Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. augusts, 2014
Drukāt

Apstādināt laiku un to piepildīt


Bardi3

Gaidīts un dziesmu garā, kā ierasts, sirsnīgs augustā atkal skan kārtējais – nu jau piektais  – Vislatvijas dziesminieku saiets. Tas sākās piektdien un ilgs līdz 10. augustam Jaunpiebalgas novada ekosaimniecībā “Lielkrūzes”. Ikviens apmeklētājs, ieklausoties dziesminieku dvēseles vēstījumā, var rast kādu sev būtisku atziņu, noskaņu mirkli. Kā Latvijā veidojusies dziesminieku kustība un kurp tā dodas?

Nav daudz talantīgu cilvēku, kas paši rakstītu dzeju un paši to spētu ietērpt muzikālā sniegumā. Zināmākie dziesminieki Latvijā ir Austra Pumpure, Valdis Atāls, Imants Daksis, Haralds Sīmanis, Arnis Miltiņš, Uldis Kākulis, Elīna Līce-Štrausa, Andris Mičulis, Kārlis Kazāks, Egons Pičners, Jānis Jansons, Anta Eņģele, Raimonda Vazdika, Uldis Altens, Kaspars Dimiters… Nereti autordziesmu izpildītājiem nav akadēmiskas muzikālās izglītības, bet pilnīgi noteikti šiem muzikālās poēzijas dzejniekiem un dziesminiekiem ir talants. Par dziesminieku varētu uzskatīt tādu autordziesmu sacerētāju, kurš, izturot laika pārbaudi, ir iemantojis tuvu un tālu līdzgaitnieku simpātijas.

 

Ja es būtu Dievs, paņemtu pasauli klēpī


Leģendārs kļuvis Haralds Sīmanis – viens no savdabīgākajiem talantiem. Apbrīnojams dziesminieks, kura balss diapazons sasniedz gandrīz četras oktāvas!

Viņš ir īpašs, jo viņš nekopē, bet rada pats savu stilu, savu dziedāšanas manieri. Haralds vienmēr ir nedaudz ārpus visa ierastā Latvijas mūzikas vidē. Dziesminieks teic:

– Vārdā, dzejā es atrodu tur apslēpto dvēseles stīgu, ievibrēju to un dodu tālāk cilvēkiem ar domu, ka radniecīgās dvēseles viena otru sapratīs. Man nav jāpatīk. Es esmu tāds, kāds esmu. Mūzika man nav pašmērķis. Tas ir pašsaglabāšanās instinkts.

No daiļā dzimuma īpaši talantīgi uzdzirkstījusi Helēna Kozlova – plašai publikai kļuva zināma jau 17 gadu vecumā pēc piedalīšanās Latvijas Televīzijas rīkotajā konkursā “Meklējam solistu”. Daudzi joprojām atceras Helēnu kā kādreiz populārās grupas “Skumju akmeņi” solisti ar neparasti zemu un spēcīgu balsi. Tagad viņa ir kopā ar grupu “Levīti”, kuras nosaukumu Helēna esot saņēmusi sapnī. Grupa atskaņo instrumentālas kompozīcijas, kā arī dziesmas latviešu un “putnu” valodās. Dziesmās galvenais akcents likts uz Helēnas garīgi poētiskajiem tekstiem. Folkmūziķu aprindās viņu uzskata par labāko dziedātāju Latvijā, un ar savu tiešumu ir aizrāvusi klausītājus daudzos koncertos ne tikai mūsu valstī.

No jaunajiem dziesminiekiem gandarī arī Laura Bicāne (no Latgales), viņa

pērn laidusi klajā savu pirmo albumu “Es tikai ļaujūs”. Radošo darbību Laura turpina paralēli studijām ārzemēs un klausītājus ar jaunām dziesmām, cerams, priecēs jau pavisam drīz.

Dziesmu albumu gatavo Dinārs Gulbis no Salaspils (viņa dziesmas var noklausīties portālā draugiem.lv). Spēcīga vibrējoša balss, īpatns tembrs. Viņam nav speciālās muzikālās izglītības, dziesmas tapušas, ieklausoties sirdsbalsī. Dināra dziedājums draugos.lv raksturots šādi: “Šīs dziesmas ar bezgala vienkāršiem vārdiem dzied nemācīts, neslīpēts spītnieks ar mazliet apsūnojušu balsi, kura laužas no dziļuma un vēlas aizsniegt tikai sirdi. Mēs esam par cilvēcības labākajām izpausmēm, lai pasaule taptu gaišāka.”

