Latvijā
Sabiedrība

Slepkavība Aizsaules ielā un Linda Krūmiņa politiķus neintervēs. “LA” nedēļas apskats 16

Foto – LETA un ekrānuzņēmumi. Kolāža – la.lv

Cilvēks. Kārlis Kangeris – kompetentais flegmatiķis

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Vēsturnieka Kārļa Kangera vadītā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija maija pēdējā dienā pabeidza savu ziņojumu par  čekas dokumentu statusu un publicēšanu.

Nu tas apceļo ministriju kabinetus, bet plašāka sabiedrība vēsturnieku un juristu secinājumus uzzināšot pēc pāris nedēļām. Sniegtas arī rekomendācijas izmaiņām pastāvošajā likumdošanā. Taču tās nav čekas maisu epohālā stāsta beigas, jo interesantākā daļa – “Publicēšana” – vēl tikai priekšā. Tāpēc LU Latvijas Vēstures institūta pētnieku, doktoru Kangeri arī turpmāk regulāri sastapsim masu mediju tekstos un bildēs. Pirms ar Ministru kabineta rīkojumu 2014. gada vasaras beigās kļūt par valstiski svarīgās komisijas priekšnieku, Kārlis Kangeris vairāk bija pazīstams kā nacistu okupācijas laika Latvijas vēsturē un arī pēckara rietumvalstu spiegu spēlītēs ļoti zinošs vēsturnieks. Jaunajā amatā viņš tika ievirzīts ar LU kolēģu rekomendācijām. Personība šķita ļoti piemērota – dzimis Vācijā, tātad no trimdinieku otrās paaudzes, vēstures jomā strādājis Zviedrijā. Proti, salīdzinoši neitrāla figūra bez padomju pagātnes, cilvēks, zem kura šajā ziņā “neparakties”. Ciktāl runa par vēsturnieka dotībām, Kangera kunga priekšā, kā saka, “cepuri nost”. Taču ne katrs teicams aktieris vai mūziķis var būt labs Saeimas deputāts un gluži tāpat ne katram vēsturniekam piemīt administratora dotumi. Par pēdējo attiecībā uz Kangera kungu dzirdēts visvairāk kritikas. Vēl par iekšējo noskaņu komisijā dzirdēti vārdi “haoss”, “koordinācijas trūkums”. Diezgan bieži radās iespaids, ka toni nosaka nevis viņš, bet viena otra daudz impulsīvāka un ambiciozāka personība no komisijas locekļu vidus. “Klasisks akadēmisks pētnieks, bet ne menedžeris. Nav komandas veidotājs un iedvesmotājs. Pašam grūti pieņemt lēmumus. Vadās no citu ieteikumiem, tā pakļaujot arī sevi riskam,” saka kāds Kārļa Kangera ārpuskomisijas kolēģis. Cits piebilst: “Kangeris man asociējas ar nesatricināmu, flegmatisku mieru, kas reizēm pat kaitina. Aiz šīs flegmas slēpjas ass prāts un augsta kompetence.” Lai nu kā, komisijas ziņojums ir tapis. Gaidām tā sekas.


Darījums. “Bombardēs” Tallinu, Viļņu, Skandināviju…

Latvijas nacionālā lidsabiedrība “Air Baltic” pagājušajā pirmdienā parakstīja līgumu ar lidmašīnu ražotāju “Bombardier Commercial Aircraft” par kopumā 60 jaunu lidmašīnu “Bombardier CS300” iegādi. Tā vēl tikai gaida uz devīto  jauno lidmašīnu no pasūtītajām 20, bet vēl 60 rezervētas.

Te nav runa par “flotes homogenizēšanu” (apgādi ar viena tipa lidmašīnām) – pašreizējo 31 līdz 2025. gadam aizvietos ar 80 vēl ietilpīgākām lidmašīnām. Protams, mazliet dīvaini, ka propelleru lidmašīnu, kas lido uz Liepāju, aizvietos ar tādu, kura spēj nolidot 4500 kilometrus. Nepaspēs pacelties, kā jau jānolaižas.

Vēl tikai 2015. gadā, kad “Air Baltic” gatavojās pirkt pirmo “Bombardier”, valdība nezināja, kur ņemt naudu, izmisīgi meklēja un attiecīgi atrada šaubīgo investoru pirmdieni Girmesu (Ralfu Dīteru Montāgu-Girmesu), kurš vairāk gan gribēja ieskapēt “Suhkoi” lidmašīnas. Tagad līgums par vēl 60!

Kas tas ir – reāla nepieciešamība, Kanādas ražotāja akciju celšanas pasākums vai kājas aizlikšana priekšā konkurentiem? Izskatās, ka no visa pa druskai, bet visvairāk ir ambīciju kļūt par straujāk augošo kompāniju reģionā.

