Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
13. augusts, 2012
Drukāt

Apsaimniekot pirmatnību Sedas purva dīķos


Foto-Ilva MisiņaFoto-Ilva Misiņa

Dabas lieguma apsaimniekotāja Jāņa Ences veikums naudā nav izmērāms. Jānis Ence, zemnieku saimniecības “Laidavas” īpašnieks, izvēlējies ļoti netradicionālu un gandrīz vienīgo tāda veida uzņēmējdarbību Latvijā – apsaimniekot pirmatnību vietā, kur izstrādāta kūdra daļā milzīgā Sedas purva.

 

 

Pustūkstotī hektāru meldri, vilkuvāles, dzegužpuķes, krūmi, bērzi, koku stumbeņi, dziļāki un seklāki ūdens klajumi. Vismaz simt sugu putni, aļņi, vilki, lūši, bebri, brieži un, protams, teju visu sugu zivis. Tāda ir purva dīķu, saliņu un mežu bagātība. Ar mašīnu izbraucamais ceļš labs un pa spēkam arī glauniem riteņiem, bet no purva malas tālāk jāceļo tikai laivās. Arī uz dabas vērošanu pa taku vai līdz skatu tornim balles kurpēs nokļūt nevar – te tiek piedāvāta ļoti savdabīga izklaide kempinga mājiņās bez ērtībām un citiem labumiem.

“Mēs uzskatījām, ka purva teritorijai ir jāpaliek dabas daļai bez jebkādiem izskaistinājumiem, jo tieši tad šai vietai ir vislielākā vērtība – faktiski nenovērtējama vērtība,” uzsver saimnieks un turpina. “Mans darbs Sedas purva izstrādātajā daļā gan sākās krietni agrāk – 1993. gadā, kad putēja kolhozi un pļavas ar sūkņu staciju palika bez uzraudzības. Platības sāka pārplūst, ūdeņos iemitinājās mežapīles, tad pamazām citi putni, zivis un klāt bija nelūgtie viesi – maluzvejnieki un malumednieki. Faktiski tie gadi bija ļoti skarbs laiks, taču šodien esmu gandarīts, ka teritoriju nosargājām.”

Ar policijas atbalstu, Vides reģionālās pārvaldes ieinteresētību, bargiem sodiem un uzraudzību pamazām vien panākta kārtība un godprātīga attieksme. Noziedzīgi nodarījumi pēdējā laikā nav bijuši, jo maluzvejniekiem mutvārdu reklāma ir aizgājusi – uz Sedas pusi patiešām labāk nerādīties, tur ķer ne pa jokam. Arī pēc makšķerēšanas noteikumu izmainīšanas, piemēram, par vienu nārsta laikā nozvejotu līdacēnu vainīgajam nākas šķirties no vairākiem simtiem latu, un tādu summu retais grib maksāt.

Patlaban Sedas dīķi ir iekļauti dabas lieguma teritorijā un tāpēc uzraudzību veic arī Vides reģionālā pārvalde un Dabas aizsardzības pārvalde. Tas nozīmē, ka problēmu gadījumā jebkurā laikā Jānim palīgā dodas šo iestāžu inspektori vai Strenču novada pašvaldības policisti, kuru darba pienākumos ir Sedas purva resursu saglabāšana un aizsardzība.

 

Ence2__Misina_11Eksotika 
ar vilku pēdām

Uz jautājumu, kas vilina cilvēkus ierasties vietā bez jebkādām ērtībām un komforta, dažkārt pat ļoti ekstrēmos laika apstākļos, Jānis atbild: “Tāpēc, ka zina – Sedas dīķi ir vieni no zivju bagātākajiem ūdens resursiem valstī. Tur neviena zivs nav mākslīgi ielaista, visas augušas dabiskā ceļā. Esmu arī konsultējies ar speciālistiem, vai gadījumā nevajag kādus papildinājumus, taču izrādās, ka ne. Tā kā makšķerēšana sākas tikai no 1. jūlija, nārsta laikā zivīm ir pilnīgs miers un arī pietiekama barības bāze. Ne mazāk bagāti šie ūdeņi ir ar putniem, īpaši jau zosīm, kas savukārt interesē medniekus, un, protams, meži ar zvēriem.”

“Laidavu” īpašnieks nodrošina arī vēl kādu savdabīgu medību veidu – ar fotoaparātu jeb gluži vienkārši skatīšanos, būšanu dabā, tātad tūrisma pakalpojumus. Nav daudz vietu uz šīs zemītes, kur netraucēts vari sēdēt purva malā un raudzīties, kā pāris metru attālumā bērzā ligzdu vij somzīlīte, bet skatu tornī binoklī vērot visdažādāko spārnaino radību. Ir sagatavots arī plāns, ko attiecīgi dabas takās piedāvāt interesentu grupām: dzīvnieku vērošana, purva izstrādātā daļa, kūdras ieguves teritorija, vietas, kur jau aug mežs, purva dzelzceļš un citas lietas.

Jānim pašam esot laimējies redzēt jūras ērgli, un ir zināms, ka tas ligzdo purva teritorijā, tomēr “māju” atrast vēl nav izdevies.

