņi atstāja Azerbaidžānu, savukārt azerbaidžāņi – Armēniju.

Šajā laikā es bieži atcerējos savus trīs armijas mēnešus Gusevā 1983. gada vasarā. Mūsu kazarmās blakus universitātes studentiem, jaunajiem rezerves virsniekiem, dzīvoja arī “parastie zaldāti”. Starp viņiem bija divi puiši no Armēnijas, klases biedri no nomaļa kalnu ciema. Nešķirami draugi, kuri ēdienreizēs vienmēr sēdēja blakus un pat pirtī berza viens otram muguru. Vienu no viņiem sauca par Mamuļanu, otru – vienkārši par Ahmedu, jo viņš bija azerbaidžānis. Savā starpā abi sarunājās armēņu valodā. Kas notika ar Ahmedu šajās februāra dienās?

 

Zemestrīce

Sasprindzinājums aug visu 1988. gada pavasari un vasaru, abas padomju republikas jau balansē uz atklāta kara robežas. Un tad 7. decembra rīts atnes Armēnijai jaunu pārbaudījumu – zemestrīci. Tās epicentrs atrodas nomaļajā Spitakas pilsētiņā republikas ziemeļos, kur pazemes grūdienu spēks sasniedz 7 balles pēc 10 ballu Rihtera skalas. Trīsdesmit sekunžu laikā pilnībā tika iznīcināta Spitaka, lieli postījumi nodarīti Ļeņinakanas (tagad Gjumri), Kirovakanas (tagad Vanadzora) un Stepanavanas pilsētai.

Pēc speciālistu novērtējuma – zemestrīces enerģija atbilda desmit uz Hirosimu nomestajām atombumbām.

Aptuveni 30 000 (pēc citiem datiem – 50 000) bojā gājušo, līdz 130 000 ievainoto, 500 000 cilvēku (to skaitā arī bēgļi no Azerbaidžānas) palikuši bez pajumtes – tāda bija šīs traģēdijas bilance. Viens tūkstotis mūsu Zolitūdes.

 

Reakcija Latvijā

Visai pamācošs ir Spitakas traģēdijas atspoguļojums tā laika Latvijas presē. Pati zemestrīce notika 7. decembrī pulksten 10 un 41 minūtē pēc Maskavas laika. Bet 8. decembrī Latvijas avīzes par notikušo klusē! Tikai nākamajā dienā, jau 9. decembrī, laikrakstā “Cīņa” beidzot parādās īss TASS paziņojums par zemestrīci Armēnijas ziemeļos – ar piebildi, ka tā ir “visspēcīgākā zemestrīce Kaukāzā pēdējo astoņdesmit gadu laikā”.

Turpat blakus laikraksts publicē Mihaila Gorbačova runu Apvienoto Nāciju Organizācijā. Redzam arī LKP CK, LPSR AP prezidija un LPSR Ministru padomes līdzjūtības Armēnijas darbaļaudīm. Pavisam īss teksts – LPSR Ministru padomes norādījums “atcelt ierobežojumus visu veidu sūtījumiem adresātiem Armēnijā”.

Tiem, kuri neatceras – 1988. gads bija totāla deficīta laiks, veikalos trūka viselementārāko preču. Daudzas no tām bija aizliegts iegādāties iebraucējiem no citām republikām vai sūtīt prom no Latvijas pa pastu. Tas nozīmē, ka jau pirmajā nelaimes dienā cilvēki bija centušies sūtīt radiem un draugiem palīdzības pakas. 9. decembrī arī “Padomju Jaunatnē” parādās īss materiāls – telefona saruna ar armēņu žurnālistu Karenu Gasparjanu: “Gar redakcijas logiem ar ieslēgtām sirēnām nepārtraukti brauc ātrās palīdzības automobiļi. Grūti vārdos izstāstīt, kāds noskaņojums un stāvoklis šobrīd ir Armēnijā. Pilsētā jau paklīdušas baumas, kas apšauba traģēdijas ģeoloģisko raksturu.”

Šajā laikā Spitaka un citas cietušās pilsētas jau atgādina nāves konveijeru.

Ielas ir pilnas ar zārkiem, kuri ar transporta lidmašīnām tiek vesti vai no visām Padomju Savienības malām.

Vietējās kapsētās nepārtraukti strādā ekskavatori, jo cilvēku rokām vien nav iespējams izrakt tik lielu skaitu kapu.