– Sāku dziedāt pirms četriem gadiem. Būt par dziesminieku man nav misija, bet gan ikdienišķa nepieciešamība – līdzīgi kā elpot. Pats komponēju, tekstus izraugos no dzīvesbiedres Daigas dzejas, kā arī no izcilāko dzejnieku sacerētā. Man patīk Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Velgas Kriles dzeja. Esmu pateicīgs saviem laikabiedriem Agitai Dragunei, Imantam Kulinskim, kuru dzeju arī izmantoju savās dziesmās. Tekstam jābūt ar augstumu – dziļu saturu, platumu – vietas iespēju fantāzijai. Lai dzejnieks būtu atstājis vietu dziedātājam izpausties atbilstoši savai iecerei un izjūtai.

Nereti dziesma man ir kā skice gleznai, kura tiek slīpēta līdz mirdzumam, – teic Dinārs Gulbis. Viņš pret savām dziesmām ir prasīgs:

– Neciešu banalitātes, dziesmas vārdiem jābūt intelektuāliem. Paldies manai literatūras skolotājai, kura audzināja literāro gaumi un iedvesmoja lasīt O. Vācieša, I. Ziedoņa filozofisko dzeju. Dziesmā tev jābūt patiesam! Atgādinu Velgas Kriles rakstīto:

“Manu jaunību sārtās buras/vēji pret klintīm triec/nebaidies noslīgt jūrā/baidies būt nepatiess”.

Ja jūtat, ka vārdi nebūs īstie, paši tekstus nerakstiet, bet izmantojiet citu autoru labākos dzejoļus. Var gadīties, ka ar pašu sarakstīto tekstu dziesma nebūs kvalitatīva, to negribot var iznākt apzagt. Dziesminieka pienākums – nevis vienkārši izdziedāt notis, bet emocionāli izstāstīt savu stāstu tā, lai tas aizkustinātu klausītāja dvēseli.

 

Izdejot dzeju


Dziesmu albumu izdošanai gatavo arī Mikus Straume. Viņš dzīvo pie Lielupes un dabas mierā rod iedvesmas brīžus savām dziesmām. Tekstus galvenokārt raksta pats, tikai vienai dziesmai izmantojis Friča Bārdas sacerēto, citai – Viljama Bleika dzeju.

– Man dziesmu vārdi top mirkļa iespaidā – savdabīgā apziņas stāvoklī, rāmumā. Daudz ko nosaka neprognozējamība, piefiksētajos vārdos dziesma iekārtojas pati.

Viņa dziesmu skanējums ir emocionāli trausls, jūtīgs, būtiska ir vissīkākā balss nianse.

– Man nav tik svarīgi racionāli ko pateikt, bet izdzīvot, izdejot dzeju.

Mikus filozofiskie, liriskie dziesmu teksti nepārprotami balstās nopietnā garīgā praksē un pārsteidzoši stabilā, labestīgā un gaišā pasaules ainā. Melodijā trāpīgi uzdotie jautājumi kļūst par svētsvinīgām meditācijām un eksistenciālu piedzīvojumu. Mikus Straumes skaņdarbi pat mijušies ar mūka brāļa Dharmapālas vadītām meditācijām, kad viņi uzstājušies kopīgā pasākumā.

– Ir dziesmas, kas uzrodas un aiziet. Taču ir arī paliekošās, kuras dziedot, jūti, ka tās iegūst jaunu skanējumu, atveras jaunā svaigumā katrā atskaņošanas reizē.

 

Kā šamanis – apziņas mijkrēslī un smaržās


Ļoti ekspresīvi, pat eksplozīvi mēdz uzstāties dziedātājs, dziesmu autors un komponists Imants Daksis. Piemēram, priekšnesumā ar moto “Domas nogalina” aicinājis ikvienu apmeklētāju atbrīvoties no uzskatu, pieņēmumu un priekšstatu nastas un iesaistīties dziesmu norisē, nebaidoties svilpot, čukstēt un kliegt līdzi dziesmu pantiem un piedziedājumiem, tādējādi apliecinot radošās enerģijas uzvaru pār ikdienas stabilitātes uzspiesto zīmogu.