Tūristiem īsta eksotika ir redzēt arī vilku pēdas, par ko Jānis nebūt nav sajūsmā: “Pelēči ir ārkārtīgi savairojušies. Jau tagad var dzirdēt jauno vilcēnu gaudošanu, vilki ir staigājuši pat pa pagasta centru, un šis medīšanas limits populāciju parevidē ļoti maz. Ja tāpat turpināsies, nebūs mums stirnu, nebūs staltbriežu un aļņu teļu.”

 

Purva ekonomika

Jāņa bizness ar plašo Sedas dīķu nomu nemaz nav tā īsti naudā un ekonomiskajā izdevīgumā vērtējams. Arī viņš pats piekrīt, ka tajā gadījumā, kad vēlme saudzēt un uzturēt dabu ir lielāka par vēlmi pelnīt, izdevumi krietni pārsniedz ieņēmumus: “”Laidavas” sniedz pakalpojumus, un šajā gadījumā saimniecība ir pilnībā atkarīga no pakalpojuma ņēmēja. Ja cilvēki brauc, izmanto laivas, makšķerē, medī, naudiņa ienāk un to var laist apgrozībā, jo laivas, airi, duļļi lūst, nolietojas, viss ik pa laikam jāatjauno. Daudz jāieliek arī personiskie līdzekļi. Ja rēķina tīri ekonomisko pusi, tad ieņēmumu pietiek nodokļu nomaksai un mazliet inventāra sakārtošanai, taču attīstībai trūkst. Arī ceļš jāuztur izbraucams jebkurā gadalaikā. Protams, ka gribētu vēl kaut ko, plostus, piemēram, laipas, bet pagaidām nesanāk. Neesmu arī tajā grupā, lai tiktu pie kādas projektu atbalsta naudas. Man reizēm jautā, kāpēc nav kempinga mājiņu, asfaltēta piebraucamā ceļa, bet es uzskatu, ka Latvijā tādu vietu pie ūdeņiem pietiek. Sedas dīķi ir un būs pirmatnīgās dabas liegums bez smalkas infrastruktūras, un tie, kuri to vēlas, mani sameklē. Turklāt kaut kādu komfortu purva malā nemaz nevar plānot un izveidot, jo katru gadu purvs kaut ko pamaina pēc sava prāta: vietā, kur varēja, piemēram, iebraukt ar mašīnu pērn, pēc gada var būt gandrīz metru dziļš ūdens un ceļš izskalots.”

Jāni Enci daudzi noteikti pazīst kā visu mūžu ar mežiem saistītu cilvēku. Viņš strādājis gan Strenču virsmežniecībā, gan Valmieras mežniecībā un šobrīd ir mežzinis, mednieks, Strenču novada deputāts, bet par sabiedrības izglītošanu vides jautājumos pirms dažiem gadiem saņēmis arī “Zelta čiekuru”. Šī sabiedrība pirmkārt un galvenokārt ir skolēni, kuri tiek vesti ekskursijās gan uz mežu, gan purvu, rādot un mācot pazīt, izprast un iemīlēt putnus, zvērus, augus. Sadarbībā ar Jērcēnu pagasta bibliotekāri un vēstures pētnieci Ilviju Ķimsi Jānis vēsturiskajā un restaurētajā Jērcēnmuižas kompleksā, kas savulaik piederējis baronam Krīdeneram, vada interesentu grupas arī pa teiksmu pilnām takām ar noslēpumainiem pagriezieniem un atbilstošu stāstījumu.

Viens no Jāņa pēdējiem lolojumiem ir Jērcēnmuižas Baltās klēts restaurācija un aprīkošana, pateicoties LEADER programmas un Strenču novada pašvaldības atbalstam. Klēts telpās izveidota izstāžu un sanāksmju zāle ar modernu tehnoloģisko aprīkojumu, pastāvīga – vairumā Jāņa paša dižmedījumu un putnu izbāžņu kolekcija, šautuve ar pneimatiskajiem ieročiem un atpūtas vieta. Pērn, kad Strenčiem piešķīra Starptautiskās plostnieku pilsētas statusu, Jānis ar domubiedriem īstenoja ideju arī par pamatīga plosta ar vairākām plenēm dabiskā lielumā novietošanu pilsētas tranzītielas malā. It kā jau ar “Laidavām” (tie esot ūdenī veidojošies apļi, kad iemests akmens) nesaistīti, tomēr vajadzīgi un izglītojoši katram, kam interese mērot ceļu uz purva pirmatnību.

Biznesa formula

Starts:

2003. gadā nodibināta zemnieku saimniecība “Laidavas”,

uzsākta ap 500 hektāru ūdens platības apsaimniekošana Sedas kūdras purva izstrādātajā daļā.

Attīstība:

nodrošināta laivu noma makšķerēšanai, atpūtai un ūdensputnu medībām vasarā,

organizēta zemledus makšķerēšana ziemā,

piebraucamā ceļa un infrastruktūras uzturēšana.

Nākotne:

specifisku medību torņu būvniecība,

sadarbība ar Igaunijas medniekiem, liekot lielāku uzsvaru ūdensputnu medībām.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+