10. decembris. “Cīņa” raksta, ka Mihails Gorbačovs atgriezies Maskavā. Ziņa no Rēzeknes – turienes piena kombināts nosūtījis uz Armēniju humāno palīdzību, 100 000 kārbiņas ar kondensēto pienu. 13. decembrī “Cīņa” publicē Mihaila Gorbačova interviju Centrālajai un Armēnijas televīzijām. Vairāk nekā puse sarunas skar nevis zemestrīci, bet gan Kalnu Karabahas problemātiku. Turpat blakus – oficiāls paziņojums, ka nosēšanās laikā netālu no Ļeņinakanas lidostas avarējusi militārā lidmašīna “IL-76”, bojā gājuši 69 karavīri un 9 apkalpes locekļi, kuri devušies uz zemestrīces vietu. Arī šīs lidmašīnas (kas turklāt bija izlidojusi no Baku!) katastrofa vēlāk dos ierosmi dažādām baumām. Azerbaidžānā runāja, ka armēņu gaisa satiksmes dispečers esot tīši iestūrējis lidmašīnu kalnā.

 

Aizdomu ēna

Sazvērestības teorijas pavada Spitakas zemestrīci vēl šodien. Internetā var lasīt publikācijas, ka zemestrīci esot izraisījuši kādi slepeni tektoniskie ieroči. Padomju varas iestādēm katastrofa bijusi vajadzīga, lai novērstu armēņu uzmanību no Kalnu Karabahas. Raksta, ka 1988. gada vasarā Armēnijā it kā esot ieradusies liela augstu virsnieku un tehnisko ekspertu grupa PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova vadībā. Augustā no poligoniem Spitakas tuvumā izvestas raķešu iekārtas un tanki, liela daļa militārpersonu esot saņēmušas ārpuskārtas atvaļinājumu un kopā ar ģimenēm atstājušas Armēniju. Savukārt Spitakā it kā esot pamanītas vairākas slēgtas kravas mašīnas, to pavadošajām militārpersonām uz apģērba bijušas redzamas uzšuves ar vienu vārdu – “Bomba”.

Atklāti sakot, pārāk ticami tas neizklausās. Kas izklausās jau daudz patiesāk – Padomju Savienībā 70. gados patiešām esot sāktas divas slepenas iespējamo tektonisko ieroču programmas “Merkūrijs” un “Vulkāns”. Militāristi esot cerējuši ar īpaši virzītu elektromagnētisko starojumu izraisīt zemestrīces un vulkāna izvirdumus, pirmie eksperimenti notikuši Kirgizstānas kalnos. Raugoties no fizikas viedokļa, tas gan nešķiet iespējams. Vienīgie cilvēces rīcībā esošie spēki, kas teorētiski varētu veicināt zemestrīci vai izsaukt cunami vilni, ir atombumba. Taču atombumbas sprādzienu Kaukāzā neilgi pirms Spitakas zemestrīces nevarētu noslēpt, to būtu fiksējušas seismiskās novērošanas stacijas pat otrā pasaules malā. Tā kā noslēpumainie “tektoniskie ieroči”, visticamāk, būs no tās pašas mistiskā “sarkanā dzīvsudraba” sērijas.

 

Pagātnes mācības – aizmirstas

Patiesībā daļa vainas par milzīgo upuru skaitu gulstas arī uz pašiem armēņiem. Sumgaitas zemestrīce nebija pirmā postošā dabas katastrofa Padomju Savienībā. 1948. gada 6. oktobrī zemestrīce pilnībā sagrāva Turkmenistānas galvaspilsētu Ašgabatu. Bojā gāja vismaz 110 000 cilvēku. 1966. gada 26. aprīlī spēcīgi pazemes grūdieni satricina Uzbekistānas galvaspilsētu Taškentu. Kaut arī upuru skaits nav liels, vien daži desmiti, ap 300 000 cilvēku paliek bez pajumtes.

Koncentrējot milzīgus resursus no visas Padomju Savienības, dažu gadu laikā pilnīgi no jauna tiek uzbūvēta Taškenta. Arī šeit neiztiek bez baumām un sazvērestības teorijām. Izrādās, zemestrīce notikusi neilgi pēc tam, kad vietējās varas iestādes aizliegušas islāma garīdzniekiem no pilsētas mošeju torņiem – minaretiem – skaļi aicināt uz kārtējo lūgšanu. Reliģijas pētnieki islāma atdzimšanas sākumu Vidusāzijā saista tieši ar Taškentas zemestrīci.

Pēc tik lieliem upuriem un postījumiem cilvēkiem vajadzēja kaut ko iemācīties un seismiski aktīvos reģionos, pie kuriem pieder Armēnija, pievērst lielāku uzmanību ēku drošībai. Tomēr, kā liecina Spitakas traģēdija, tas nebija noticis.

Eksperti vēlāk bieži rakstīs par sabrukušo māju slikto kvalitāti, pārkāptajām būvniecības normām un acīmredzamo haltūru.