Viņš ir bijis grupas “Pasaules gaisma” un mūzikas projekta “Antarktīda” dalībnieks. Visvairāk pazīstams kā solomākslinieks. Kliedzošā folka, akustiskā tehno un šamaniskās popmūzikas pamatlicējs un vienīgais pārstāvis Latvijā. Katru koncertu spēlē kā pēdējo, tādējādi izsaucot klausītāju vidū visdažādāko reakciju – no neviltotas sajūsmas līdz pat bailēm un neizpratnei. Viņa devumu raksturo arī dziesmu albumu nosaukumi, piemēram, “Aiz vēja – aizvējā” (2003), “Революция в психушке” (Revolūcija psihenē, 2003), “Rīts, kad atausa atmiņa par saules civilizāciju” (2004/2005), “Mežs ieiet sevī” (2007), “Vēl nedzimušas reliģijas templī” (2007), “Tu esi dziļa (erotiskas dziesmiņas)” (2008), “Elpo, bērns!” (2009)…

Dziesminieki galvenokārt apdzied mūžīgās vērtības – mīlestību, draudzību, nodevību, uzvaras un zaudējumus. Otrs aspekts šajās dziesmās ir sociālais humors – ar vieglu smaidu vai dziļu rūgtumu izturoties pret visu, kas notiek vai noticis sabiedrībā gan šodien, gan pirms vairākiem gadiem vai gadu simtiem.

Solīti pa solim


Ceļš uz šo Vislatvijas dziesminieku saietu vijies lēni, taču mērķtiecīgi. No nelieliem koncertiem attīstījušies festivāli, piemēram, organizēts jauno dziesminieku festivāls “Bardu pavasaris” ar mērķi popularizēt dziesminieku kustību jauniešu vidū un atklāt jaunus talantīgus latviešu dziesminiekus. Ne mazāk svarīga nozīme ir idejai veicināt jauno dziesminieku radošumu un iedvesmot klausītājus radīt pašiem.

Vislatvijas dziesminieku saiets ir Jelgavas un Cēsu folkmūzikas festivālu tradīcijas radošs un dabisks turpinājums. Pirmais folkfestivāls jeb pirmās mūzikas un dzejas dienas notika 1986. gadā Jelgavā un rīkotājs bija muzikologs Juris Vilcāns, kurš devis, iespējams, visu laiku labāko dziesminieku mūzikas definējumu: “Mūzika, ko izpilda uz akustiskajiem instrumentiem un ar kuru var nodarboties katrs. Mūzika, kurā primārā ir ideja, muzikālais materiāls skaidrs un vienkāršs. Mūzika, kura šajā sarežģītajā laikā, noliedzot patērētāja pozīciju, aicina uz garīgumu.”

Uldis Kākulis ir Vislatvijas Dziesminieku saieta atjaunošanas idejas autors, aktīvi piedalās saieta organizēšanā. Viņam ir visspēcīgākā balss un fascinējoša dziedāšanas maniere. Uldis dziesmas nevis dzied, bet izdzīvo. Un dara to tik patiesi un īsti, ka jebkurš klausītājs arī it kā piedalās dziesmā, iziet tai cauri, paņemdams visu to prieku vai sāpi. Ulda repertuārā lielākoties ir Induļa Vanaga dziesmas ar dzejnieku Austras Skujiņas, Ojāra Vācieša, Vika, Elīnas Zālītes, Arvīda Skalbes, Jāņa Petera, Leona Brieža, Imanta Ziedoņa un citu autoru vārdiem.

Jau ilgus gadus dziesminieku paradīze ir Liepāja, no tās arī izaugusi Austras Pumpures izlolotā “Austras biedrība” (dibināta 2008. gadā), kas veicina un popularizē dziesminieku kustību, rīko koncertus, festivālus, izdod CD… Liepājas dziesminiece, režisore producente Maija Kalniņa:

– Liepājā izveidota arī jauno dziesminieku apvienība “Ornaments”, kurā dzied Laura Dudare un Dzintars Šusts. Abi kopā darbojas kopš 2012. gada nogales. Viņu dziesmu programmu veido abu oriģinālmūzika ar Lauras dziesmu tekstiem. Kopā aizvadīti jau vairāk nekā 20 koncerti.

Kāpēc apvienībai tāds nosaukums? Pirmkārt, raksts jeb ornaments sevī slēpj kodu – stāstus un to skaidrojumus. Otrkārt, katrs cilvēks raksta savu zīmi kopējā pasaules kodā, veidojot vienoti unikālu pasaules ornamentu. Arī “Ornaments” ir daļa no šā raksta un tāpēc par savu sastāvdaļu uzskata it visus, kuri uz brīdi nonākuši vienā laikā un telpā. Viņus klausīsimies “Lielkrūzēs”.