“Air Baltic” grib noķert šo biznesa momentu, kad pasažieru pārvadājumi visā pasaulē iet uz augšu un pašiem arī, un ar ekonomiski efektīvākām lidmašīnām (ietaupa 22% degvielas!) nobāzēties ne tikai Rīgā. Pāris lidmašīnām mājvieta būtu Viļņā, pāris – Tallinā. Ir vēl neizpausti plāni par reisiem no Skandināvijas galvaspilsētām. “Bombardier” tāds kā ekonomisks drauds tur stāvētu blakus boeingiem un airbusiem un piedāvātu lētākus reisus. Nevis ar zemākām pilotu algām vai sliktāku apkalpošanu kā zemo cenu aviokompānijām, bet ar zemākām lidojuma izmaksām. Ne velti ASV reģionālo pārvadājumu aviokompānija “Delta Air Lines” par spīti Trampa protekcionismam spiesta iegādāties 75 “Bombardier CS 100” lidmašīnas pēc tam, kad kanādiešu aviokompānija šogad tiesā uzvarēja pasaules avioindustrijas līderi “Boeing”, kurš apsūdzēja “Bombardier” par pārāk zemas cenas piedāvājumu.

Vai šis hiperlielais kumoss būs “Air Baltic” prezidentam Martinam Gausam norijams, atkarīgs ne tik daudz no stratēģiskā investora atrašanas, kā pasažieru plūsmas pieauguma un no spējas haizivs skrējienā atņemt tirgus daļu konkurentiem Baltijā un Skandināvijā.

Pārsteigums. Linda Krūmiņa politiķus neintervēs

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Aizvadītajā nedēļā daļā sabiedrības daudz tika apspriesta Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa kārtējā izrunāšanās televīzijas tiešraidē. LTV “Rīta panorāmā” uz raidījuma vadītājas Lindas Krūmiņas jautājumu, vai deputāts atbalsta sešgadnieku došanos uz skolu (tā ir viena no “Vienotības” pārstāvja Kārļa Šadurska vadītās ministrijas reformām izglītībā), Kaimiņš atcirta: “Mana nostāja ir tāda, ka jūs, Linda, nedrīkstētu man jautāt nevienu jautājumu par “Vienotības” priekšlikumiem. Jūs šorīt pamodāties ar “Vienotības” frakcijas vadītāju [Hosamu Abu Meri]. Jūs dzīvojat ar viņu kopā. Jūs neesat objektīva.” Šādi izlēcieni no konkrētā deputāta nevienu vairs nepārsteidz. Drīzāk izbrīnu rada fakts, ka sabiedriskajai televīzijai bija nepieciešams šāds prasts atgādinājums no mutīgā Saeimas deputāta, lai aizdomātos, vai ētiski un profesionāli ir uzticēt intervēt politiķus žurnālistei, kura ir tuvās attiecībās ar vienu no viņiem.

“Ja žurnālistu un politiķi vieno privātā dzīve, tas noteikti liek uzdot jautājumus par to, kāda ir šīs saiknes ietekme uz viņu profesionālo darbību. Arī medijam, kurā žurnālists strādā, būtu jāpievērš liela uzmanība tam, lai nepieļautu savu darbinieku interešu konfliktus. Ja runa ir par sabiedrisko mediju, spēja izvairīties kaut vai tikai no šaubu ēnas ir vēl svarīgāka,” norāda mediju eksperts Jānis Buholcs. Vienlaikus gan viņš uzsver, ka Kaimiņam konkrētajā situācijā nav bijis iemesla tā iespringt, jo uzdotajos jautājumos nebija teju nekā konfrontējoša, intervējamajam neērta vai kritiska. “Mediju ētikas standarti ir ļoti svarīgi, tomēr politiķi diezin vai var pretendēt būt par šo standartu pieskatītājiem. Politiķi paši šādās situācijās ir ieinteresētās personas,” uzsver Buholcs.

LTV preses sekretāre Krista Priedīte piektdien “LA” informēja, ka LTV Ziņu dienests jau pēc pirmajām ziņām par savas žurnālistes attiecībām ar politiķi izvērtējis šo situāciju no žurnālistikas ētikas viedokļa: “Jau toreiz tika atzīts, ka Linda Krūmiņa ir profesionāle, kura spēj nodalīt darbu un privāto dzīvi.” Par to neesot bijis šaubu ne agrāk, nedz šobrīd. Tomēr LTV Ziņu dienests esot vienojies, ka vismaz priekšvēlēšanu periodā L. Krūmiņa politiķus neintervēs.


Izgāšanās. Kučinska tango

Viena no naudas sliktākajām īpašībām – ja ar to neko nedara, tā katru dienu kļūst  nevērtīgāka, proti, ar to var iegādāties arvien mazāk preču. Un inflācija ir tikai viens ietekmējošais faktors. Latvijā pirms mēneša bijusi augstāka inflācija nekā ES un eirozonā vidēji – 2,1%. Tas nozīmē, ka no katra eiro, kas noglabāts bankas kontā vai mājas krājkasītē, gada beigās būs atlikuši vairs tikai 97,9 centi. Tad jau labāk to eiro iztērēt uzreiz, jo arī depozītu procentlikmes ir zemākas nekā inflācija.

