Monika Zīle: Apspļaudīšanas profesionāļi 8
“Zemisks cilvēks pat labsirdībā un gudrībā atradīs ko zemisku – tam tikai netīrumi tīk.” Viljams Šekspīrs
Manā visnotaļ garajā mūžā pieredzētais izslēdz pārsteigumus – tā es domāju līdz brīdim, kad informatīvajā telpā izskanēja vēsts par lielas Mākslinieces došanos mūžībā. Ziņa bija, kā šādiem gadījumiem piedien, lakoniska, un sociālie tīkli reaģēja atturīgi, ģimenei veltītajām līdzjūtībām pievienojot īsu nelaiķes radošā devuma apbrīnu un novērtējumu.
Diemžēl kādam pusducim tīmekļa anonīmo praviešu sēru vēsts bija gluži vai pamudinājums aizgājējas apspļaudīšanai.
Lai gan viedokļi par izcilām personām patiešām nav viennozīmīgi, no pavārtes apriet mirušu ir neģēlīgi un zemiski.
Nerakstīts tabu. Jebkurai tautai. Baidos apmaldīties pieņēmumos, ko šie zemiskie paudumi liecina par mums, un varētu jau neņemt galvā saujiņu garīgi kroplu indivīdu, kas acīmredzot ik rītu mostas ar spļaudekļu pilnu muti.
Bet satriec tas, ka daļai sociālo tīklu lietotāju šīs pretīgas atkraukas šķitušas īpašas uzmanības un dalīšanās vērtas: sak, pievērsiet uzmanību, mīļie draugi, te ir pievilcīgi domugraudi… Tātad zemiskumu klusībā atbalstošo draudze jeb, tautas valodā izsakoties, s*** pārkodušo skaits ir krietni lielāks, nekā mums gribētos domāt.
Negatīvu izpausmju pētnieki secinājuši, ka panākumus savā jomā guvušos un sabiedrībā pazīstamos sociālajos tīklos īpaši nikni apķēzī skauģi, kam pietrūkst drosmes atklātai kritikai.
Ja tam vēl dažkārt var atrast izskaidrojumu un noteiktos apstākļos daļēju attaisnojumu, tad nav iespējams saprast ļauno prieku, kas pavadīja pirms kāda laika publicēto ziņu par turīga uzņēmēja brutālu apzagšanu.
Bandītiem vajadzētu apciemot arī citus bagātos – tas bija saudzīgākais anonīmo laupīšanas apjūsmotāju komentārs. Arī nupat svaigā ziņa, ka Kurzemes pusē pie vientuļas pensionāres iebrukuši bruņoti zagļi, izpelnījusies diezgan atbaidošu tīmekļa “filozofa” vērtējumu: valsts liekot cilvēkiem šādā veidā gādāt sev iztiku.
Viedokļa krecelētājs, bez šaubām, “vissirslikti” korī pārstāv to balsu grupu, kas pat laika ziņu informācijā atrod iemeslu pārmest valstij, bet abos konkrētajos gadījumos anonīmie sabiedriskie aktīvisti ir diezgan tiešā veidā attaisnojuši noziedzību.
Šķiet, visiecienītākā tēma apspļaudīšanas profesionāļiem ir tautas nabadzība.
To pieminēt viņi iemanās pat komentāros par izciliem latviešu sportistu sasniegumu: jā, bet paskatieties, cik daudziem Latvijā trūkst maizītes utt. Velti šajos viedokļos meklēt racionālo graudu un konkrētus faktus, toties pretruna un liekulība saskatāma ar neapbruņotu aci.
Pēc tā, cik daudz laika tīmekļa vietnēm veltī nabadzības apraudātāji, var secināt – nav iztikas pelnīšanā izdeguši, turklāt atļaujas un spēj apmaksāt ļoti labu interneta pieslēgumu, zināmā mērā spļaudami acīs skaļi aprietajai valstij, kas šo rocību viņiem nodrošina.
Vārda brīvība ir viena no galvenajām demokrātijas vērtībām, un tai nedrīkst likt mutē laužņus tikai tāpēc, ka daži šo tribīni izmanto zemiskām tieksmēm. Taču līdztekus medijpratības skološanai acīmredzot jaunajai paaudzei jāmāca arī viedokļpratība, lai visnotaļ amorālu komentāru autori nepulcētu sekotājus. Sabiedrības garīguma labad.
