Kaķu tantes, suņu onkuļi. Kāpēc dzīvnieku vācējiem vajadzīgs psihologs? 0
Ielāps uz emociju cauruma
“Mīlestība pret dzīvniekiem ir ļoti jaukas, vajadzīgas jūtas, bet ir cilvēki, kuriem piemīt neatvairāma vajadzība vākt suņus, kaķus un citus zvēriņus, rūpēties par viņiem, kontrolēt. Tas, ka paņem no ielas kaķi vai suni, lai izārstētu un atrastu tam jaunas mājas, ir viena lieta, pavisam kas cits – “izglābt” to, lai paturētu sev, kaut gan mājās jau mīt vairāki desmiti dzīvnieku,” saka psihoterapeite Diāna Zande. “Lai gan šie traucējumi nav minēti Starptautiskajā slimību klasifikatorā, nereti tie ir ļoti līdzīgi mantu vākšanai un uzkrāšanai – uzmācīgai tieksmei, kam cilvēks nevar pretoties un kam nav loģiska skaidrojuma.” Pārsvarā to ierosina dažādas bērnībā vai turpmākajos dzīves gados gūtas emocionālas traumas, piemēram, sabrukušas attiecības, smaga slimība, tuva cilvēka nāve vai cits pārdzīvojums, kas rosina nepārvaramu vēlmi rūpēties par dzīvajām radībām.
Lai gan tieksme pārmērīgi pieķerties dzīvniekiem vairāk raksturīga gados veciem cilvēkiem, jo vecumdienās nākas pārdzīvot vairāk zaudējumu, tomēr šai kaitei nav vecuma ierobežojumu. Arī jauna sieviete, kurai izjukušas attiecības un kura vairs neuzticas vīriešiem, var aizrauties ar suņiem vai kaķiem, tā apmierinot savas vajadzības pēc pieķeršanās un beznosacījumu mīlestības.
Ja cilvēks rūpējas par savvaļas dzīvniekam nolūkā palīdzēt tiem atgriezties to dabiskajā vidē, tas ir dzīvnieka interesēs. Pavisam cita lieta ir pārnest mājās savvaļas dzīvnieku, lai apmierinātu savas emocionālās vajadzības, aizpildītu tukšumu jūtu sfērā.
“Lai gan dzīvnieki ir mūsu mazākie brāļi, tie nevar aizstāt attiecības starp cilvēkiem – vecākiem, draugiem, bērniem,” uzsver psihoterapeite, piebilstot, ka ļoti svarīgi, lai cilvēka dzīve nebūtu piepildīta tikai ar rūpēm par dzīvniekiem un to glābšanu, bet lai tajā būtu vieta arī citiem cilvēkiem un hobijiem, piemēram, sportam vai teātra izrādēm.