Aizvadītajā nedēļā Kučinskis, ierosinot pārtraukt diskusijas par valsts uzņēmumu kotāciju biržā un turpināt tās pēc vēlēšanām, faktiski visu mūsu vietā izlēma nevirzīties uz ziemeļvalstīm raksturīgo iedzīvotāju labklājības modeli. Kučinskis aizvadītajā nedēļā atsauca starpinstitūciju saskaņošanai nodoto Pārresoru koordinācijas centra priekšlikumu par lielāko valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā, demonstrējot savā premjerēšanas laikā tik ierasto tango – solis uz priekšu un tad bailīgi atpakaļ… Ministrijām bija jāizvērtē 20 lielāko kapitālsabiedrību iespējamo obligāciju emisiju vai akciju kotāciju biržā. Tas nozīmē, ka jebkurš, sākot ar iedzīvotājiem, beidzot ar pensiju fondiem, varētu kļūt par, piemēram, “Lattelecom”, “Latvijas dzelzceļa”, “Air Baltic”, “Latvenergo” vai “Rīgas siltuma” īpašnieku. Ieguldījumi drošās un stabilās akcijās, kuras nepaliek katru dienu nevērtīgākas atšķirībā no naudas, ir ziemeļvalstīs raksturīgās labklājības pamatā.

Šīs idejas pretinieki pauž, ka tādējādi varētu notikt ar peļņu strādājošu valsts uzņēmumu slēpta privatizācija. Mūsu vēsturiskā pieredze apstiprina – ja par kaut ko ir bažas, tad tas tā arī būs. Taču šoreiz ir mazliet cits stāsts – netiek apsvērts, vismaz publiski, piedāvāt iegādāties ar peļņu strādājošo valsts uzņēmumu kapitāldaļas. Piedāvājums iegādāties valsts uzņēmumu akcijas biržā nozīmē iespēju naudu ieguldīt drošos vērtspapīros – valsts uzņēmumu akcijās, par kurām var saņemt dividendes, kā arī cerēt uz to vērtības pieaugumu.

Šķiet, viens vai divi centi no eiro nav nekas, taču Latvijas bankās šobrīd ir vairāk nekā desmit miljardi eiro noguldījumu, kas varētu tikt ieguldīti mūsu valsts ekonomikā.

Mācība. Slepkavība Aizsaules ielā

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Deviņdesmitie” – tā saucās nesen LTV demonstrēts dokumentāli izklaidējošs seriāls, kas atraktīvi centās stāstīt par šo laika posmu Latvijas vēsturē. Ne visas sērijas bija vienlīdz izdevušās, taču, šķiet, interesantākā no visām bija par organizēto noziedzību. Te nu autoriem bija kur izvērsties, turklāt arī notikumu dalībnieki (bijušie iekšlietu struktūru vadītāji, uzņēmēji un pat atsevišķi bandīti) ar manāmu lepnumu vēstīja briesmu stāstus no pagātnes. Cauri vijās pieskaņa: “Ko jūs vispār zināt par noziedzību, ja to laiku neesat piedzīvojuši.”

Tāpēc nav pārsteigums, ka jau parādoties pirmajām ziņām par maksātnespējas administratora un advokāta Mārtiņa Bunkus nošaušanu Mežaparkā, Aizsaules ielā, tieši apzīmējums “deviņdesmitie” tika lietots daudz, un tas bija uz mēles gandrīz visiem, kas ķērās apspriest skaļo noziegumu. Par faktiem un pierādījumiem policija pagaidām ir mazrunīga, bet spriedelēšanai tā pat vienkāršāk – paveras plašāki horizonti. Īpaši izcēlās politiķi, kuri te ātri sajuta labu materiālu savai pirmsvēlēšanu kampaņai.

Politiskā līmenī lomas jau sen ir sadalītas. Labi zināms, kuras partijas virzienā tiks raidītas bultas par “haosu” maksātnespējas nozarē. Tāpat zināms, kas tiks atbildēts un kādi pārmetumu akmeņi lidos atpakaļ. Šis teātris arī tika nospēlēts, lai tajā vakarā noslēgtos ar tēvišķu, bet diemžēl valodas ziņā neveiklu paziņojumu no Rīgas pils. Valsts prezidents: “Latvija ir tiesiska valsts, kurā cilvēku brutāla slepkavošana netiks pieļauta.” “Šāda rīcība netiks… tolerēta.” Tik savdabīgu vārdu lietojums rada jautājumus. Piemēram, vai mazāk brutālas slepkavības tiek pieļautas (tolerētas)? Jādomā, ka ne.

Sagatavojuši: Viesturs Sprūde, Māris Antonevičs, Gundega Skagale, Ivars Bušmanis, Ģirts Zvirbulis

LA.lv