Jau pirmajā Vislatvijas dziesminieku saietā mani pārsteidza, ka dziesminieku kustība joprojām ir tik daudzveidīga un arī dzīvotspējīga. Katru gadu šajā pasākumā ir iespējams dzirdēt vairākus interesantus jaunus dziesminiekus, kuri iepriecina ar domāšanas veidu un oriģinalitāti. Tas nozīmē, ka dziesminieki kā viena no cilvēka esības formām nav muzejiska, sastingusi pasaule. Tā attīstās un joprojām ir nepieciešama gan pašiem dziesminiekiem, gan klausītājiem. Iespējams, šobrīd tai ir citi uzdevumi, taču arī šajā laikmetā dziesminiekiem joprojām ir sava, stabila vieta. Atmodas posmā dziesminieku uzdevums bija skaidrs un neapstrīdams – tā bija vārda brīvība, kura dziesmoti lauza ledu, kausēja ļaužu bailes un stiprināja pārliecību par tiesībām uz savu brīvību.

 

Piektais pakāpiens


– Šis ir piektais pakāpiens mūsu ceļā, – tā gaidāmo saietu raksturo Imants Kulinskis, Vislatvijas dziesminieku saieta režisors. Viņš akcentē: – Vislatvijas dziesminieku saiets ir, šķiet, sirds siltākais mūzikas festivāls Latvijā. Un nav jau brīnums, ja vietā, ko paaudzēm kopusi latviešu zemnieku ģimene, kurā ieguldīts milzum daudz dvēseles un roku darba, kurā tik koncentrēti ir apvienots viss, ko es varētu nosaukt par Ideālo Latviju, pulcējas radoši, atvērti, brīvi latviešu ļaudis, lai radītu šo siltumu. Siltumu dziesmā. Vislatvijas dziesminieku saiets ir dziesmas dzimšanas diena. Trīs dienās un divās naktīs izskan gada laikā sakrātās dziesmas, satiekas cilvēki, kas šodien veido un papildina mūsu tautas gara mantojumu – 21. gadsimta Dainu skapi…

 

Tiekšanās pēc īstuma


Dziesminieki ir gana dažādi un viņu vēstījumi ļoti atšķirīgi gan saturiski, gan muzikāli. Taču kāpēc mūsdienu cilvēkiem ir vajadzība pēc šādas sirdsdziesmas? Liepājniece Maija Kalniņa, kura ģitārspēli apguvusi jau 14 gadu vecumā un viņas repertuārā ir gan pašas, gan citu rakstītas dziesmas, teic: – Nozīmīga loma vienmēr ir bijusi un būs Mārtiņa Freimaņa dziesmām. Es dziedu tās dziesmas, kuras ir dzīvas ar savu vēstījumu. Tās ir Jura Hirša, Valda Atāla, Matīsa Anuža un citu autoru radītas. Dziedāšanas procesā ir viss – kaislība, mīlestība, meditācija, saruna, klusēšana, atzīšanās un tajā iespējams, jā – arī lidot. Mūsdienu sabiedrībai vajadzīgs īstums! Cilvēkam, kurš ieklausās dziesminiekos, tiek piedāvāts pats īstākais, kas var būt, – cilvēks. Jo neviens producents, neviens mārketinga speciālists, nevienas modes tendences nav “piestrādājušas” pie dziesminieka tēla, satura. Dziesminieku dziesmas ļoti reti atrodamas mūzikas topos, un tas ir dziesminieku spēks. Jo tas apliecina, ka iemesls, kāpēc cilvēks dzied, rada, ir pats process, nevis kādi citi labumi.

Maija Kalniņa spriež, ka dziesminieki ir sabiedrības spogulis, un šajā tik dažādajā pasaulē arī dziesminieki būs ļoti dažādi. Taču vienmēr viņus vienos kāda vārdos grūti definējama stīga, kura atšķirs dziesminiekus no citiem mūziķiem. Iespējams, viņu ģitārspēle nebūs virtuoza, varbūt nevarēs nolasīt notis savām dziesmām, iespējams, kāds dziesminieka balsi uzskatīs par nemuzikālu. Taču, kad īsts dziesminieks ievilks elpu un uzsāks savu stāstu, būs ļaudis, kuri pēc tam teiks: “Laiks tobrīd bija apstājies.” Jo dziesminieki to spēj – apstādināt laiku un piepildīt to.