Nav brīnums, ka pirmais jautājums, kas nodarbināja cilvēku prātus pēc ziņām no Sumgaitas ne tikai Armēnijā, bet arī Gruzijā, Azerbaidžānā, Turcijā un Irānā, – kas noticis ar Armēnijas kodolspēkstaciju? Par laimi, tā nebija cietusi. Visiem prātā vēl bija nesenā Černobiļas katastrofa.

 

Naida gūstā

Lasot to dienu latviešu presi, varētu likties, ka milzīgajā padomju valstī Latvija dzīvo pati savu izolētu dzīvi un notikumi Armēnijā to neskar. Avīzēs dominē Tautas fronte, Interfronte, zemestrīces laikā notikušais LPSR tautu forums, pārmaiņas lauksaimniecībā, pensijas. Un tomēr “Lauku Avīze” 31. decembrī raksta: “Vērtējot aizvadīto gadu, lasītāji uzsver, ka lielākā bēda mūsu valstij bija nesenā zemestrīce Armēnijā.”

Pavisam šajās traģiskajās dienās Armēnijai palīdzēja deviņpadsmit dakteri un māsiņas no Latvijas. “Aiz borta” palika Tautas frontes organizētā ārstu grupa, tās skaitā arī Valdis Zatlers, kurš tolaik strādāja Rīgas pilsētas 2. slimnīcā. Zatlers vēl šodien uzskata, ka vietējās varas iestādes neesot gribējušas izrādīt baltiešiem katastrofas zonā valdošo bardaku.

P. Stradiņa slimnīcas ārsts neiroķirurgs Egils Puķītis
P. Stradiņa slimnīcas ārsts neiroķirurgs Egils Puķītis

Savukārt P. Stradiņa slimnīcas ārsts neiroķirurgs Egils Puķītis (saruna ar viņu publicēta “Lauku Avīzes” 31. decembra numurā), kurš pats dienu pēc katastrofas ieradās Armēnijā ar Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas svētību, uzskata, ka ārstu esot bijis pietiekami. Puķītis gan atzīst, ka “neorganizētības elementi, sauksim tos tā, tomēr izraisa izbrīnu” un “par daudz skraidīšanas un vaimanāšanas”. Tāpat viņš spilgti raksturo Armēnijā valdošo politisko spriedzi: “Tāda brīža nebija, kad mūsu sarunās ar vietējiem nedominētu vārdi – Karabaha, turki, azerbaidžāņi, pārinodarījums armēņu tautai… Protams, daudz viņu runās, uzskatos un rīcības motivējumā ir pārmērīgu emociju. Ieminieties vien par azerbaidžāņu palīdzību Armēnijai – ikkatrs jums teiks: nē! Mēs no VIŅIEM neko neņemam! Dažbrīd ir grūti vērot šo absolūto naidu.”

Kāds cits aculiecinieks, padomju armijas virsnieks Vladislavs Šurigins atmiņās par Spitakā pieredzēto piemin azerbaidžāņu tautības kara ķirurgu pulkvedi Mamedovu, kurš līdz spēku izsīkumam divas diennaktis nepārtraukti operējis cietušos, vienlaikus slēpjot savu etnisko izcelsmi. Pēc kādas operācijas, kuras laikā viņš izglābis dzīvību mazai meitenītei, bērna vecāki ar asarām acīs pateikušies ķirurgam armēņu valodā.

Ārsts atvainojies un teicis, ka viņš nesaprot teikto, jo ir azerbaidžānis. Tad meitenītes tēvs nospļāvies uz grīdas, apgriezies un, ne vārda neteicis, aizgājis.

Tā Spitaka kļuva par vietu, kur simboliskā veidā fokusējās gandrīz vai visas armēņu tautas nelaimes: bēgļi, zemestrīce, nāve, posts un diemžēl arī akls naids. Šodien pilsēta ir iekļauta “eksotiskā tūrisma” katalogos. Interneta vietnē “http://www.dark-tourism.com” to reklamē kā “vietu ar drūmu atmosfēru”. Vēl trīsdesmit gadus pēc zemestrīces tūkstošiem cilvēku joprojām dzīvo pagaidu barakās jeb tomikos, kā šīs mājiņas dēvē Armēnijā. Daudziem nav darba, daļa cilvēku iztiek ar ārzemēs dzīvojošo radu palīdzību.

Saistītie raksti

Arī Karena radi un draugi dzīvojot visā pasaulē – Krievijā, Amerikā, Eiropā, pat Argentīnā. Daži aicinot pārcelties arī viņu. Tad kāpēc Karens to vēl nav izdarījis? Atbilde ir tīri armēniska:

“Ja visi aizbrauks, kurš tad ies karot?”

 

Galerijas nosaukums
LA.lv