Dziesminieku muzikālā kultūra ir ļoti demokrātiska un izteikti neformāla. Latvijā viņus sauc par dziesminiekiem, krievi pēc vēsturiskās tradīcijas viņus dēvē par bardiem (portāls internetā – HYPERLINK “http://www.bardi.lv/”www.bardi.lv). Dziesminieks ir gan dzejnieks, gan komponists, gan izpildītājs, kas savā balādiski episkajā vēstījumā atklāj tautas dvēseli.

Dziesminieku saieti ir patiesi, tajos nav samākslotības. Visbiežāk tie notiek bez īpaša mēģinājuma, jo koncerts tiek radīts attiecīgajā brīdī. Dziesminieks ļoti labi jūt publiku, pielāgojas tai, mēģina radīt harmonisku sadarbību un pozitīvu enerģijas apmaiņu. Mūziķis izvēlas attiecīgas dziesmas attiecīgai publikai. Dziesminieku koncerti nav šovs vai izklaides pasākums, tas drīzāk ir aktīvs iekšējs mentāls darbs katram klausītājam. Turklāt viena no autordziesmu galvenajām tradīcijām ir pieejamība un demokrātiskums.

Mūsdienu tautas dziesminieku tradīcijas pirmsākums ir ceļojošie bardi, kas darbojās jau 12. gadsimtā gallu un britu kultūrā. Skotijā un Velsā parādījās pirmās balādes, kas vienkāršās melodijās stāstīja par cilvēku, valdnieku un tautas likteņiem. Dziedājums bieži vien vairāk atgādināja melodiskas dzejas rindas, nevis muzikālus skaņdarbus. Romantisma laikmetā, kad gaisā virmoja poēzijas gars, bardu sacerētās melodijas un teksti kļuva personiskāki. Tautā tik iemīļoto dziesminieku dzejas rindas vairs neslavināja valdniekus, bet aprakstīja ironiskas ainiņas iz dzīves un guva plašu atzinību visos sabiedrības slāņos.

Ceļojošie dziesminieki atskaņoja ne tikai pašu sacerētus balādiskus skaņdarbus, bet izvēlējās savam repertuāram arī tautā iemīļotas melodijas, interpretējot tās ģitāras pavadījumā.

VIEDOKLIS

Dzejniece, dziesminiece Zane Daugule:


Lai dzejolis būtu piemērots labas dziesmas radīšanai, jābūt vairākiem priekšnosacījumiem.

* Dzejoļa apjomam jābūt tādam, lai tas atbilstu vidējam dziesminieka radītas dziesmas garumam.

* Dzejoļa tekstam jābūt labskanīgam – tādam, kas ir viegli izdziedams.

* Ja vien tas nav dzejnieka un dziesminieka nolūks, tekstā nedrīkst būt vārdi vai vārdu savienojumi, kas, izdziedāti balsī, skan negribēti komiski vai pat rupji.

* Vēlams uztverams dzejoļa ritms, kurš dziesminiekam atvieglo arī melodijas radīšanu. Taču tas nav obligāti, jo ir iespējamas labas dziesmas ar prozas ritmā (verlibrā) rakstītu dzejoli.

* Tekstam – ar iespēju dziesminieka iedvesmai, interpretācijai. Ne katru labu dzejoli iespējams papildināt ar melodiju.

* Dziesmai piemērotu dzejoli vajadzības gadījumā iespējams dažviet mainīt atbilstoši izdziedamās melodijas vajadzībām.

* Galvenais, lai dzejolis un dziesma veidotu vienu veselu. Ja ir panākta šāda vienība, tad arī neizteiksmīgs dzejolis var kļūt par izcilas dziesmas sastāvdaļu.

Dzejniece Agita Draguna, viena no šā gada Vislatvijas dziesminieku saieta organizatorēm:

– Šogad saietā iecerēts degt trīs ugunskurus: tautasdziesmu ugunskuru, pie kura skanēs tautasdziesmas brīvā interpretācijā, autordziesmu ugunskuru un ugunskuru, pie kura varēs dziedāt visu, kas uz sirds un kādā mēlē gribas. Esam paredzējuši vairākas meistarklases, piemēram, Arnis Miltiņš stāstīs, kā dziedāt, ieskandinot augumu (dziesma caur sevi). Dzejniece Amanda Aizpuriete runās par dziesmu tekstu kvalitātes kritērijiem, Kaspars Zemītis rādīs ģitāras spēles smalkumus… Būs arī īpašs pārsteigums – Arņa Miltiņa komponētais mūzikls ar manu tekstu “Kaiju kalns”. Sižets smeldzīgs.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+